Foto: Politiskajās vētrās “izdzīvojušā” Jāņa Reira spilgtākie dzīves mirkļi 5
“Vienotībā” nav palicis nemaz tik daudz politiķu no tās paaudzes, kas pirms četrpadsmit gadiem Einara Repšes vadībā solīja “jaunos laikus” un Doma baznīcā zvērēja kalpot tautai. Jānis Reirs ir viens no politiskajās vētrās “izdzīvojušajiem”. Te gan jāsaka, ka tā īsti šo vētru epicentrā viņš bijis vien pēdējos gados – no 2014. līdz 2016. gadam vadot Finanšu ministriju un tagad – Labklājības ministriju.
Šķiet, ka Jānim Reiram vislabāk patīk būt tūdaļ aiz līdera muguras, kur viņš ar savu slaido augumu parasti nepazūd, bet arī nav uzkrītošs. Taču brīdī, kad Valsts prezidents Raimonds Vējonis aicināja viņu uzņemties valdības vadītāja pienākumus, gan ātri sekoja atteikums.
To, ka bijušais finanšu ministrs, kas valdībā parasti tiek uzskatīts par lielāko “skopuli”, kļūst par labklājības ministru, tātad naudas prasītāju, politikas komentētāji sākotnēji uztvēra ar nelielu ironiju. Tāpat kā “Vienotības” solījumu turpmāk sparīgi aizstāvēt pensionāru intereses. Taču labklājība attiecas uz visiem iedzīvotājiem, tāpēc šim ministram slogs parasti ir īpaši smags. Uz labu reitingu avansā var necerēt.
Ar ministru tiekamies, lai vairāk uzzinātu par viņa ģimeni un ikdienu ārpus oficiālajām darba stundām un pienākumiem. Taču sarunu, protams, sākam ar un par darbu.
– Kā jūtaties labklājības ministra krēslā, kurā esat pavadījis jau sešus mēnešus?
– Ļoti labi, – atbild Jānis Reirs. – Var teikt, tā ir joma, no kuras atkarīgas gandrīz katra valsts iedzīvotāja izjūtas. Labklājības nozarei arī piešķirts vislielākais gada budžets – 2,2 miljardi eiro. Tiesa, pensiju paaugstināšanai līdzekļu trūkst, bet pozitīvi, ka mūsu valsts pensiju sistēma ir ļoti stabila. Labklājības sistēmas būvēšanas laiks ir beidzies, šobrīd institūciju darbs ir jāpielabo, un tas ir ļoti interesanti. Manas gaidas par to, kā labklājības ministra amatā būs gan izaicinājumu, gan darba apjoma ziņā, ir piepildījušās.
Galvenais, pie kā šobrīd strādājam, ir sociālā budžeta stabilitāte. Šis jautājums skatāms saistībā gan ar valsts budžetu, gan ikvienu iniciatīvu un ikdienas darbu. Aktuāls ir arī jautājums par bērnu aizsardzību un tiesībām uz laimīgu bērnību. Bērniem ir jādzīvo ģimenēs vai audžuģimenēs, nevis jāuzturas ilgstošās sociālās aprūpes iestādēs. Tam gan nepieciešama izpratne un savstarpēja sadarbība dažādos līmeņos, uz ko sabiedrībai vēl ceļš ejams.
Ģimene. Mana ģimene ir sieva Gunda un meitiņa Sofija (7). Un arī suns – toiterjers Polo. Viņš ar mums kopā ir jau astoņus gadus un ir pilntiesīgs ģimenes loceklis.
Gunda ir politikas zinātņu doktore, šobrīd vada Starptautisko pētījumu centru. Ja man ir vajadzīga konsultācija politikas jomā, augstas raudzes politologs ir man blakus. Abi iepazināmies visai neparastos apstākļos. Kopā ar kolēģiem biju devies komandējumā uz Islandi. Arī Gunda turp bija ieradusies, profesionālu mērķu vadīta. Mēs šajā valstī apmaldījāmies. Kartē iezīmētā ceļa nebija. Vēlā vakarā atradāmies tuksneša vidū, bez naktsmājām, bez ēdiena un dzeramā – tikai kalnu strautu ūdens. Mobilajiem telefoniem beidzās signāla uztveres zona, palikām bez sakariem. Šādos apstākļos iepazinos ar Gundu.
Meita Sofija. Saņēmusi Fulbraita pētniecības stipendiju, Gunda pagājušo pusgadu pavadīja Vašingtonā, strādājot zinātnē. Ņemot vērā, ka es tajā laikā biju ļoti noslogots, pildot finanšu ministra pienākumus, nolēmām, ka būs labāk, ja sieva meitu ņems līdzi. Amerikā bērni sāk iet skolā no sešu gadu vecuma, tāpēc Sofija kļuva par vietējās Horasa Manna pamatskolas skolnieci. Bērniem, kuriem angļu valoda nav dzimtā, Amerikā piešķir pedagoga asistentu, kurš ar dažādām metodēm palīdz skolēnam apgūt valodu. Sofijas sekmes skolā bija izcilas, un tagad viņa runā perfektā amerikāņu angļu valodā. Skolotāja Vašingtonā atzina, ka Sofija lasa pat labāk nekā amerikāņu bērni. Vašingtonas skoliņā meita sadraudzējās ar bērniem gandrīz vai no visas pasaules – ķīniešiem, afrikāņiem, eiropiešiem. Šogad meita uzsāka mācības Rīgas Franču liceja 1. klasē. Redzēs, kā viņai veiksies ar franču valodas apguvi.
Nedēļas nogale. Kad pildīju finanšu ministra pienākumus, darbā lielākoties pavadīju arī brīvdienas, bet labklājības ministra amatā darba slodze ir cilvēciskāka. Brīvdienās lielākoties esmu kopā ar ģimeni. Izņēmums ir reizes, kad atrodos komandējumā ārpus Latvijas. Arī augustā, kad izskatījām budžeta jautājumus, reizēm kādu brīvdienu stundu nācās veltīt darbam.
Kad brīvdienās nekur nav jādodas, no rīta labprāt paguļu ilgāk. Par laimi, mums visiem trim patīk nesteidzīgi brīvdienu rīti. Vienīgi suns nesaprot, kāpēc viņu jau agrā rīta stundā nevedam ārā. Viņam nākas nedaudz paciesties.
Brīvdienas vienmēr sākas ar kafiju. Gatavojam to pavisam vienkārši, maltu kafiju krūzītē aplejot ar karstu ūdeni. Šādi tā, manuprāt, izdodas visgaršīgākā. Brokastis gandrīz nekad neēdam, varbūt reizēm kādu sviestmaizi.
Dzimtā puse un skolas gadi. Esmu dzimis Rīgā, bet vasaras bērnībā pavadīju pie vecvecākiem Ķekavas un Rankas pusē. Tolaik Ķekava vēl bija lauku rajons. Laiku pie vecvecākiem atceros ar gaišām jūtām. Lauku darbus man nelika darīt. Man ir arī māsa Rita, par mani dažus gadus jaunāka.
Vecvecāki mazbērnus katru dienu nevarēja pieskatīt, tāpēc vecāki nolēma, ka mani laidīs skolā sešu gadu vecumā. Taču neviena skola mani, tik mazu, tolaik negribēja ņemt pretī. Vienīgā mācību iestāde, kura bija ar mieru mani uzņemt, bija Rīgas 2. internātskola ar matemātikas un fizikas novirzienu. Mācījos tajā astoņus gadus. Pateicoties šai skolai un labajiem skolotājiem, manī tika ielikti ļoti labi matemātikas pamati. Labi padevās arī ķīmija, fizika, ģeogrāfija un vēsture. Biju diezgan prātīgs puika, lielas blēņas nestrādāju. Pēc tam mācījos 17. mākslas mēbeļnieku skolā, kur apguvu dzīvē ļoti noderīgu arodu. Ja esam nopirkuši kādu jaunu mēbeli, joprojām spēju to bez problēmām salikt. Vēlāk Latvijas Universitātē ieguvu ekonomista specialitāti.
Šobrīd man mēdz jautāt, vai nav apgrūtinoši katru dienu staigāt uzvalkā? Nē, nav. Jau divpadsmit gadu vecumā par pirmo paša nopelnīto naudu, pārdodot saldējumu, nopirku uzvalku, jo biju uzaicināts uz savas mīļās tantes Dzintras kāzām. Acīmredzot jau bērnībā biju tendēts ģērbties solīdi. Var teikt, man tas bija “asinīs”.
Valodas. Skolā mācījos vācu valodu, pat piedalījos olimpiādēs, bet šobrīd, pēc trīsdesmit gadu ilga starplaika, šajā valodā vairs nerunāju. Jau vairākus gadus aktīvi mācos angļu valodu, un šajā valodā spēju itin labi komunicēt. Kā lielākā daļa mana gadagājuma cilvēku, pārvaldu arī krievu valodu.
Vaļasprieks. Agrāk skrēju garās distances, startēju arī Rīgas maratonā, kur pieveicu 21 kilometru, bet šobrīd muguras problēmu dēļ skriet vairs nedrīkstu. Šobrīd braucu ar velosipēdu, kas ir mugurai saudzīgāks sporta veids. Vienā reizē pieveicu no 30 līdz 40 kilometriem. Reizēm mēroju ceļu Jūrmalas virzienā, citreiz – uz Vecāķiem. Nupat, 4. septembrī, piedalījos Siguldas Vienības braucienā, un savu kontu “papildināju” ar 36 kilometriem. Arī meitai nesen nopirkām velosipēdu, viņa ir jau iemācījusies ar to braukt.
Tautastērps. Katram no mums ģimenē ir savs tautastērps. Izvēlējāmies Kurzemes tautastērpu, jo tas šķita visskaistākais. Uzskata, ka tieši tā savs tautastērps esot jāizvēlas – kurš sirdij un acīm tuvāks. Pirmās pie sava tērpa tika Gunda un Sofija, vēlāk arī es. Ņemot vērā, ka tautastērpa iegāde nav lēts prieks, vairāku gadu garumā iegādājāmies pakāpeniski pa vienam, diviem šā apģērba gabaliem. Tikt pie tērpiem nolēmām ne jau tāpēc, ka tā būtu modes lieta. Manuprāt, tas ir gan mūsu valsts simbols, gan nepieciešamība. Tautastērpos rotājamies ne tikai Jāņos, bet arī īstajos saulgriežos, tas ir, 21. vai 22. jūnijā. Goda drānas mums visiem trim darinātas tautastērpu centrā “Senā klēts”.
Pirts. Mana mīļākā vieta Latvijā un, šķiet, arī pasaulē ir Rojas novada Kaltenē, kur jūras krastā slejas mūsu ģimenes pirtiņa. Tur valda miers, arī enerģētiski šī vieta ir īpaša. Tur gandrīz vienmēr spīd saule. Braucam turp gandrīz katru nedēļas nogali. Pirmajā stāvā ierīkota pirts, otrajā – telpas nakšņošanai. Es un sieva ar pirts prieku baudīšanu nodarbojamies diezgan aizrautīgi. No ozola zariem, kadiķiem, pīlādža un citiem zariem paši sienam slotiņas, ievērojam kārtību, kā šis dziednieciskais process pareizi jābauda. Kopā ar mums pirtī bieži vien iet ģimenes draugi. Peldēties nākas braukt trīs četrus kilometrus tālāk, jo vietā, kur atrodas mūsu pirts, jūra ir ļoti akmeņaina.
Grāmatas ir lielisks atmiņas un smadzeņu treniņš. Lietojot modernos medijus, cilvēki bieži vien izlasa tikai virsrakstus un neiedziļinās saturā. Grāmata, manuprāt, ir vienīgais veids, kas veicina pēdējo un uzlabo smadzeņu darbību.
Mums ģimenē ir tradīcija katru vakaru atvēlēt laiku lasīšanai. Noliekam malā mobilos telefonus un veltām laiku tikai grāmatām. Priecājos, ka arī meita labprāt lasa. Kad sievas draudzene Sofijai vaicāja, ko uzdāvināt, uzsākot skolas gaitas Franču licejā, viņa teica – grāmatu, taču nevis pasakas, bet par valstīm, dabu vai cilvēka anatomiju. Tā viņa tika pie divām enciklopēdijām.
Es šobrīd līdz pusei esmu izlasījis Jū Nesbē romānu “Tarakāni”. Detektīvromāni man palīdz atpūsties pēc smagas darba dienas. Lasu arī citu veidu literatūru. Reizēm pēc grāmatas sniedzos pēc kādas teātra izrādes noskatīšanās. Pirms laika abi ar sievu bijām uz Valmieras teātra izrādi “Meistars un Margarita”, pēc tam man ļoti gribējās vēlreiz izlasīt šo Mihaila Bulgakova darbu. Grāmatas lasu ātri, jo man gribas ātrāk uzzināt, kā attīstīsies sižets.
Ceļošana. Ziemās braucam slēpot uz Livinjo Itālijā. Sofiju kopš bērnības ņemam līdzi. Livinjo kā galamērķi lielā mērā izvēlamies tieši meitas dēļ, jo šajā bāzē darbojas ļoti laba bērnu slēpošanas skola. Šovasar visi braucām uz Freiburgu Vācijā, kur Gunda vienu gadu studēja. Baudījām skaisto apkārtni, apmeklējām Švarcvaldes tumšos mežus. Gunda Sofijai izrādīja Berlīnes un Freiburgas universitātes ar domu – mācīties jāturpina visu mūžu.
