Gerhards – apriņķu nebūs. Novadus spiedīs sadarboties 8
Ministrs Kaspars Gerhards neslēpa sašutumu par žurnālistiem, kuri izvilkuši un tiražē vārdu “apriņķis”, kaut par to veidošanu ministrija pat nedomājot. Biju ieradies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) uz sarunu par apriņķiem.
K. Gerhards: – VARAM atbilstoši valsts pārvaldes attīstības pamatnostādnēm, ko apstiprināja 2014. gada beigās, ir jāizstrādā piedāvājums par sadarbības teritorijām.
24. oktobrī VARAM notika darba grupas sanāksme, kurā žurnālistus neielaida, bet pēc kuras ziņoja, ka tajā spriests par apriņķu izveidi. Bija tā?
Katrs šo jautājumu uztver citādi, katram ir savs redzējums un savs viedoklis, pēc tās katrs stāsta, ko tajā gribējis dzirdēt.
Varam lietot dažādus nosaukumus, bet pamatnostādnēs ir teikts, ka jāizveido (lasa) “plašus novadus ap reģionālas un nacionālas nozīmes attīstības centriem administratīvo teritoriju grupās, kuru ietvarā pašvaldības var brīvprātīgi apvienoties vai sadarboties”. Atcerieties, pagājušajā gadā bija diskusija – apvienoties vai sadarboties? Koalīcijas darba grupa nonāca pie secinājuma, ka nevis jāapvienojas, bet jāsadarbojas, un vienojās par 29 sadarbības teritorijām. Šo variantu esam izvērsuši, un līdz gada beigām mums jāpabeidz konsultācijas ar pašvaldībām.
Tajā darba grupā, ko minējāt, piedalījās četru pašvaldību asociāciju pārstāvji. Bija arī Iekšlietu ministrijas pārstāvji, jo 1. oktobrī stājies spēkā Civilās aizsardzības un katastrofu novēršanas likums, kurā melns uz balta ierakstīts, ka līdz nākamā gada augustam civilā aizsardzība pašvaldībām jāveido pēc sadarbības teritoriju principa.
Līdz 31. martam valdībā jāiesniedz redzējums par sadarbības teritoriju attīstību. Vēl bez civilās aizsardzības jāgādā par drošību plašākā skatījumā, par izglītību, par veselību, par transportu.
Vai iespējamie 16 vai deviņi apriņķi – šāds dalījums nāk no šīs darba grupas? Un vēl apriņķu karte?
Nezinu, no kurienes radusies karte un šie skaitļi. Pamatnostādnēs noteikts, ka šīs teritorijas jāveido ap reģionālajiem un nacionālas nozīmes attīstības centriem. Jā, pastāv otrs virziens, ko aizstāv lielās pilsētas – toreiz bija runa par deviņām sadarbības teritorijām, ko Saeimā pirms laba laika iesniedza deputāts Kučinskis. Pērn darba grupā darbu beidzām ar vienošanos par 29 sadarbības teritorijām. Jā, varam diskutēt, ka viena vai otra attīstības centra attīstība nav bijusi tik viennozīmīgi laba un reālā izaugsme notiek lielākā centrā. Starpvarianti ir iespējami. Bet uz diskusiju ejam ar projektu par 29 sadarbības teritorijām.
Tomēr pieļaujat, ka var būt deviņas?
Tās var būt mazāk nekā 29. Pašām pašvaldībām ir dažādi viedokļi. 8. oktobrī VARAM prezentēja šo projektu Latvijas Pašvaldību savienībā, un vienam no tās biedriem bija viedoklis, ka vajadzētu tikai deviņas. Pluss – tad iezīmējas lielās pilsētas kā nacionālas nozīmes attīstības centri, kurām ir vēsturiska sadarbība ar apkārtējām teritorijām transporta, civilās aizsardzības un arī izglītības jomās.
Labi, sauksim par sadarbības teritorijām. Bet ar ko tās atšķirtos no apriņķa, kas administratīvi teritoriālajā reformā ir paredzēts kā otrā līmeņa pašvaldība?
Likumā ir ierakstīts vārds “apriņķis”.
Bet valdības deklarācijā apriņķu veidošana nav paredzēta.
Tieši to jau cenšos pateikt.
Un kāda atšķirība no sadarbības teritorijām?
Nav runa par to, ka apvienošanās variantā būtu tāds vai citāds nosaukums. Ja novadi apvienotos, būtu skaidras funkcijas un pārvalde varas vertikālē. Novadu apvienošanos koalīcija pagājušā gada beigās noraidīja. Tagad pašvaldībām jāspriež, kā sadarbību koordinēt – vai tā būs novadu pārstāvniecība vai tomēr varbūt šīs funkcijas veiks kāda aģentūra. Vai arī valsts pārstāvis, jo ir ļoti svarīgi, lai sadarbotos ne tikai novadi, bet arī valsts ar novadiem. Jo esam izteikti centralizēta valsts, kuras ministrijas un iestādes atrodas Rīgā.
Tad jau pastāv iespēja, ka Rīga sūtītu kādu gubernatoru, nu, latviski runājot, apriņķa priekšnieku šā darba veikšanai?
Igaunijā šādi gubernatori darbojušies. Daudziem ir nostalģija pēc Latvijas pirmās brīvvalsts apriņķiem, kad bija apriņķa priekšnieks un aizsargu pulka komandieris, kurš 15. maijā atbrauca uz Rīgu un ieveda kārtību. Ir dažādi viedokļi. Mana pārliecība, ka vislabākais būtu, ja šie cilvēki, kas organizē sadarbību, nāktu no šīm teritorijām un viņi būtu ar pašvaldību darba pieredzi. Tas varētu būt novadu vēlēts vadītājs vai novadu veidota sadarbības padome.
Domāju, ka sadarbības teritorijās vajadzētu integrēt lielās pilsētas, kurās ir vismaz 25 tūkstoši iedzīvotāju (starp citu, pēc skaita par tādu var saukt arī Ogri). Pašlaik, kā beidzas pilsētas robeža, tā sākas novada lauki. Ir ļoti būtiski, lai tie sadarbotos.
Minējāt, ka pašlaik likums pirmos piespiež novadus sadarboties civilās aizsardzības jomā. Līdz šim sadarbība nav liegta arī citās jomās. Pirms gada nosaucāt pāris piemērus. Ir nākuši klāt jauni?
Redzam, ka vairākās pašvaldībās ap Jelgavu un Daugavpili jau izveidojusies sadarbība. Visbiežāk uz to piespiež nepieciešamība – sadarboties plūdu novēršanā. Realitātē nevienmērība pastiprinās, atsevišķiem novadiem attīstība palēninās. Tāpēc esam nolēmuši veikt pētījumu par to, kuri ir pievienotās vērtības radīšanas centri Latvijā. Jaunā pieeja ir, ka pakalpojumi jāsniedz tur, kur tiek radīta vērtība: tur, kur cilvēki strādā, viņiem jābūt iespējai bērnu aizvest uz bērnudārzu vai skolu, aiziet pie ārsta un saņemt valsts iestāžu pakalpojumus.
Šādus pētījumus ir veikuši Bauskas un Smiltenes novadi. Bauskā secinājuši, ka viņi var ietaupīt 1,4 miljonus eiro (no apmēram 23 miljonu budžeta) tikai uz skolu tīkla optimizāciju, kas ļautu viņiem nodrošināt skolotājiem vidējo algu 1000 eiro (pēc nodokļu nomaksas). Ietaupījums rodas, mainot autobusu maršrutus un vedot bērnus uz skolu Bauskā.
Jūsu priekšā ir vairākas kartes ar iezīmētiem lielākiem un mazākiem rimbuļiem. Tās ir jaunās sadarbības teritorijas?
Nē, šī karte tikai parāda elektroenerģijas patēriņu pilsētās un novadu centros. Pēc tā otrā lielākā pilsēta Latvijā aiz Rīgas ir Jūrmala! Mēs ceram arī uz līdzīgu karti par telekomunikācijām – kāda aktivitāte kur ir ap mobilo sakaru torņiem. Tad mēs redzēsim, kur reāli notiek aktivitāte.
Bet sadarbības teritoriju karte? Vai tāda tiek zīmēta?
Iesākta zīmēt un puse Latvijas jau sazīmēta civilās aizsardzības jomā. Izglītības ministrija pēta optimālo skolu tīklu, Veselības ministrija veselības aprūpes iestādes šķiro piecos līmeņos. Attīstības centru ietekmes areālu kartē jau var redzēt, cik izpletusies Smiltene un cik sarāvusies Valka, kaut arī tā kļuvusi par Baltijas tirdzniecības centru viena produkta veida pārdošanā. Kad kartes liksim vienu uz otras, tad iezīmēsies sadarbības teritorijas.
Vai tās ir jānosaka ar likumu? Un vai visās jomās teritoriju robežām jābūt tām pašām – kas civilajā aizsardzībā, tas izglītībā?
Sadarbības teritorijas tomēr jānosaka ar likumu. Diemžēl ir tā, ka vienam novadam ir laba sadarbība ar kaimiņiem, bet pēc pašvaldību vēlēšanām tā beidzas politiskās piederības vai kādu citu apsvērumu dēļ. Iedzīvotājiem nedrīkst likt tāpēc ciest un šī svārstīšanās jāizbeidz. Iedzīvotāju interesēs ir skaidri noteikta teritorija ar centru, kurā kārtojamas visas lietas ar valsts pārvaldes iestādēm. Lai nav tā, kā man stāstīja Smiltenes mērs – par vieniem jautājumiem jābrauc uz Valmieru, par citiem – uz Madonu.
Neatbildēts jautājums, ko darīt ar tiem 39 novadiem, kuri neatbilst likumam, kurā noteikts, ka novadā jābūt četriem tūkstošiem iedzīvotāju.
Vai ar tiem kaut kas ir jādara?
Jautājums, vai tie spēj patstāvīgi darboties? Ir, kas spēj un ir, kas nespēj. Ir novadi, kas nerisina attīstības jautājumus un nenodrošina pilnu pakalpojumu spektru, kas iedzīvotājiem pienāktos par viņu nodokļiem. 20 novadi nav iesnieguši pieteikumus un nav piedalījušies ES struktūrfondu atbalstam.
