Gerhards: būt par ministru nav mans pašmērķis 8
Anita Pirktiņa, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
14. Saeimas vēlēšanas ir notikušas, un šobrīd vēl notiek darbs pie jaunās valdības veidošanas, tādējādi joprojām ir atklāts jautājums, kurš tad ieņems zemkopības ministra posteni. Plašsaziņas līdzekļos jau plaši izskanējuši diametrāli pretēji viedokļi – biedrība Zemnieku saeima (ZSA) aicinājusi meklēt šim postenim jaunu kandidatūru, jo līdzšinējais ministrs Kaspars Gerhards neesot attaisnojis lielas lauksaimnieku daļas gaidas, nozare viņa vadībā stagnējot, netiekot ņemti vērā zemnieku izstrādātie priekšlikumi un jaunais nozares attīstības kurss novedīšot pie lauksaimnieciskās ražošanas samazināšanas.
Savukārt Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) atzinīgi vērtē Gerharda paveikto un aicina zemkopības ministra amatā atkārtoti virzīt tieši viņu, uzskatot, ka viņa vadībā Latvijai izdevies būtiski palielināt mūsu lauksaimniekiem piešķirto ES fondu atbalstu nākamajiem gadiem, pārvarēt kovidkrīzi un šobrīd tiekot īstenoti pasākumi, lai nekavējoties mazinātu Krievijas kara Ukrainā radīto negatīvo ietekmi uz Latvijas lauksaimniecības nozari…Lai noskaidrotu pašreizējā zemkopības ministra viedokli, uz sarunu aicināts KASPARS GERHARDS.
– Vai esat gatavs turpināt pildīt zemkopības ministra pienākumus, neraugoties uz ne visai labvēlīgo fonu, ko rada publiskie Zemnieku saeimas pārstāvju iebildumi pret jūsu darbu?
– Runājot par fonu – to rada tikai viena atsevišķa lauksaimnieku nevalstiskā organizācija, kuras viedoklis turklāt nav vienots. Uzskatu to par viena ZSA grupējuma šauri ekonomisku formulējumu, kas izraisījis plašu rezonansi un reakciju citās lauksaimnieku un mežsaimnieku nevalstiskajās organizācijās (NVO). Man ir liels gandarījums, ka gan LOSP, gan Zemnieku federācija, gan Kokrūpniecības asociācija, gan piensaimnieki un gaļsaimnieki ir nākuši klajā ar skaidru atbalstu manam darbam. Un, kā teikuši daudzu NVO vadītāji, šīs rezonanses nebūtu, ja nebūtu bijis pirmais pretenciozais solis no ZSA. Tā ka savā ziņā ZSA panākusi pat pretēju efektu.
Savukārt, runājot par gatavību turpināt ministra darbu, jāteic tā – esmu strādājis daudzās un dažādās jomās, dažādos amatos, esmu vadījis uzņēmumus un iestādes ar vairākiem simtiem un pat tūkstošiem darbinieku, tā ka pieredze ir plaša. Valsts pārvaldē esmu strādājis arī kā ministrs Ekonomikas, Satiksmes ministrijā un VARAM. Bet man nekad nav bijis pašmērķis būt par ministru kādā konkrētā ministrijā – vienkārši būšanas pēc. Plašsaziņas līdzekļos nez kāpēc izskanējis, ka Gerhards paziņojis, ka labprāt gribētu turpināt darbu kā zemkopības ministrs, un ZSA no šā it kā paziņojuma sacēla lielu ažiotāžu. Taču tā nav taisnība. Neko tādu neesmu paziņojis, man nav tāda uzstādījuma.
– Un kas gan slikts, ja jūs būtu tā paziņojis? Noteikti taču ir kādi iesākti darbi, kas būtu jāturpina vai jāpabeidz…
– Tā ir viena veida loģika. Bet pie mums strādā politiskā loģika. Ir notikušas vēlēšanas, noteikti politiskie spēki ir ievēlēti, un šobrīd notiek smagas, ietilpīgas sarunas, kuru dalībniekiem ir atšķirīgs skatījums uz atsevišķām lietām un procesiem. Pēc tam sekos sarunas par veicamajiem darbiem un pirmām kārtām – saistībā ar krīzes situāciju, jo šiem darbiem jābūt ļoti steidzamiem. Kad būs veikti minētie un vēl citi soļi, kad būs zināms, vai Nacionālā apvienība (NA), ko pārstāvu, vispār būs valdībā, tikai tad iezīmēsies kaut kas konkrēts. Ja NA būs valdībā, tad tā arī lems, kuri ir labākie kandidāti virzīšanai ministru posteņiem. Tā ka es pats te neko nevaru izlemt. Esmu komandas cilvēks, un man ir svarīgi, lai manis pārstāvētās organizācijas mērķi tiktu piepildīti. Neesmu no tiem, kas staigā pa partijām, esmu konkrētajā politiskajā spēkā tāpēc, ka man ar domubiedriem ir vienāds skatījums uz lietām un vienāda pārliecība.
– Kādi uzstādījumi tad NA programmā ir attiecībā uz lauksaimniecības nozari? Vai ir kas jauns salīdzinājumā ar iepriekšējo programmu?
– Pamatvērtības, kas vienmēr bijušas mūsu programmā, ir lauku attīstība ļoti plašā skatījumā. Esmu priecīgs, ka mums izdevies no valsts budžeta sniegt atbalstu mazajiem ražojošiem lauksaimniekiem. Protams, nauda nav liela un daļai no viņiem lauksaimniecība nav pamatdarbs, taču viņi turpina darboties laukos, uztur vidi un apdzīvotus laukus.
Nākamais, ko esam iezīmējuši savā programmā, ir bioloģiskās lauksaimniecības attīstība. Nedomāju, ka ir lauksaimnieki, kas būtu pret bioloģisku, videi draudzīgu, zaļu saimniekošanu. Lauksaimnieks taču ir tas, kurš vislabāk spēj novērtēt vidi, katru dienu izejot uz saviem laukiem un redzot procesus, kas tur notiek, tostarp saistībā ar klimata izmaiņām. Viņš jau pēc savas būtības ir saplūdis kopā ar vidi, ar dabu. Tāpēc man nepatīk diskusijas par to, ka lauksaimnieki, lietojot pesticīdus, bezmaz apzināti kaitē videi utt. Tā nav taisnība. Lauksaimnieks ir gatavs gan ievērot vides prasības, gan piekopt videi draudzīgu lauksaimniecības praksi, izmantot saudzīgākas un ilgtspējīgas augsnes apstrādes, mēslošanas un augu aizsardzības metodes. Bioloģiskie saimnieki vienkārši šajā ziņā ir tikuši tālāk, un viņi noteikti ir jāatbalsta, palīdzot arī atrast saražotajai bioloģiskajai produkcijai noieta tirgus, tostarp panākot, ka liela daļa bioloģiskās produkcijas par pieejamām cenām paliktu arī Latvijā. Tā ka šajā ziņā darāmā vēl daudz.
Uz šīm vēlēšanām NA gāja arī ar uzstādījumu par PVN samazināšanu pārtikas pamatproduktiem. Par šo jautājumu, visticamāk, mūs sagaida vissmagākās diskusijas, veidojot jauno valdību, jo viedokļi ir dažādi.
– Viens no ZSA pārmetumiem ir attiecībā uz atbalsta maksājumiem, ko saņem gan ražojošie, gan faktiski neražojošie saimnieki – hobijzemnieki un vides uzturētāji. ZSA uzskata, ka, strikti nodalot un definējot, kas ir kas, kā arī kam un par ko šie maksājumi būtu jāsaņem, tie varētu strādāt daudz mērķtiecīgāk un efektīvāk.
– Gribu uzsvērt, ka savas darbības laikā Zemkopības ministrijā es vienmēr esmu iestājies par to, ka jābūt precīzai aktīvā zemnieka definīcijai. Esmu arī Briselē cīnījies par to, lai šī definīcija tiktu ieviesta, tādējādi skaidri nodalot ražojošos zemniekus no vides uzturētājiem un hobijzemniekiem. Diemžēl mums to panākt neizdevās. Taču no nākamā gada 1. janvāra šī definīcija tiks ieviesta Latvijas līmenī. Izstrādāti konkrēti kritēriji, pēc kuriem zemnieks var kvalificēties aktīvā lauksaimnieka statusam. Tas nozīmē, ka, tikai veicot noteiktas reālas darbības, zemnieks var pretendēt uz konkrētiem atbalsta maksājumiem. Pretējā gadījumā tiek kropļots tirgus, tostarp nomājot zemi.
– Kas mainīsies maksājumu stratēģijā, ieviešot minēto definīciju?
– Pirmām kārtām – uz daudziem maksājumiem turpmāk varēs pretendēt tikai aktīvā lauksaimnieka statusam atbilstošs zemnieks. Tā sauktajiem dīvānzemniekiem, kas tikai appļauj savus laukus, daudzi maksājumi ies secen.
Līdz šim bija pieejami tiešmaksājumi jeb platībmaksājumi un kā papildu iespēja – saistītais maksājums. Turpmāk, ņemot vērā ES Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), lauksaimniekiem būs jāveic vairākas darbības, kas atbilst gan ES Zaļajam kursam, gan citām stratēģijām, par to arī saņemot atbalsta maksājumu.
Ir dzirdēti ierosinājumi, ka mums varbūt vajadzētu atteikties no šīs KLP, kas daudziem šķiet nepareiza, Latvijai nepiemērota utt., taču jāsaprot, ka tādējādi atteiksimies arī no ES tirgus, no pietiekami dāsnajiem ES atbalsta maksājumiem un daudz kā cita, kas Latvijai ļāvis gan strauji attīstīt, modernizēt lauksaimniecības nozari, gan iekarot eksporta tirgus, gan ievērojami palielināt nozarē strādājošo atalgojumu un citus ieņēmumus. Kopš iestāšanās ES Latvijas lauksaimniecības produkcijas eksporta īpatsvars absolūtos skaitļos pieaudzis vairāk nekā 10 reižu. Tāpat var nosaukt arī citus svarīgus nozares izaugsmes rādītājus.
– Tomēr pastāv viedoklis, ka Latvijas lauksaimniecība stagnē.
– Var jau teikt, ka nozare ir stagnējoša, taču patiesībā šobrīd tā ir vērsta uz citiem mērķiem, ko lielā mērā nosaka Eiropas Zaļais kurss. Un šā kursa mērķu sasniegšana maksā dārgi. Acīmredzot daļai lauksaimnieku tas šķiet kā bremzējošais faktors ražošanas attīstībai.
Par jauno KLP dalībvalstis vienojušās tikai pagājušā gada vidū, pirms tam ilgstoši savā starpā diskutējot un strīdoties. Divi gadi paredzēti kā pārejas periods. Līdz šim faktiski strādājām pēc tiem lēmumiem, kas tika pieņemti 2014. gadā. Skaidrs, ka tas zināmā mērā liecina par stagnāciju. Patlaban ir jauna pieeja, jauns stratēģiskais plāns, ko jāsāk īstenot jau no nākamā gada 1. janvāra.
Jaunais ES stratēģiskais pagrieziens ir būtisks divos virzienos. Pirmām kārtām – attiecībā uz tiešmaksājumiem. Tiem jābūt godīgiem. Līdz šim galvenais pārmetums bija, ka 20% lauksaimnieku saņem 80% lielu finansējuma daļu. Tādējādi tika lemts, kādai ir jābūt atbalsta proporcijai starp mazākiem un lielākiem lauksaimniekiem. Ka vairāk naudas jānovirza tieši mazākām saimniecībām. Tāpat tika pieņemti lēmumi gan par tiešmaksājumu griestiem, gan pārdalošo maksājumu, kas obligāti ieviešams, paredzot lielāku atbalstu mazajām saimniecībām, kā arī jaunajiem lauksaimniekiem. To visu esam ieviesuši arī Latvijā.
Ilgstoši diskutējot, nacionālā līmenī vienojāmies, ka tiešmaksājumu griesti varētu būt 100 tūkstoši eiro, protams, paredzot atkāpi saistībā ar darbaspēka nodokļiem.
Nākamie svarīgie KLP jautājumi – par vidi un klimatu. 48% no visa finansējuma esam paredzējuši tieši vides un klimata aspektiem, tostarp ir ekoshēmas un citas lietas, kas saistītas ar videi draudzīgu, ilgtspējīgu lauksaimniecības praksi.
Ja lauksaimnieks nevēlas iet uz šiem jaunajiem izaicinājumiem, viņš paliek pie tiešmaksājumu bāzes skaitļa, kas salīdzinoši ir mazāks nekā iepriekš. Taču ar jau minētajiem pasākumiem summu var ievērojami palielināt.
– Vai šis atbalsta maksājumu piešķiršanas princips ir tas, kas neapmierina lielos lauksaimniekus?
– Kur ir atšķirība? Ja maksājums ir tikai par hektāriem, tad, protams, daudzo hektāru īpašnieki saņem ievērojamu summu, ko pēc tam var izmantot pēc saviem ieskatiem – modernizēt vai papildināt tehnikas parku, mainīt tehnoloģijas, saimniekošanas metodes vai ko citu. Bet jaunā KLP stratēģija paredz konkrētus virzienus, kurp būtu jāiet un kādas darbības jāveic. Paša lauksaimnieka izvēles tādējādi ir zināmā mērā ierobežotas, lai gan no biznesa viedokļa, protams, saimniekam ir izdevīgāk lēmumus pieņemt pašam. Taču, lai visiem laukos strādājošiem cilvēkiem būtu stabili ienākumi, mums nav jādomā tikai par lielsaimniekiem un nav jāatbalsta tikai viens vai otrs ražošanas veids, bet jādomā par visiem.
Vecajā Eiropā nav bijusi lauksaimniecībā tāda pārtrauktība kā pie mums. Paraugoties, piemēram, uz Poliju, var uzskatāmi redzēt, ka tur ir divas dažādas valstis – vecā Polija un teritorijas, kas tika pievienotas Polijai pēc otrā pasaules kara. Un katrā ir pilnīgi atšķirīga lauksaimniecības struktūra. Vecajā daļā nebija kolhozu, bet bija mazās saimniecības, kamēr jaunajās teritorijās ir pat vairākos tūkstošos hektāru mērāmas saimniecību platības. Latvijā, kā zināms, lielsaimnieki padomju laikos tika izsūtīti no valsts, ģimenes saimniecību vietā izveidoti kolhozi. Tā ka dalībvalstīs nozares attīstības vēsture ir stipri atšķirīga.
– Ko vērā ņemamu Latvija sasniegusi atbalsta maksājumu ziņā?
– Mēs vienmēr esam uzsvēruši, ka mūsu lauksaimniekiem nepieciešams papildu atbalsts, tostarp Zaļā kursa uzstādījumu īstenošanai. Kopumā Latvija ir panākusi trešo lielāko finansējuma pieaugumu Eiropas Savienībā – 25%. Tiešmaksājumu pieauguma ziņā vispār esam līderi – tie pieauguši par 44% jeb par 758 milj. eiro. Izcīnīts pieaugums maksājumu likmei no 179 eiro/ha 2019. gadā līdz 215 eiro/ha 2027. gadā. Tādējādi maksājumu likme pieaugs no 66%, kas ir pašlaik, līdz 80% 2027. gadā no ES vidējā līmeņa.
Pirmo reizi lauksaimnieki novados ar specifiskiem apstākļiem saņems par 10 eiro/ha lielāku atbalsta likmi.
Līdz šim avansa maksājumus jau saņēmuši gandrīz 50 tūkstoši dažādu lielumu lauku saimniecības. Un daudzām saimniecībām tie ir vienīgais atbalsts, lai noturētos virs ūdens. Sezonas mēdz būt pat ļoti atšķirīgas, dažādas krīzes un ķibeles saimniecības var skart arī atšķirīgi, tādējādi subsīdijas nereti ir vienīgais stabilais ienākums, ar ko var rēķināties.
Esam vienotā Eiropas tirgū, kas, no vienas puses, tiek stingri aizsargāts un, no otras puses – stingri atbalstīts. Šī politika bijusi visas ES attīstības pamatā. Bet par to dažkārt tiek aizmirsts.
– Vai ir zināms, kas lauksaimniecības nozarei paredzēts nākamā gada valsts budžetā?
– Jā, ir zināmi precīzi skaitļi līdz pēdējam ciparam. Būtiski, ka bijušo valdību bija izdevies pārliecināt, ka vienmēr jāparedz papildu atbalsts no valsts puses, to pierādīja arī kovida laiks. Valdība ir atbalstījusi ZM stratēģisko plānu, kur paredzēts, ka nākamajiem pieciem gadiem arī no valsts puses vajadzētu papildu vismaz 158 miljonus eiro, ņemot vērā arī Zaļā kursa nosacījumus u. c. Piemēram, Somijā valsts maksātā daļa ir daudz lielāka nekā ES maksājumi, kas arī ir gana lieli.
Pēdējos gados ir augusi arī valsts subsīdiju sadaļa. Kad kļuvu par zemkopības ministru, subsīdijas svārstījās starp 25–30 miljoniem, bet uz nākamo gadu jau ierēķināti 50 miljoni eiro. Kopā ar bāzē esošajām subsīdijām tās sastāda 58 miljonus no valsts budžeta. Veidojot nākamo valdību, NA noteikti iestāsies par to, lai šie lēmumi būtu spēkā arī nākamajos gados.
– Vai iezīmētas arī kādas prioritārās nozares un jomas? Varbūt prioritāšu sarakstā beidzot ir arī lauksaimniecības zinātne?
– Nešaubīgi, zinātne ir atbalstāmo jomu sarakstā. Protams, tā būtu jāatbalsta vēl vairāk. No valsts subsīdijām allaž esam snieguši konkrētu atbalstu pētniecībai. Šogad, pieņemot budžetu, mums izdevās pārliecināt valdību, ka nepieciešams ieguldījums arī zinātnisko institūciju infrastruktūrā. Piemēram, vairāk nekā 20 miljoni aizgājuši LLU (tagad – Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte), Malnavas koledžai, Bulduru dārzkopības vidusskolai, lai studenti varētu atbilstoši mācīties un dzīvot, bet pasniedzēji strādāt. Uz nākamgadu iezīmēts arī atbalsta palielinājums tieši zinātnei, jo skaidrs, ka bez zinātnes uz priekšu netiksim. Tā nepieciešama, lai lauksaimniekiem būtu gan sēklas materiāls, gan aprēķini par to, ko labāk darīt tieši mūsu augsnēs. Pētījumi nepieciešami ne tikai, lai varētu darboties tepat uz vietas, bet arī diskusijām Eiropas līmenī, jo ES dalībvalstis ir ļoti atšķirīgas. Tā ka droši var uzskatīt, ka atbalsts zinātniskajiem pētījumiem ir viena no prioritātēm. Nākamā gada budžetā pētījumiem papildus paredzēti 8 miljoni eiro.
– ZSA cita starpā izteikusi arī pārmetumus par to, ka zemnieku organizāciju izstrādātie priekšlikumi, reformu piedāvājumi, ierosinājumi un iebildumi, kaut tiek uzklausīti, taču nereti vai nu netiek ņemti vērā, vai vispār pazūd kaut kur varas gaiteņos…
– Es negribētu piekrist šim pārmetumam. Zemnieku priekšlikumi un iebildumi parasti tiek ņemti vērā un viņu viedoklis tiek uzklausīts. Piemēram, esam uzklausījuši arī konkrēti ZSA viedokli par pārdalošo maksājumu, ņēmuši vērā viņu priekšlikumu par dalījumu mazajiem, vidējiem un lielajiem lauksaimniekiem, runājot par ieguldījumiem materiālajos aktīvos u. c. Cita lieta, ka šie priekšlikumi dažkārt ir pretrunīgi, jo zemnieku NVO vidū nav vienotas nostājas daudzos jautājumos. Gadās, ka tos lēmumus, ko viena NVO noraida, citas atbalsta. Tāpat ir lietas, kas ir pieņemamas viena lieluma vai saimniekošanas veida saimniecībām, bet absolūti nav pieņemamas vai neder cita lieluma vai veida saimniecībām. Un mans kā ministra pienākums ir pārstāvēt nevis šauras ekonomiskās grupas intereses, bet gan visus mūsu vēlētājus – visu sabiedrību. Jo atbalsta nauda, par ko runājam, jau nepieder kādai vienai nozarei vai tikai laukiem, tā ir visas sabiedrības nauda.
– Cik reāli ir aizstāvēt mūsu lauksaimnieku un vispār lauksaimniecības nozares intereses Briselē? Zemnieki nereti teic, ka nejūt tādu pārliecinošu aizmuguri no nozares ministra puses.
– Eiropas dalībvalstis savā ziņā ir tādas pašas kā lauksaimnieku NVO – ar dažādiem viedokļiem, redzējumu, interesēm un vajadzībām. Nereti – pretrunīgām. Un katras valsts pārstāvji cenšas aizstāvēt savu lauksaimnieku intereses, taču ievērojot visas ES kopējos stratēģiskos mērķus un uzstādījumus.
Piemēram, pašlaik Briselē tiek diskutēts, vai Krievijas–Ukrainas kara laikā, kad īpaši jāgādā par pārtikas ražošanas procesa nepārtrauktību, produktivitātes celšanu, ražošanas apjomu kāpināšanu, būtu vai nebūtu pieļaujamas atkāpes Zaļā kursa īstenošanā. Viedokļi dalās. Mums ir daudz strīdu ar citu valstu ministriem, kuri uzskata, ka Zaļajam kursam arī šobrīd jābūt daudz aktīvākam, ka striktāk jāsamazina agroķīmijas lietošana, arī intensīvā ražošana nav jāizvērš, bet gluži otrādi – jāpiebremzē. Tomēr paldies ES lauksaimniecības komisāram, kuram ir cits redzējums un kurš šajā kara situācijā atbalstījis iespēju neatstāt laukus papuvē, kā arī pieļāvis citas atkāpes. Vēl nesen, diskutējot EK Lauksaimniecības padomē, bija valstis, kas uzskatīja, ka attiecībā uz Zaļo kursu nav pieļaujamas nekādas atkāpes. Par laimi, Latvijai ir sabiedrotie – gan pārējās Baltijas valstis, gan Polija. Visi kopā veidojam diezgan lielu un ietekmīgu domubiedru grupu, taču diskusijas ar citām valstīm vienmēr ir ļoti smagas. Protams, panākt sev labvēlīgus lēmumus, nav neiespējami, taču ļoti grūti.
Viens piemērs, kas liecina, ka sasniegumi ir panākami, – par novadgrāvjiem. EK ierēdņi nāca klajā ar domu, ka visiem novadgrāvjiem vajag noteiktu aizsargjoslu, bet mums izdevās pierādīt, ka ne visi grāvji ir vienlīdz nozīmīgi ūdenssaimniecībā un tiem var noteikt mazāku aizsargjoslu. Kanāli Nīderlandē un meliorācijas grāvji Latvijā nepavisam nav viens un tas pats.
Ir Eiropas Parlaments, ko ievēlējuši ES dalībvalstu iedzīvotāji, tostarp pilsētnieki. Tādējādi mērķi, par kuriem jācīnās parlamentāriešiem, ir ļoti dažādi, un, ņemot vērā atsevišķu sabiedrības daļu atšķirīgos redzējumus uz daudzām lietām, šie mērķi nereti ir pat diametrāli pretēji.
Protams, vienmēr būs sabiedrības grupas, tostarp lauksaimnieku, kas uzskatīs, ka varēja un var izdarīt vairāk un labāk. Taču ar visu savu pieredzi, tostarp ES prezidentūras laikā, redzot, kā notiek procesi un lēmumu pieņemšana ES, visiem pieņemamu kompromisu un līdzsvara atrašana nav viegls darbs.
– ES ir iesniegts arī Latvijas KLP stratēģiskais plāns, kuru lauksaimnieki vērtē visai skeptiski, uzskatot, ka tas nav vērsts uz izaugsmi, bet gan uz lauksaimnieciskās ražošanas samazināšanu.
– Nezinu, kas tieši šajā plānā ir vērsts uz ražošanas samazināšanu. Jā, iespējams, īstenojot dažus ar Zaļo kursu saistītus pasākumus, sākotnēji varētu būt ražas samazinājumi, tomēr līdzās ir citi ieguvumi, kas atmaksāsies ilgtermiņā. Turklāt es aizvien esmu uzsvēris, ka mūsu lauksaimniekiem nepieciešams papildu atbalsts minēto pasākumu īstenošanai, ka jāizstrādā kompensējošie mehānismi, lai mūsu lauksaimnieki nezaudētu konkurētspēju. Esmu iestājies arī par šo Zaļā kursa prasību mīkstināšanu vai ieviešanas atlikšanu uz kara laiku.
Bet mēs esam demokrātiska valsts demokrātiskā Eiropas Savienībā, un lēmumi tiek pieņemti atbilstoši vēlētājiem izteiktajiem solījumiem partiju programmās.
– Vai, jūsuprāt, cilvēks, kurš jūsu vietā stātos zemkopības ministra amatā, spētu, piemēram, Briselē panākt vairāk Latvijai vēlamāku lēmumu? Cik ietekmīgs vispār var būt ministrs?
– Latvijas prezidentūras laikā biju vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Man bija jāvada gan lēmumu pieņemšana saistībā ar kopējo apņemšanos emisiju samazināšanas jautājumā, gan daudzi citi pasākumi. Un jāatzīst, ka EK ierēdņu kvalifikācija ir ļoti augsta. Tie nav gadījuma cilvēki, kuri nokļuvuši EK, bet gan ļoti zinoši, profesionāli speciālisti. Eiropas Komisija, Padome un Parlaments – šīs trīs struktūras savā starpā veic ļoti plašu konsultāciju darbu, lai rastu pamatotus gala lēmumus. Un ikvienu ministru, kurš izprot šos procesus, kuram aiz muguras ir labi padarīti darbi, gan kolēģi ministri, gan EK cilvēki respektēs. Ar deklaratīviem paziņojumiem var iet ne reizi vien, bet jāatceras, ka to vērtē augstas raudzes lietpratēji. Varam teikt, ka ES struktūrvienību darba process ir lēns mehānisms, taču par šā mehānisma profesionalitāti un ekspertīzes līmeni nevajadzētu šaubīties. Jā, pieņemtie lēmumi var nepatikt atsevišķu valstu lauksaimniekiem vai kādai sabiedrības daļai, vēl nesen vērojām plašas lauksaimnieku protestu akcijas gan Vācijā, gan Nīderlandē, taču jābūt drošiem, ka kopumā tiks pieņemti lēmumi, kas apmierinās ES dalībvalstu sabiedrības absolūto vairākumu.
– Ne reizi vien dzirdēts apgalvojums, ka Latvija ir pioniervalsts dažādu ES lēmumu skrupulozā izpildē un nereti skrien vilcienam pa priekšu.
– Tā gluži nav. Piemēram, Latvija ir viena no pēdējām valstīm, kas iesniedza sava KLP stratēģiskā plāna pēdējo variantu, kamēr deviņas citas valstis savus plānus jau ir saskaņojušas Eiropas Komisijā. Varbūt citas ministrijas kādus lēmumus steidzas izpildīt iespējami ātri vai pieņemt par agru, bet Zemkopības ministrijā strādā jau pietiekami pieredzējuši cilvēki, eksperti, kas gājuši cauri gan iestāšanās procesam ES, gan lauku attīstības plānu izstrādei un pieiet gan ar ļoti lielu atbildību, gan veselīgu skepsi dažādu lēmumu pieņemšanā. Tā ka nebūt neesam tā valsts, kas skrien visiem pa priekšu. Un Zemkopības ministrija, manuprāt, strādā tā, kā ministrijai jāstrādā – ir gan politiskā vadība, gan sadarbība ar NVO, bet nav pieļautas situācijas, ka tiek ietekmēts ministrijas darbinieku darbs kādas lauksaimnieku grupas iespaidā. Iespējams, tā ir noticis, pirms es kļuvu par ministru. Ir organizācijas, kuru pārstāvjiem patīk vērt vaļā visu departamentu durvis un izteikt savas prasības. Tas nav pareizi.
– Piekritīsiet, ka lauksaimniecība ir visai izteikta lobijnozare?
– Es teiktu, ka visas nozares ir lobijnozares. Man pašam ir bijusi pieredze strādāt dažādās nozarēs, arī vērojot, kā šis lobisms notiek un kā tā ietekmē tiek pieņemti lēmumi. Problēma tāda, ka lauksaimniecības nozare nav vienota, lauksaimniekiem nav vienotu pieturpunktu daudzās jomās, un šīs viņu neizrunātās lietas tiek vairāk iznestas uz āru publiskai apspriešanai. Tāpēc uzskatu, ka jāsaglabā cieņpilna attieksme pret katru viedokli, kaut tie mēdz būt diametrāli pretēji.
– Eiropa un arī ES dalībvalstis ar subsīdijām atbalsta lauksaimniekus, lai viņi ražotu augsti kvalitatīvus pārtikas produktus, piekopjot videi draudzīgu lauksaimniecības praksi, un nodrošinātu savus iedzīvotājus ar šo produkciju par pieejamām cenām. Taču statistika liecina, ka lielākā daļa augstvērtīgās produkcijas tiek eksportēta, vietējā tirgū piedāvājot lētāku un mazkvalitatīvāku importa produkciju. Daži eksperti apgalvo, ka teju 80% saražotā nav nekāda sakara ar tiem mērķiem, kuros ES ik gadu iegulda miljardiem eiro.
– Ir divu veidu eksports. Viens, ko īstenojam kopējā ES tirgū un ko faktiski var uzskatīt par iekšējo tirgu; otrs – uz trešajām pasaules valstīm, uz kurām no lauksaimniecības produkcijas eksportējam galvenokārt graudus. Un iespēju eksportēt preces uz ES iekšējo tirgu uzskatu par lielu priekšrocību. Mūsu augstvērtīgāko produktu pieejamību vietējā tirgū lielā mērā nosaka mūsu iedzīvotāju pirktspēja, kas ir tāda, kāda nu ir. No valsts puses pēc pilnas programmas būtu jāstrādā pie diviem galvenajiem virzieniem – valsts publiskā iepirkuma un jārada visas iespējas, lai veidotos īsās pārtikas piegādes. Šajā sakarā jāveicina dažādu platformu izveide, jāatbalsta kooperācija. Domāju, ir jau daudz kas izdarīts, lai valsts publiskajā iepirkumā pārliecinoši dominētu zaļais iepirkums, kurā savukārt vismaz 60% gadījumu ir vietējā ražojuma pārtika. Bet noteikti var izdarīt vairāk, lai šajos iepirkumos panāktu vietējās produkcijas pārliecinošu pārsvaru vai pat tikai vietējo produkciju. Un runa te nevar būt tikai par naudu, bet gan par to, lai mūsu skolas, bērnudārzi, slimnīcas, pansionāti un citas iestādes saņemtu kvalitatīvu un veselīgu produkciju. Tas ir mūsu darba mērķis.
– Vai ir kādas iespējas aizsargāt vietējo tirgu?
– Domāju, ir dažādi veidi vietējā tirgus aizsardzībai. Pirmām kārtām – darbs ar tirgotājiem. Esam slēguši ar viņiem dažādus vietējo ražotāju atbalsta memorandus, un tirgotāju ķēdēs ir iezīmēta vietējā produkcija, iekārtojot tai pat atsevišķus stendus. Otrām kārtām – pārtikas produkcijas kvalitātes prasības un to izpildes pārbaude, tādā veidā pasargājot vietējo tirgu no nekvalitatīvas pārtikas. Treškārt – jau minētās īsās pārtikas piegādes ķēdes, kas nodrošina pārtikas produktu nonākšanu tieši no ražotāja pie patērētāja. Te nepieciešama mazo ražotāju kooperācija, ko esam gatavi atbalstīt. Kooperācija vispār ir viena no prioritātēm, kam paredzēts atbalsts.
– Patlaban trauksmi izsludinājušas siltumnīcu saimniecības un citas nozares, kuras vistiešākajā veidā ietekmē energoresursu un izejvielu cenu dramatiskais pieaugums. Vai šīs nozares var cerēt uz kādu atbalstu šajā krīzē?
– Mums ir izdevies jau pirmo atbalsta posmu palaist – gandrīz 20 milj. eiro. Kopā ar lauksaimnieku NVO izveidotajā Krīzes vadības padomē, kas strādā kā diskusiju platforma, esam prezentējuši savu redzējumu minētās krīzes risināšanā, kur paredzēti vairāk nekā 60 miljoni eiro, no tiem gandrīz 20 milj. paredzēti pārstrādei un apmēram 40 miljoni primārajai pārtikas ražošanai. Ar šo pieprasījumu dosimies pie valdības.
– Kuras ir tās reformas vai citas jūsu iesāktas vai rosinātas lietas, kuras jums pašam vai jūsu pēcgājējam būt jāturpina un jānoved līdz galam?
– Šādu jautājumu loks ir visai plašs, tostarp KLP, pie kuras strādāts vairākus gadus. Uzskatu, ka mūsu stratēģiskais plāns nākamajam plānošanas periodam ir labākais, ko varējām izveidot, izvērtējot vietējo situāciju. Noteikti nevajadzētu atkāpties no finansiālās sadaļas, kur dažādiem atbalstiem pielemtas konkrētas summas. Jāatceras, ka mūsu lauksaimnieki jau nekonkurē savā starpā, bet ar kaimiņvalstu un citu ES valstu lauksaimniekiem. Tādējādi gan ES, gan valsts finansējuma nodrošināšana ir absolūti prioritāra lieta.
Esam veikuši lielas iestrādes izglītības sistēmas pilnveidošanā, nostiprinot bijušās LLU statusu un sasaistot to ar tehnikumiem, koledžām. Izglītība ir mūsu nākotnes jautājums, bez tās, manuprāt, pašreizējos jaunajos apstākļos strādāt faktiski nav iespējams.
Veiktas labas iestrādes dažādu procesu digitalizācijā, kas ievērojami samazina birokrātiju vairāku valsts dienestu darbā. To visu vajadzētu turpināt, stiprināt, attīstīt…
