“Ghetto Games” papucis Ramonds Elbakjans: Mēs varam! 0
Izmests no astoņām skolām, no kurām vienā viņam tika piedraudēts ar cietumu, iestājies divās augstskolās un abas tās pametis, pārtraucis profesionāla sportista karjeru, vēl īsti to nesācis, tagad viņš ir izveidojis vērienīgu projektu, kas spēj aizraut un iedvesmot uz labām lietām ne vien pieaugušos, bet arī pašpuikas un ielu bērnus.
Mans sarunu biedrs ir RAIMONDS ELBAKJANS, saukts par “Ghetto Games” papuci.
– Kā radās “Ghetto Games” ideja un kā tiem, kuri vēl nezina, kas tas ir, tu dažos vārdos to varētu paskaidrot?
– Sākās viss ar to, ka es pats biju daudz laika pavadījis sportā. Paralēli profesionālai basketbolista karjerai sanāca spēlēt arī ielu basketbolu. Kamēr spēlēju, darīju to labi, pat ļoti labi. Bet tad notika krīze. Pirms tam biju nodarbojies gan ar celtniecību, gan ar viesnīcu tīrīšanu, gan ar drēbju tirdzniecību, arī ar automašīnu tirdzniecību, daudz ko esmu paguvis pamēģināt.
Sākumā šķita – galvenais ir atrast iespēju nopelnīt. Paldies Dievam, vecāki man 18 gados “nogrieza skābekli”, nācās pašam domāt, kā dzīvot, kā nopelnīt. To es iemācījos ātri, tomēr īsta gandarījuma tik un tā nebija.
Un tad nāca pārmaiņas ģimenes dzīvē un attiecībās. Man ir divi bērni, meitiņai Adriānai 6, dēlam Robertam 4 gadi. Izšķīros ar viņu māmiņu. Vienlaikus sapratu, ka jāmaina kaut kas arī tajā, ko daru profesionāli. Sākumā gribēju izveidot mājas lapu, kas apvienotu visu ielas basketbolu Latvijā. Drīz vien sapratu, ka jāliek klāt arī Krievija un tad arī Eiropa. Vēl pēc gadiem diviem sapratu, ka nerunājam vairs tikai par ielu basketbolu un pat ne par sportu, bet par vērtībām, jo sports ir veids, kā mēs strādājam ar jauniešiem. Ar šo mūsu “getiņu” es gribu latviešos iedvest ticību sev, tādu lielu pārliecību (nevis iedomību, bet pārliecību), ka šeit, savā zemē, mēs spējam radīt fantastiskas lietas un iedvesmot ar tām arī citus. Šis ir piektais gads, kopš mēs ar savu franšīzi darbojamies Latvijā, tagad rīkojam turnīrus Maskavā, ar nākamo gadu arī Turcijā, Anglijā, Vācijā. Mēs izejam pasaulē. Ir latviešiem arī citi pozitīvi piemēri – “Aerodium”, šokolādes, makaroni, ziepes. Mēs varam. Un darām.
Kad vadīju celtniecības brigādi, manā pakļautībā strādāja vienu dienu 20, citu dienu 10 cilvēki – dzērāji, zagļi, pa starpām arī kāds normāls cilvēks. Ik pa brīdim man nācās iekaustīt četrdesmitgadīgus vīrus, lai iedzītu viņos respektu. Es nezināju, cik cilvēku man šodien ieradīsies darbā, vai kāds nebūs aizdzēries, vai kādam ap stūri nebūs piedāvāts par 100 latiem vairāk. “Getiņā” tā nenotiek, te cilvēki tikai nāk klāt, arī brīvprātīgie, bet, ja kāds no mums aiziet, tad tam ir ļoti, ļoti nopietns pamatojums.
{gallery id=”1777″}
– Kad un kā saprati, ka nauda ir līdzeklis, nevis mērķis?
– Daudz ko man ir iemācījusi ģimene, tēvs. No 12 gadiem mazgāju mašīnas, slaucīju grīdas. Reiz aizbraucu uz Itāliju vienam no pirmajiem biznesiem meklēt drēbes un mantas, ko varētu vest uz Latviju pārdot. Sēžu Dženovā un skatos, kā auto mazgātavā kāds itālietis strādā. Un man ir pilnīgi skaidrs – ja es pieklauvētu pie priekšnieka durvīm un pieteiktos mazgāt mašīnas, kaut vai bez maksas, vienkārši lai parādītu, kā to dara, es jau pēc nedēļas būtu pieņemts par darbu vadītāju.
Esmu absolūti pārliecināts – ja vien Dieviņš dos veselību, nopelnīt tik, lai ģimenei un suņiem, kaķiem būtu, ko paēst, es vienmēr varēšu. Agrāk tas bija izaicinājums, tagad man vairs nav interesanti dzīvot, lai izdzīvotu. Arī šobrīd man šad un tad nav skaidras naudas, taču ir ieguldījumi, iestrādnes, idejas, kā īstenot lielu, nopietnu projektu.
Mums jāsaprot, ka nedrīkstam domāt divu miljonu ietvarā, nedrīkstam novilkt robežu – te ir Latvija, tālāk ir ārzemes. Laikā, kad ir internets un Eiropas Savienība, nav vairs ārzemju. Mums no visa ir jāpaņem maksimums – arī naudas piesaistes ziņā, taču šī nauda vajadzīga nevis lai aizbrauktu ceļojumā, bet lai attīstītu šeit ražošanu. Ārējais parāds biedē valsts līmenī, tā ir politika, taču, ja esi piereģistrējis savu SIA, tad esi Eiropas Savienībā, un nav svarīgi, kurā zonā, jo visur darbojas Eiropas likumi. Galvenais ir produkts, ko piedāvājam.
– Kas ir tas produkts, ko piedāvā “Ghetto Games”?
– Mēs runājam par vērtībām un pozitīvām emocijām. Kādreiz bija “Ghetto Basket”, bijām jaunāki, gribējās skriet, nav svarīgi kurp, ka tikai aizpildītu 24 stundas. Toreiz mūsu galvenais uzdevums bija izkonkurēt tos, kas bija paziņojuši, ka mums nav izredžu. Bija sportisks azarts. Pēc tam sākām saprast – ja tiek vākta dalības maksa, jābūt arī atbilstošai balvai, lai ir godīgi, nevis kā savulaik strītbolā bija jāmaksā 7 lati, bet pretī par pirmo vietu varēja saņemt T-kreklu, kas noliktavā nogulējis nevienam nevajadzīgs. Gribēju to visu pārmainīt. Un vēl sapratu, ka gribu sabiedrībā valdošās negācijas un to izraisīto enerģiju pārvirzīt pozitīvā gultnē. Un tad parādījās arī komanda, piemēram, mākslinieks Vladislavs Lakša – ar savu dizainu viņš palīdz mums paust to, ka esam vairāk nekā turnīrs. Tā soli pa solim esam izauguši līdz tam, ka mūsu galvenais produkts ir pozitīvas emocijas. Līdzīgi tam, kā var aiziet uz teātri vai koncertu, tu vari atnākt uz Grīziņkalnu un pilnīgi bez maksas saņemt ārkārtīgi daudz pozitīvu emociju no tā, kā mēs ar Renāru Zeltiņu vadām pasākumus. Tūkstošiem jauniešu te ir priecīgi bez cigaretēm un bez alkohola, tas uzlādē un dod ticību katrai nākamai dienai. Tagad ir arvien vairāk cilvēku, kas grib sevi asociēt ar “Ghetto Family”. Man bieži vien zvana cilvēki, kas vēlas sarīkot kādu pasākumu, jautā, kā to labāk izdarīt.
Mēs ne tikai iesakām, mēs arī atbalstām, piemēram, aizdodam tehniku. Es zinu, kā ir – kad tu kaut ko sāc, neklājas viegli. Tāpēc palīdzu – ja man ir tas, kas otram vajadzīgs, un viņš garantē, ka tas netiks sabojāts, kāpēc neiedot? Lai taisa! Mūsu galveno produktu – vērtības un emocijas – nevar paņemt rokās, to var piedzīvot, kad esi uz vietas.
Mēs visu esam patentējuši, taču man nav bail, ka šo manu ideju kāds nozags. Ir lietas, ko nevar nozagt.
– Pozitīvas emocijas nevar nozagt – tās var tikai pavairot. Tādēļ jau mēs visi esam nākuši šajā pasaulē – lai pilnīgotos un līdz ar to arī pasauli darītu labāku.
– Žēl, ka daudzi to nesaprot, ļoti daudzi, Edgars Šneps ir viens no tiem. Kad sāku virzīt šo projektu, viņš bija Latvijas Basketbola savienības izlašu direktors, tagad ģenerālsekretārs, runājam par jauniešiem, ka vajag dabūt viņus prom no ielām, es pats zinu, kā tas ir, tāpēc nekaunos no vārda “geto”. Mums ir nevis “Luxery Basket”, bet “Ghetto Basket” – zemākā vieta, no kuras sākt veidot savu pozitīvo geto modeli, jo mums nepatīk dzīvot piečurātās un piespļaudītās kāpņu telpās. Bet Šneps pateica: mums ir pilnīgi vienalga, kas notiek uz ielām, mūsu uzdevums ir audzināt augstākā līmeņa profesionāļus. Taču jēdzīgs profesionāls sportists nevar izaugt neveselīgā sabiedrībā.
Un pat ja izaugs, nevaram būt droši, ka, ejot pa ielu, viņš nedabūs ar koku pa galvu un nekad mūžā vairs neko nespēlēs. Tādēļ, īpaši kopš man pašam ir bērni, es gribu izveidot vidi, kurā mēs visi justos droši. Un ne tāpēc, ka skriesim uz policiju, bet tāpēc, ka visos ir dzīvas cilvēciskās vērtības.
Nesen biju Čiekurkalnā – Grīziņkalnā jau esam ar jauniešiem daudz ko izrunājuši, tagad ejam plašumā. Es nebiedēju ar policiju, es skaidroju, ka atņemt kādam kaut ko bez iemesla ir negods. Mūsu sabiedrībā ir tāds dīvains modelis: ja kāds pamanās nozagt miljonu valstij, tas ir mums, nodokļu maksātājiem, viņš ir sabiedrībā cienījams cilvēks, bet ja kāds jaunietis uz ielas atņem otram divus latus, viņš ir noziedznieks. Tāpēc mēs mācām: ņemt otram nost ir stulbi. Aizej un vienojies, ko jūs varat darīt kopā. Un vēl mēs mācām patriotismu: kopā mēs varam vairāk. Mēs esam no Latvijas. Mūsu ir divi miljoni, un mēs pasauli iekarosim ne tikai ar labām lietām, bet arī ar vērtībām.
– Īstenībā – katrs cilvēks ir pasaule. Iekarojot šo puišu sirdis, tu iekaro pasauli.
– Jā, tāds pozitīvais vīruss. Esmu iedziļinājies, katram no viņiem ir savs stāsts, taču mums ir jāveido jauns stils, kuram sekos: būt sliktam nav stilīgi, būt krietnam, godīgam un darīt labas lietas – tas ir stilīgi.
– “Ghetto” zīmolam tagad ir vesela ķēde. Kas vēl tajā ietilpst?
– No sporta veidiem – baskets, skeitbords, inlains, BMX, futbols, ielu dejas, ielu vingrošana, ko vada Māris Šlēziņš, ir arī kādi mazāk populāri sporta veidi, turklāt arvien kāds vēl nāk klāt. Tā kā paši nodrošinām savos pasākumos ēdināšanu, esam uztaisījuši ļoti kvalitatīvu burgeri – ja gribam būt labākie, tad visā.
Pretī Grīziņkalnam drīz atvērsies “Ghetto Burgers” – laba vieta, kur paēst, veselīga sportistu ēdienkarte arī tur būs, tāda kā mājas virtuve. Mums ir arī “Ghetto House of Shakes” – kokteiļu bārs, bet vasarā sadarbībā ar “Druvu” laidīsim klajā “Ghetto” saldējumu, līdzīgi kā “Dinamo” lika savu zīmolu uz sieriem. Virzāmies maziem solīšiem, jo katrs šāds projekts prasa resursus. Bet mums ir lieliska komanda un fantastiska atmosfēra.
– To es jau paguvu izbaudīt un novērtēt. Bet kāda tev pašam bija bērnība?
– Biju agresīvs un nepaklausīgs bērns. Bērnudārzā, kur māmiņa bija iekārtojusies darbā, lai es to varētu apmeklēt, kāpu elektrības stabos, visvisādas blēņas darīju, galvu divas reizes pārsitu. Braucu tēvam līdzi ralliju reidos, bet ar mani bija grūti, es nevarēji ilgi nosēdēt uz vietas. Vēlāk astoņas reizes mainīju skolu. Piecinieks bija fizkultūrā, patika ģeogrāfija un vēsture, kad man to mācīja Vita Jaunozola, ļoti laba skolotāja.
Bet par skolotājiem ir īpašs stāsts, viens man jau 7. klasē piesolīja cietumu. Nesaprotu, kā tādi cilvēki var skolā strādāt. Es nevienam savam jaunietim nesolu cietumu. Mani paglāba mātes mīlestība un veiksmīga apstākļu sakritība. Man bija labs treneris, Aigars Brigmanis, viņš teica: man nav svarīgi, kāds tu būsi sportists, svarīgi, lai tu būtu krietns cilvēks.
Toreiz nesapratu: es spēlē iemetu 40 punktus, ko tu vēl no manis gribi? Kāda kam daļa, ko es daru naktī, kā es uzvedos, mēs uzvaram, un es vienmēr esmu rezultatīvākais. Tikai pirms trim gadiem, kad pats sāku strādāt ar jauniešiem, sapratu, ko viņš man toreiz teica. Aizgāju uz trenera 50 gadu jubileju un pateicu paldies. Un vēl ļoti palīdzēja Voldemārs Frēvalds, tēva draugs. Mani bija gadi četrpadsmit piecpadsmit, daudz sliktu lietu jau biju sadarījis, bet viņš ik reizes, kad kopā ar tēvu bijām izbraukuši pie dabas, man stāstīja: paņem no katra cilvēka to, kas tev dzīvē var noderēt, pat ja tev nepatīk, kā viņš rīkojas, iemācies, ka tu tā nekad nedarīsi. Man toreiz šķita, ka visi skolotāji ir muļķi, neko nesaprot, bet viņš man saka: visi nevar būt muļķi, pamēģini ar to skolotāju aprunāties divatā, nelec acīs klases priekšā. Viņš mācēja atrast pareizos vārdus. Un arī Dievam es sāku ticēt pēc šīm mūsu sarunām. Bet tēvs man iemācīja izturību, spēju nepadoties, iet līdz galam. Var teikt, man ir trīs lielie tēvi – šādā secībā: tēvs, kas bija no paša sākuma, treneris, kas noticēja un deva man 100 iespēju, un Voldis, kas sakārtoja galvu un iedeva virzību. Tas bija vērtīgāk, nekā ja kāds man būtu iedevis 50 tūkstošus un teiktu: še, sāc strādāt. Nekas jēdzīgs no tā nebūtu sanācis.
– Teici, ka tēvs tev “nogrieza skābekli”.
– Esmu no pietiekami turīgas ģimenes un labiem apstākļiem. Braukšanas eksāmenu nokārtoju samērā vēlu, man jau bija 19. Pārnāku mājās, rādu tēvam apliecību un prasu: kur mana mašīna? Tēvs pretī: kāda mašīna? Ja tev vajag, aizej un nopērc. Tas nekas, ka pagalmā kādas 10 mašīnas stāv. Es neizpratnē: kā tad tā, Jānim ir, Pēterim ir un arī Jurim ir! Bet tēvs: ja gribi, nopērc! Pirmo mašīnu nopirku no viņa. Katru mēnesi 30. datumā nesu tēvam 100 latus. Ja nebija, noliku atslēgas. Vienreiz noliku, bet ceturtajā mēnesī izmaksāju visu līdz galam. Tā bija lieliska mācība. Visiem vecākiem iesaku. Turklāt toreiz man sanāca konflikts Gulbenes komandā, man raksturs smags, spēlēt vāju treneru vadībā bija grūti. Ja kaut viens no viņiem būtu saredzējis, cik daudz es biju gatavs atdot basketbolam, tā nebūtu noticis. Bet viņi baidījās, juta, ka nespēj būt autoritāte, tāpēc vieglāk bija no manis atbrīvoties.
Un tad tēvs pateica: viss, nekādas kabatas naudas vairs nebūs. Te ir tava gulta, kur atrodas ledusskapis, pats zini, tas arī viss. Sākumā domāju – joko, vienu nedēļu, otru, tad domāju – vismaz mamma kaut ko pa maliņu iedos, bet nē, mamma arī nekā. Sāku strādāt celtniecībā demontāžā.
Izglītības nav, vidusskolu pabeidzu ar Dievu uz pusēm, 8. vakarskolu, iestājos divās augstskolās, no abām aizgāju projām jau trešajā mēnesī, nebija interesanti, neredzēju jēgu un motivāciju. Bet tagad mēs sēžam telpās, ko tēvs man iedevis, mums ir bartera attiecības.
– Nu tēvs redz, ka ir cita situācija. Viņš jau to nedarīja, lai tevi sodītu.
– Viņam toreiz mērs bija pilns. No 14 līdz 18 gadiem es ar tēvu nerunāju. Vispār. Viņš bija zaudējis ticību man. Dzīvojām vienā mājā, bet nerunājam. Tas bija smagi. Īpaši tajā vecumā. Esmu mīļš, raudu filmās, žēloju noklīdušus suņus un kaķus, mušas nedaudzu, cenšos izdzīt pa logu, bet varu būt arī ciets, kā ar nazi nogriezt varu.
– Te jau sava nozīme arī temperamentam. Tēvs ir armēnis?
– Vecaistēvs.
– Kā izlīgāt?
– Iepazinos ar metieni, kurai tēvs bija nosities autoavārijā. Viņa teica: iedomājies, ka tev tēva nebūtu, kā tu justos. Un tad piekodināja, lai aizeju un izrunājos par visu, kas noticis, kā tas konflikts radies. Vārds pa vārdam – tagad mums ir fantastiskas attiecības. Reizēm jau ir arī tā, ka viss pa gaisu, bet viņš man ir milzīgi daudz iemācījis un palīdzējis – ar padomiem, ar savu kārtības mīlestību, ar visu. Viņš ir tehnisks cilvēks, es vairāk uz emocijām.
Bet es viņu apbrīnoju, viņš ir dzīvs piemērs tam, kā no puišeļa, kas audzis bez tēva, var izveidoties cienījams cilvēks, kam pieder viena no piecām pasaulē labākajām autorūpnīcām. Esmu redzējis tēva bērnības bildes: sākumā viņš skrūvēja velosipēdus, tad mopēdus, pēc tam motociklus un mašīnītes, tagad viņš skrūvē pasaulē labākās sporta mašīnas Montekarlo un Dakāras rallija reidiem.
Viņš ar savu dzīvi apliecina, ka viss ir iespējams. Varbūt tāpēc arī mēs tik pārliecinoši un strauji ejam uz priekšu, jo zinām, ka viss, kas vajadzīgs darbam, ir mūsos pašos. Man nepatīk, ja mani sauc par Elbakjana dēlu, viņš ir Roberts, es esmu Raimonds, bet – jā, mēs tagad viens otru papildinām, un tas ir labi.
– Kur it tā meitene, kas palīdzēja un pamudināja izlīgt?
– Vairs neesam kopā. Viņa bija ļoti laba, tāpat kā visas pārējās, kas man bijušas. Bet patlaban es esmu tādā satikšanos attiecību statusā. Man ir fantastiski bērni, tiesa, neizdodas ar viņiem būt tik bieži, kā gribētos, taču katras brīvdienas cenšamies pavadīt kopā, kādreiz arī pa nedēļu satiekamies. Arī ar viņu māti mums ir sakarīgas attiecības.
– Un kā ar paša māmiņu? Teici, ka viņas mīlestība tevi esot paglābusi.
– Viņa ir vissvarīgākais cilvēks manā dzīvē. Viņa man ir pāri visam – kā Dievs. Tik daudz mīlestības kā no viņas nekad neesmu ne no viena cita un arī no visiem kopā saņēmis. Viņa man ticēja pat tad, kad neviens cits vairs neticēja. Ja visas mātes būtu tādas, pasaulē nebūtu ļaunu un nelaimīgu cilvēku. Viņa nekad nav bijusi stingra, bet arī veselais saprāts viņu nav pametis. Es taču skolas gados nemitīgi ar kādu kāvos, mani pat veda pie terapeitiem – biju pārāk aktīvs, temperamentīgs. Un mājās māsa, arī ar armēņu asinīm – man bija nemitīgi jācīnās par vietu zem saules. Toreiz teica, ka mazākos sist nedrīkst. Es situ tos, kas par mani vecāki. Saviem bērniem tagad mācu: izdomā, ko tu gribi ar to pateikt. Ja tu viņu čakarēsi, viņš tev skries ar kedu virsū. Tu esi vecāka – paredzi, nojaut. Reizēm ļauju apdedzināties. Cenšos biežāk vest uz Grīziņkalnu, lai dabū dzīves skarbumiņu, lai iemācās komunicēt ar dažādiem cilvēkiem. Es arī protu sarunāties gan ar sētniekiem, gan ar prezidentiem un nevērtēju cilvēkus pēc amata.
Savējiem saku – būsi labs sētnieks, tev visam pietiks. Laba apkopēja, kas kopj mājas diviem trim miljonāriem, nopelna 1000 latus mēnesī. Nav jādara nezin kas, galvenais – esi atbildīgs un kārtīgs.
Tāpēc es necenšos savus bērnus kaut kā ievirzīt. Viņi slido, mazais mēģina hokejā darboties. Es nesaku: basketbols – un nekas cits! Ideāli būtu, ja sāktu ar vieglatlētiku un peldēšanu, lai nostiprinātu veselību un pēc tam vienpadsmit vai divpadsmit gados paši izdomātu, ko vēlas. Godīgi sakot, es saviem bērniem nenovēlu profesionāla sportista karjeru. Gribētu, lai īsteno sevi mazāk riskantā veidā. To kā tēvs saku. Protams, kā viņi izdomās, tā būs. Lai vai ko viņi izlemtu, es atbalstīšu, ja tas būs jēdzīgi un pozitīvi. Ja gribēs būt mākslinieki, lai zīmē un dzied!
– Ko pats dari brīvajā laikā?
– Gribas būt labā fiziskā formā. Biju vienubrīd “aizpeldējis” līdz 120 kg, līdz sapratu, ka ar šādu svaru nevaru runāt par veselīga dzīvesveida vērtībām. Velosipēds, skriešana, trenažieru zāle, tomēr kā galveno hobiju esmu izvēlējies basketbolu. Vēl ir arī moči un mašīnas, gribētos kādreiz rallijā izbraukt, tomēr šaubos, vai raksturs ļaus izpriecām iztērēt tik daudz naudas. Izklaidēm nav pienācis laiks. Bet, ja kādreiz būs neprātīgi daudz naudas, tad varbūt izbraukšu cauri visai Krievijai līdz pat Vladivostokai ar žiguli. Tas ir pietiekami bīstams, ekstrēms variants. Man patīk kompānija, tāpēc varbūt paņemšu kādu līdzi, visticamāk stopētāju, jo ar draugiem parasti tādos braucienos ātri sastrīdas.
Jaunībā šķita, ka nauda dos pašapziņu. Kamēr mērķis bija nauda, viss bruka un juka, tagad mērķi ir mainījušies, un viss sokas un izdodas. Pasaulē ir daudz rotaļlietu pieaugušajiem, bet es priekšroku dodu savam getiņam. Es negribu pieķerties mantām, tas rada diskomfortu.
Kādreiz gribēju mašīnu kolekciju, tagad es labāk aizlidotu pie tā šeiha, palūgtu atļauju pasēdēt kādā mašīnā, varbūt samaksātu par iespēju pabraukāties ar konkrētu modeli un noliktu vietā, lai viņš pats tās kopj un pieskata. Mašīnu tu nevari paņemt līdzi, tikai emocijas ir tavas. Es pamostos priecīgs, man gribas, lai katra diena ir dinamiska. Ir pabūts Dakārā, redzēts daudz kas, bet vienmēr ir apziņa: esmu Latvijas patriots – valsts, zemes, cilvēku, ne politikas. Lepojos ar to, ka Dieviņš man devis iespēju piedzimt šeit, starp šiem cilvēkiem. Man te patīk. Te es visam redzu loģisku risinājumu, pat ja ne viss ir tā, kā vajag un gribētos. Kad aizbraucu uz 50 miljonu valsti, saprotu, ka tas nav mans. Projekta ietvaros, uz laiku, bet ne ilgāk. Tāpēc es smejos: kontā vienmēr ir jābūt tik lielai naudas summai, lai pietiktu mājupceļam.
Vizītkarte Dzimis 1986. gada 13. maijā. Projekta “Ghetto Games” vadītājs. Adriānas (6) un Roberta (4) tēvs. Satiekas ar kādu jauku meiteni.
“Ghetto Games” kalendārs: 13. maijs – sezonas atklāšana Grīziņkalnā, Rīgā 8. līdz 11. augusts – “Ghetto Games” festivāls Ventspilī 31. augusts – superfināls Daugavmalā, Rīgā |
