Georga eseja eksāmenā liek skudriņām skriet pār skolotājas muguru; Līva – akadēmiski gudra meitene 2
Šādus raksturojumus par abiem jauniešiem sniedz viņu pedagogi. “Līvai ir ļoti labs intelekts, viņa ir akadēmiski gudra meitene ar fenomenālu atmiņu, plašām mūzikas interesēm. Viņai arī sākusi interesēt fizika. Līva ir neredzīga meitene kopš dzimšanas, un aklums, protams, kavē jebkura bērna attīstību, bet Līva ir ļoti gudra. Ar neredzīgu bērnu ir daudz jāstrādā, un, ja, piemēram, bērni Braila rakstību parasti apgūst gada laikā, tad Līva, sākusi to mācīties septembrī, bija apguvusi jau decembrī,” stāsta Strazdumuižas internātvidusskolas direktores vietniece Sarmīte Rozīte.
Viņa atminas, ka Līva, sākot dzīvot skolā uz vietas, vēl neprata būt patstāvīga. “Dzīve internātā viņai palīdzēja apgūt sociālās iemaņas, jo tā ir ar šiem bērniem, bieži mēdz būt divas galējības – vai nu viņi ir hiperaprūpēti vai pamesti novārtā. Līva bija mājas bērns, bet nu pati spēj visu, skolas teritorijā tiek ar visu galā. Nāks vidusskola, vajadzēs jau domāt, kā orientēties arī ārpusē,” saka Rozīte.
Runājot par eksāmenu sagatavošanu, Rozīte atzīst, ka šie lēmumi, kas izskanējuši no Georga un Līvas, likuši pasvīst, neviens tam nebijis gatavs. Bet nevis mācību ziņā, bet gan tīri tehniskā. Skolas metodiķei nācies trīs nedēļu laikā pielāgot četrus eksāmenus Brailam, kas prasījis darbu no agra rīta līdz vēlam vakaram, turklāt bez papildu atalgojuma, jo tāds nav paredzēts. Piemēram, ja eksāmens Latvijas vēsturē redzīgajiem skolēniem bija uz 13 lapaspusēm, ieskaitot attēlus, tad Brailā sanākušas 27 lapaspuses. “Nu padomājiet, redzīgais attēlu redz, bet, kā to paskaidrot neredzīgam, kas tur attēlots,” situāciju skaidro Rozīte.
Smags bijis matemātikas eksāmens, tas bijis trīs daļās, un, pārvēršot Brailā, divi uzdevumi bijuši tik piņķerīgi, ka metodiķei bijis sarežģīti tos attēlot. Bet nu jau viss garām. Rozīte apliecina, ja vien nākamgad vēl kāds skolēns izdomās kārtot eksāmenus, protams, viņiem šāda iespēja tiks sniegta. Turklāt pati skola jau kopš 2010. gada, vēloties noskaidrot, kāds ir skolēnu vidējais izglītības līmenis uz pārējo skolu fona, ik gadu tāpat piedāvā skolas līmenī nokārtot eksāmenus, piedāvājot bērniem izpildīt iepriekšējo gadu eksāmenu biļetes.Vaivaru pamatskolas direktore Inese Kārkliņa atzīst, ka Georga lēmums kārtot eksāmenus ir teju pasaules līmeņa notikums, jo patiesi, neviens neredzīgais skolēns iepriekš to nebija darījis. Svarīgi tas ir ne tikai skolai, bet arī pašiem bērniem, jo viņi grib ne tikai pārliecināties par savu izaugsmi, bet arī salīdzināt sevi ar cietiem vienaudžiem, skaidro direktore. Piemēram, runājot par Georgu, Kārkliņa atstāsta kādas skolotājas teikto, ko viņa izjutusi lasot puiša eseju – “skudriņas skrēja pār muguru”. Georgs daudz lasa un klausās daiļliteratūru, tādēļ viņa vārdu krājums ir ļoti bagāts. “Georgs ir liels malacis, un arī pārējie bērni, mācoties kopā ar viņu, domā par to, kādi viņi ir,” uzskata Kārkliņa. Atminoties skolas sākumu, esot gājis visādi, Georgam nācies arī sevi aizstāvēt kautiņā. “Kā jau visi bērni, Georgs ne ar ko neatšķiras,” atzīst direktore. Skolai ir liels gandarījums par puiša panākumiem mācībās, kā arī par iespēju aizbraukt pamācīties ASV.
Kārkliņa stāsta, ka skolā mācās vēl viens neredzīgs zēns, un ļoti daudz līdzējusi Jūrmalas pilsētas dome, kura iegādājusies dārgu printeri, ar ko speciāli šiem diviem zēniem tiek drukāti mācību materiāli. To, ko nespēj paveikt skolas laborants, palīdzot Strazdumuižas skola. Arī vide ap skolu ir iekārtota, lai neredzīgie varētu droši pārvietoties, ir speciāli skaņas luksofori, izvietotas ceļa zīmes autovadītājiem, kas brīdina, ka ceļā var gadīties neredzīgie.
Mērķtiecība un milzu gribasspēks, kas nereti pietrūkst daudziem jo daudziem redzīgajiem, to var ar neapbruņotu aci saredzēt šajos jauniešos, tāpat milzum daudz pozitīvisma un labestības. Kad Līvai vaicāju, vai viņa vēlētos kādu vēstījumu nodot saviem vienaudžiem no redzīgo pasaules, viņa nedomājot attrauc: “Nebaidīties no eksāmeniem, tie nav suņi, tie nekož”.
Atvadoties Līva man uzsauc: “Visu Jums to labāko turpmākajā dzīvē, paldies par interviju”. Eju pa taciņu līdz Līvas ģimenes vārtiņiem, jūtu spraucamies asaras, taču šoreiz tās ir aizkustinājuma – par to, cik ļoti Līvai, cik ļoti Georgam paveicies ar vecākiem, skolotājiem un daudzajiem draugiem apkārt, kuri mīl, atbalsta, iedrošina un palīdz virzīties uz priekšu. Ticu, ka Līvas un Georga vārds vēl skanēs skaļi, viņi vienkārši ir to pelnījuši – nevis tāpēc, ka īpašāki, bet tāpēc, ka apbur ar savu dzīvotprieku un mērķtiecību.
