Ģertrūdes, kukaiņu jeb čūsku diena. Kādi senču rituāli tai veltīti? 9
Pazīstama arī kā Ģērdas, Ģērdača, Ģedrudes, Jēdrutes diena. Nosaukumu šai dienai ir devusi tieši kristīgā baznīca, turklāt Sv. Ģertrūde tiek uzskatīta par ceļotāju aizbildni – iespējams, tieši tāpēc, ja neesat saistīts ar lauku sētu, šo dienu var veltīt braucieniem ciemos vai komandējumiem.
Savukārt tiem, kas atrodas tuvāk dabai, svarīgi zināt, ka ar Ģertrūdes dienu no ziemas miega atmostas visa dzīvā radība: no kukaiņiem līdz lāčiem, no zālītēm līdz plaukt gatavajiem krūmiem un kokiem. Pat bites sākot rādīties ārpus stropa un lācis pārstāj zīst ķepu migā, un, ja ne lien gluži laukā, tad vismaz pagriežas uz otriem sāniem. Runā, ka lācis, ja prot runāt, šajā dienā, uz tiem otrajiem sāniem skaidrā latviešu valodā saka: “Ģērd, kur mani vakarējie kāposti?” Šī diena ik gadu tiek atzīmēta apmēram vienā un tajā pašā laikā – 17. martā.
Iespējams, tā ir arī visīstākā pavasara diena, kad atmosties cilvēkam – piemēram, brīdis, kad sākt rūpēties par sportisko formu, noformējot abonementu sporta zālē vai rūpīgāk pārdomājot pavasarīgi veselīgas ēšanas paradumus. Vai vismaz – izmēžot savu istabu vai sākot plānot dzīvokļa remontu.
Kā vairums senāk zināmu, “īpašo dienu”, arī Ģertrūdes diena pārsvarā ir paredzēta gluži pragmatisku mērķu sasniegšanai – labākas ražas nodrošinājumam, kā arī varbūtējo kaitēkļu apkarošanai, lai vasara ir bagāta un mierīga. Ģertrūdes diena tika dēvēta arī par “kukaiņu dienu”, jo pārsvarā, tieši kukaiņiem atmostoties, ļaudis vērsa visus spēkus, lai tos laikus apkarotu un tādējādi vasarā kaitēkļu skaits būtu būtiski mazāks. Īpaši pievērsa uzmanību mušu un dunduru perēkļiem – kūts griestos. Tā kā šī pavasara tīrīšana iekrita gavēnī, to sauca par nešļavu un kā tādu centās “uzlikt” kaimiņu plecos – tāpēc notīrīto kūtī, kaimiņiem nemanot, mēdza nobērt viņu daļā vai vismaz aiznest līdz krustcelēm. Tāpat šīs saslaukas ieteica arī sabāzt veca rata rumbā un aizlāpīt to. Tad šādu rumbu Lielās piektdienas rītā bija jādedzina vai jānogremdē mārkā.
Mūsdienās šo “nešļavas” rituālu gan ieteicams nelikt kaimiņiem plecos viltīgi, bet sarīkot pavasara talku, iesildoties Lielajai talkai aprīlī. Kādēļ ne? Dunduri un mušas visiem kodīs vienādi, ja netiks nosusināts vai iztīrīts tuvējais perēklis. Arī remonta darbus savai sētai var šajā dienā saskaņot ar kaimiņiem, bet plānošanu noslēgt ar nelielu pikniku svaigā gaisā, jo Ģertrūdes dienā atmostas ne tikai lācis, bet arī visa daba kopumā var būt krietni draudzīgāka pret uzturēšanos svaigā gaisā.
Ģertrūdes dienas ticējumi
Kā atzīmēja Ģertrūdes dienu? Visbiežāk ar sekošanu īpašiem sadzīves ticējumiem, kuru motīvi ir skaidri, bet rituāls – kā parasti ļoti noslēpumains un pirmatnējs.
17. marts jeb Ģertrūdes diena ne tikai ir “kukaiņu diena”, kad apkaro šos nešķīsteņus – pirms saullēkta slaukot istabas un kūts sienas, grīda un griesti, lai vasarā būtu miers no mušām, dunduriem, odiem. Šajā dienā neiesaka arī sēt un stādītu visu, kas kukaiņiem varētu garšot. Tāpat svarīgi ievērot, kāds ir vējš, jo nedrīkst sēt linus, ja pūš auksts vējš – tas nenesīs nekā laba. Jāsargājas daudz vistas barot, citādi nekašņā vasarā dārzu. Būtībā nedēļu, kurā iekrīt Ģertrūde uzskata par neveiksmīgu darbiem un jauniem sākumiem – īpaši dārzā.
Ģertrūdes diena ir arī “labo kukaiņu saimnieku” jeb biškopju diena – tāpēc nedrīkst aizlienēt vai pārdot jebko, kam ir saistība ar bitēm, citādi bitēm slikti klāsies un medus nekrāsies. Toties var vest jaunas bites mājās – tās būs čaklas un veselas. Tikai jāuzmanās svešu vest bišu dārzā – laime pāries svešā rokās.
Ģertrūdes dienā brīvi darboties drīkst zvejnieki, kam šajā dienā mesti tīkli un murdi nesot labu laimi.
Ģertrūde nereti dēvēta par “čūsku dienu”, tāpēc NEDRĪKST nest kaut ko no meža mājās – vai tā būtu malka, žagari vai kaut vai sūnas, jo citādāk visu vasaru mājās gaidāmas čūskas; tāpēc ļoti jāuzmanās no darbiem mežā; tāpat nedrīkst pieņemt ciemiņus, kas atnākuši ar kūju; nedrīkst skaļi teikt “odze”, jo tad to piesauks uz visu vasaru; nedrīkst arī šūt, auklas vīt vai dziju tīt, citādi čūskas visu gadu tīsies ap kājām un kamolos gulēs blakus.
Līdzīgs aizliegums – saukt vārdā VILKU vai citus nepatīkamus zvērus, citādi tiks piesaukti. Tā vietā, piemēram, vilku dēvēja par “meža lielkungu” vai “sila Juri”.
Īpaši daudz ticējumu ir par kāpostiem, jo ne velti šo dienu dēvē arī par “kāpostu dienu”: tos nedrīkst ne ēst, ne stādīt; tiek piemetināts, ka kāpostus vislabāk stādīt jaunā mēnesī, tad tiem kukaiņi nekaitē – galvenais, stādot netupēt, citādi slikti augs, neskatoties uz dienu vai mēness fāzēm; vēl nav ieteicams šajā dienā vēlēt dievpalīgu, jo kāpostiem palīgus augšanā nevajag un jebkura “palīdzība” šajā dienā nozīmēs kukaiņu līdzdalību; lai kāpostu galviņas augtu cietas kā akmens, uz pirmās vagas gala šajā dienā liek t. s. “skauģu akmeni”, bet zem tā – nātres, kas skauģiem acis “izēdīs”.
Kas vēl labs darāms Ģertrūdes dienā?
– lai vasaras rītos būtu možs un nenāktu miegs, šajā dienā pēc saullēkta jāskrien basām kājām līdz strautam un, pavēršoties pret lecošo sauli, jāmazgā muti tekošā ūdenī; kas līdzīgs jādara arī ar cūkām, lai būtu modras, – jādzen pirms saullēkta ārā;
– lai nemocītu blusas, iesaka iet mazgāties uz upi pirms saullēkta;
– lai tiktu vaļā no vasaras raibumiem, šajā dienā jāslauka seja ar lakatiņu, kas kādu brīdi pabijis uz atmodušās skudru pūžņa;
– ilga gulēšana šajā dienā draud ar miegainību visam gadam!
– pārlieka galvas sukāšana draudēs ar utīm!
