Gerčikovs: cilvēki joprojām dzīvo pāri saviem līdzekļiem 0
“Uzskatu, ka cilvēki joprojām dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Labi, Latvijā iemācījušies vismaz kaut kā ekonomēt, taču Eiropā – joprojām vēl ne. Jūs paraugieties, par ko cīnās grieķi. Par 13. un 14.algu. Viņi strādā mazāk stundu nekā mēs. Viņiem garāks atvaļinājums nekā mums. Viņu vidējā alga mūsējo pārsniedz vairākas reizes. Bet no kurienes nauda?!” retoriski jautā kosmētikas ražotāja AS “Dzintars” valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs (attēlā).
Viņš prognozē, ka “mēs pamazām izaugsim, bet viņi nedaudz nolaidīsies uz zemes, un pēc gadiem desmit mēs nonāksim pie vienota kopsaucēja”.
Atceroties krīzes laiku 2008.gadā, Gerčikovs atzīst, ka pirmais trieciens bijis “šausmīgs”. “Viss pārtrūka uzreiz. Krīze trāpīja it visur. Ne tikai Latvijā. Samazinājās noiets Baltkrievijā, jo tur devalvēja valūtu. Un tur vienkārši nav valūtas. Mēs pazaudējām naudu Ukrainā. Mēs pazaudējām naudu Krievijā. Mēs pazaudējām naudu Kazahstānā. Mēs visus četrus gadus (kopš 2008.gada) nodarbojāmies vienīgi ar tirgu atgūšanu. Raušamies augšup līdz pat šai baltai dienai. Un līdz pat šai dienai tirgu sagrūšanas rezultātā mums ir zaudējumi,” stāsta uzņēmējs.
Pirms diviem gadiem “Dzintars” parakstījis “ļoti skaistu kontraktu” ar Grieķiju, bet tagad arī šī valsts piedzīvojusi defoltu un Latvijas kompānija zaudējusi ieguldīto naudu.
“Kā “Dzintars” rāpās laukā no krīzes Latvijā? Mēs piedāvājām preci vidusšķirai. Nedarījām kā visi – nepazeminājām cenu. Lai cik arī to nolaistu, vispirms cilvēki iegādāsies pienu un maizi, bet pēc tam – greznības produktus. Mēs uzskatījām, ka vidusšķira tomēr eksistē. Uz to arī veicām likmi, piedāvājot kvalitatīvu preci. Varbūt arī ne par viszemāko cenu, taču lētāk nekā pārējie. Tirgū izrādījāmies ieguvēji, nenoslīdējām. Šo pašu stratēģiju tagad īstenojam Rietumos,” skaidro Gerčikovs.
Uzņēmējs atceras, ka vēl 2000.gadu sākumā valdīja attieksme, ka “Dzintars” ir “vecmāmiņām, večiņām; padomju prece”. “No šī stereotipa nebija iespējams atbrīvoties. Bija nepieciešamas milzīgas investīcijas. Mēs visu laiku spirinājāmies, lai kļūtu konkurētspējīgi, pietuvotos Rietumu valstīm. Bija brīži, piemēram, 90.gadu sākumā, kad šeit iekšā vēlās bulgāru, rumāņu, poļu preces. Un mums tie bija Rietumi. “Dzintara” realizācijas apjomi uzreiz slīdēja lejup. Mēs bijām spiesti gaidīt un paciesties, kamēr cilvēki nepārliecināsies, ka tas viss ir krāmi. Kad visi pārsātinājās, atgriezās pie mums. Pat visgrūtākajos laikos mēs produkcijas kvalitāti nepazeminājām. Tagad mums ir 50 veikalu visā Latvijā. Pircēju vidējais vecums – 40 gadu,” stāsta “Dzintara” valdes priekšsēdētājs.
“Trekno gadu” laikā uzņēmums veicis ieguldījumus attīstībā. “Vai zināt, kas ir “treknie gadi”? Tie ir “MMM” piramīdas gadi. Visi saņēma lielu naudu, tērēja pa kreisi un pa labi. Par apģērbu, brauca kur kurais – visu pasauli apbraukāja. Taču beigās nekas nepalika. Smiltis. Neieguldīja attīstībā. (..) Atceraties, kā pie mums uzplauka “Kolonna”? Tā taču bija “number one” [numur viens]. Uz turieni tauta lauzās! 12 gadus vecas meitenītes iegādājās “Dior” lūpu krāsu par 15-20 latiem!” atceras Gerčikovs.
Šajā laikā “Dzintars” veicis ieguldījumus ražošanā un paaugstināta produkcijas kvalitāte. Nomainīts iepakojums, atvērti firmas veikali, segti darbinieku ēdināšanas izdevumi, bija bezmaksas medicīniskā apdrošināšana, nodrošinātas piemaksas pensionāriem. “Tagad to nav. Arī algas nācās samazināt,” atzīst uzņēmējs.
