Geštaltterapeite Zane Lobanova: “Par medību labvēlīgo ietekmi uz pusaudžiem nav šaubu” 0
Mūsdienās ļoti daudz tiek runāts par personības pilnveidošanu, izvēles brīvību, personīgo telpu, runājot ne tikai par pieaugušajiem cilvēkiem, bet arī par bērniem un jauniešiem. Tas ir pareizi, taču tikai līdz zināmai robežai. Radot personības kultu, attiecinot šo jēdzienu uz katra indivīda unikalitāti, sabiedrība sašķeļas vienpatņos.
Turpretī ģimenes tradīcijas, vecāku zināšanu un iemaņu nodošana saliedē ģimenes, rada tradīcijas, veido sabiedrības grupas, kas dod katram cilvēka tik kāroto līdzdalības un iekļaušanas sajūtu. Bērniem un jauniešiem ir nepieciešama patstāvība, izvēles brīvība, taču tik pat svarīgs ir arī ģimenes atbalsts un piedalīšanās, tradīciju, zināšanu un arodu pārmantojamība.
Jautājums par pusaudžu līdzdalību medībās un jaunā Ieroču aprites likuma pantu, ar kuru apmācību izgājušam pusaudzim, ar vecāku atļauju, pieauguša mednieka uzraudzībā un vadībā varētu tikt atļauts izdarīt šāvienu, izraisījis spraigu viedokļu apmaiņu. Daudz viedokļu ir publicēts no abām pusēm. Tomēr visaktuālākais ir jautājums, vai piedalīšanās medībās varētu negatīvi ietekmēt jaunieša psihi.
Atbild gestaltterapeite, psiholoģe Zane Lobanova:
Vecāku ietekme uz pusaudžu attīstību un ievirzi ir spēcīga. Manā praksē ir pietiekami daudz gadījumu, kad cilvēki ir izmācījušies visu, uz ko viņu ir virzījuši vecāki un pat vecvecāki, bet tā arī nav spējuši šo profesiju iemīlēt un pat novērtēt. Runa ir par vecāku spēcīgo motivēšanu, apzinātu un neapzinātu, un vecāku sapņiem. Tādēļ, ja runājam par bērnu vai pusaudžu ievirzīšanu medībās, vecākiem ir iespējas to izdarīt pat tad, ja bērns izaugot, šo nodarbi tomēr neatradīs par „savu”.
Sekošana vecāku paradumiem, vērtībām – tā ir kā savas lojalitātes apstiprināšana viņiem. Bērns, pusaudzis vai jaunietis ar to it kā saka: „Mammu, esmu Tev līdzīgs, tēt, esmu kā Tu”. Tas nav ne labi, ne slikti. Visbiežāk – neapzināti. Domāju, ka vērtība ir visam, ko mēs darām un kam pieliekam pūles, īpaši, ja tā ir ģimenes tradīciju nodošana tālāk.
Par medību labvēlīgo ietekmi uz pusaudžiem nav šaubu. Tās ir garas stundas aukstā, slapjā mežā. Tā ir sadarbība ar kolektīvu. Tās ir attiecības ar kolektīvu. Tā ir mērķtiecība utt. Negatīvs, manā skatījumā, varbūt nāves aspekts atsevišķos gadījumos. Cilvēki un bērni tai skaitā ir ļoti dažādi – vairāk un mazāk jūtīgi. Arī lauku bērni. Arī mednieku bērni. Izpratne par nāvi var atšķirties no pašsaprotamas pieņemšanas līdz dziļai traumai. Arī tas daļēji nāk no ģimenes tradīcijām, tomēr bērna personības aspekts arī ir būtisks.
Ir trauksmaini un jūtīgi jaunieši, un zēniem hormonālās izmaiņas pusaudžu vecumā var rosināt ļoti spēcīgas psihiskas un fiziskas gradācijas – no sliktas pašsajūtas līdz spontānam agresijas izvirdumam. Brīva ieroča pieeja šādā mirklī varētu būt bīstama – līdzīgi kā autovadītāja tiesības, tomēr Ieroču aprites likuma un Medību likuma normas paredz stingrus ierobežojumus, kas ir tikai apsveicami (Ieroču glabāšanas apstākļus un lietošanu stingri kontrolē Valsts policija. – redakcijas piebilde).
Veselīga agresija paredz – ja cilvēks darbojas, viņš rada apkārtējā vidē izmaiņas. Veselīga agresija ir tā, kas šobrīd joprojām izglītības sistēmā netiek pietiekami veicināta un atbalstīta. No bērnudārza vecuma bērni tiek vairāk vai mazāk pakļauti pedagoga gribai, kas reizēm ir svarīgi, bet ne caurmērā. Bērna dabiskā pretošanās netiek virzīta pareizā ceļā, bet apspiesta. Bērna pretī runāšana tiek uztverta kā bezkaunība, tomēr spēja iebilst, pamatot un pastāvēt par sevi un saviem tuvajiem viņā būtu jāattīsta.
Vai dzīvnieka nomedīšana būtu pieskaitāma pie veselīgas agresijas, tas ir ētiskas dabas jautājums, uz kuru man gribētos atbildēt – jā, ja tas ir iztikas jautājums. Ja dzīvnieka nogalināšana ir ar mērķi dižoties, tad šķiet, ka par veselīgu agresiju runāt nevaram.
Jau F.Perlzs (Perle,1942,1947) aprakstījis agresijas noteicošo lomu cilvēka uzvedībā, definējot veselīgu agresiju, kā tuvošanos otram bez mērķa nogalināt.
Bērna interese par nāvi sāk veidoties ap 3-5 gadiem, kad bērni sāk uzdot jautājumus par šo tēmu. Bieži tie ir lieli pārdzīvojumi, atskārstot, ka vecāki nav mūžīgi. Līdzīgi par pirmo zaudēto dzīvnieku. Skaidrs ir tas, ka bērns bez gudra pieaugušā blakus, saskaroties ar nāvi, vai tā būtu dzīvnieka vai cilvēka, var izjust bezcerību, izmisumu, bailes un iegūt psihisku traumu visai dzīvei. Cik vecāki spēj nodrošināt adekvātu un mierīgu attieksmi, paši saskaroties ar nāves tēmu. Iespējams, ka mednieku ģimenēs tas ir veiksmīgāk izkopts jautājums.
Paldies par līdzdalību raksta tapšanā Zanei Lobanovai http://www.gestalt.lv/personal/zane-lobanova/
Esošais Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likums https://likumi.lv/doc.php?id=221384
Medību likums https://likumi.lv/doc.php?id=77455
