Uldis Šmits: Gidona Krēmera maigā vara 6
Viens no mūsdienu izcilākajiem mūziķiem – Gidons Krēmers – nesen, Annas Poļitkovskas nāves gadskārtā (7. oktobrī), Berlīnes filharmonijā rīkoja koncertu “To Russia with Love”, kas bija veltīts Krievijā nogalinātajiem, ieslodzījumā esošajiem un vajātajiem demokrātisko brīvību aizstāvjiem. Jau dzirdu jautājumu, kāpēc par to ir jāraksta. Kaut vai tāpēc, ka savulaik no PSRS aizbraukušais mūziķis, kā labi zināms, arvien sevi saista ar Latviju un arī lielākajos Eiropas preses izdevumos tiek dēvēts par “slaveno Latvijas vijolnieku” jeb “latviešu vijolnieku” un globālu ievērību guvušā kamerorķestra “Kremerata Baltica” dibinātāju. Otrs jautājums varētu būt, kāda mums daļa gar Krievijas lietām. Domājams, ka varbūt tomēr daudz lielāka nekā tiem ļoti pazīstamajiem māksliniekiem vai vācu aktieriem, kuri arī piedalījās šajā koncertakcijā. Tāpat kā Nobela prēmijas laureāte rakstniece Herta Millere, kura pirms pāris gadiem viesojās Rīgā.
Kamēr Gidons Krēmers Berlīnē kopā ar domubiedriem spēlēja un arī mazliet runāja, aicinādams sabiedrību “atmosties”, jo Putina režīma rīcībā ir skaidri saskatāmas “diktatūras pazīmes”, Krievijas kaimiņvalsts Latvija par šo tēmu klusēja. Lai gan Tautas frontes dibināšanas apaļā jubileja bija visnotaļ piemērots simbolisks brīdis, lai pat mūsu izvairīgie valstsvīri un ārpolitikas veidotāji kaut drusku pieminētu gan bijušos, gan vēl kā par brīnumu saglabājušos Krievijas demokrātus. Tā teikt, kādreiz kopīgi aizstāvēto vērtību vārdā… Taču mūziķis Krēmers izrādījās laikam vienīgais ar Latviju saistītais pazīstamais cilvēks, kurš atrada par vajadzīgu šajā sakarā ne tikai kaut ko pateikt, bet arī sarīkot veselu pasākumu, kuru filmēja Eiropā iecienītais vācu un franču televīzijas kanāls “Arte” un kura ieraksts vēl kādu laiku būs pieejams internetā. Protams, Latvijas ziņu portālos informācija par Gidona Krēmera pasākumu parādījās, bet tā pašķīda kultūras un izklaides jaunumu vispārējā jūklī, kur aci piesaista arī “spridzīgā krievu repere Kisuļa” un kārtējie Holivudas plaša patēriņa ražojumu pieteikumi. Varbūt tomēr šis teju visā pasaulē atspoguļotais un aprakstītais notikums bija pelnījis lielāku uzmanību tieši Latvijā – nevis Čīlē vai Austrālijā – un pirmām kārtām no mūsu valdošo aprindu puses. Tas pat ir noderīgs kā paraugs tik bieži piesauktajai sabiedrības saliedēšanai, jo kas gan var būt vēl saliedējošāks par izcilu mākslu un izciliem māksliniekiem, kuri atbalsta vispārcilvēciskus ideālus…
Galu galā iepriekš pieminētais aicinājums “atmosties” bija galvenokārt adresēts politiskajai elitei. Tās pārstāvji Latvijā reizēm mīl bikli norādīt uz labi zināmo pie mums ieplūdināto “maigo varu”, kura gan Baltijas telpā arvien biežāk tiek papildināta ar itin prastu ekonomisku šantāžu. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs šovasar izteicās, ka īstais pretlīdzeklis ir pilsoņu informēšana, ka “nopietns darbs ir politiķiem, viedokļu līderiem” un ka “sabiedrība gluži vienkārši ir jāizglīto”. Taču Latvijā to diez ko nedara ne t. s. viedokļu līderi, ne politiķi. Labi vismaz, ka šoreiz kāds to ir paveicis viņu vietā.
