Tomēr Georga mammai ir neliels rūgtums saistībā ar asistenta pakalpojumu saņemšanu: “Asistents ir iekļaujošās izglītības stūrakmens. Esmu pārliecinājusies – ja neredzīgajiem ir asistents, viņš spēj visu, kaut lidot kosmosā! Tomēr pašlaik Georgam no janvāra asistenta nav, tas nozīmē, ka viņam teorētiski būtu jādzīvo četrās sienās, jo Jūrmalas domes Labklājības pārvaldei diemžēl nav elementāras izpratnes šajā jautājumā un nav cita varianta, kā taisīt akcijas, kur tiek ierēdņiem aizsietas acis, lai viņi spētu iejusties neredzīgu cilvēku ikdienā.” 2
Jāšanas sportā iepriekš Georgs startējis sacensībās lēkšanā pāri šķēršļiem, bet nu tomēr pārgājis uz zirgu iejādes mākslu. Novinnējis sacensības Krievijā, Irkutskā, Georgam kā balva tika pilnībā apmaksāti treniņi. Savukārt ūdensslēpošanā Georgu ievilinājis kāds ģimenes paziņa, kuram pieder ūdenssporta bāze. “Sākumā mēģināju ar pūsli, bet tad viņš pateica, ka ar pūsli brauc tikai lohi, tā es sāku slēpot,” dzīvespriecīgi stāsta Georgs. Šogad Georgs piedalījās arī “Sipro skrējienā”.
Georga mamma pieļauj, ka ūdensslēpošana dēlam tik labi padodas, ka viņš vienkārši neredz tās iespējamās briesmas, viņš nebaidās. Bet patiesībā, “ir lietas, ko Georgs izdara pat labāk nekā redzīgie”. Mammas automašīnai akumulatoru arī palīdz “saķimerēt” tieši Georgs, un vēl viņš programmē, daudz lasa, klausās grāmatas tad, kad “piņķerējas ar tehniskām lietām”.
Georgs noteikti plāno studēt, viņš domā, ka studijas varētu būt saistītas ar mārketingu, lai palīdzētu mammai vadīt organizāciju, kas, savukārt, sniegtu plašākas iespējas šādiem bērniem un jauniešiem.
Līvas attīstības vilcējspēks – mūzika
Lai gan bērnībā Līva attīstījās lēnāk par saviem vienaudžiem, meitene drīz viena panāca un pat apsteidza daudzus. Mamma domā, ka viņas attīstībā liela loma ir mūzikai, ar to Līva sāka nodarboties jau agrā bērnībā. Pērn meitene pabeidza mūzikas skolu, apgūstot klavierspēli, bet šajā mācību gadā atkal iestājās mūzikas skolas 1. klasē, lai sāktu mācīties saksofonu.
Līva pēc bērnudārza pabeigšanas sāka mācīties Strazdumuižas internātvidusskolā. Ģimene dzīvo Babītē un tā sešus gadus vecāki meitu ik rītu veda uz Juglu un ik vakaru – mājās. Bet tad ģimenē nolemts, ka Līva darba dienās paliks internātā. “Tas nebija vienas dienas lēmums, neviens Līvu nespieda tur palikt. Viņai bija grūti katru dienu tik ilgas stundas pavadīt automašīnā, Līvai bieži sāpēja galva, tādēļ visi kopā izlēmām, ka Līva dzīvos skolā uz vietas,” skaidro mamma. Tas arī meitenei iemācīja būt patstāvīgākai, jo visu laiku klāt nebija vecāku un māsu, kas var palīdzēt, tāpat Līvai palika daudz vairāk laika mācībām.
Tiesa, kad Līva sāka dzīvot internātā, viņa pat nokļuva slimnīcā. Pati meitene domā, ka stresa dēļ, bet mamma gan norāda, ka gan jau tas bija straujas augšanas rezultāts. Tagad jau Līva pieradusi un tīri labi iejutusies, jo mājās bieži vien māsas neļaujot būt tik vientuļai, cik gribētos.
Jā, Līvai ir vēl trīs māsas. “Ar Līvu bijām tik daudz visu ko darījuši, ka gribējās būt parastiem vecākiem,” par ģimenes lēmumu kuplināt bērnu skaitu stāsta Baiba. Līvas māsai Laumai tagad ir 11 gadu, Lotei – septiņi, bet mazajai Danai – trīs. Mamma domā, ka māsu ienākšana ģimenē ir palīdzējusi visiem – gan Līvai, gan māsām. “Līvai ir nosliece uz vientulību, bet māsas to pieļauj arvien mazāk. Bērni ir mūsu garīgā veselība,” saka mamma Baiba, kura apliecina, ka kopš Līvas dzimšanas ir nācies bieži domāt par emocionālo veselību. Bet ģimene vienmēr Līvai ir mācījusi, ka viņa ir tieši tāda pati kā citi bērni.
Līvas kaislība ir mūzika, bet nu ģimene sāk domāt, kurā virzienā jaunieti tālāk virzīt, jo, piemēram, izglītība mūzikā uzliek dažādus šķēršļus, kas Līvai nav pa spēkam. Elementāri, jebkurā mūzikas izglītības iestādē jaunajiem mūziķiem jāmuzicē orķestrī, taču Līva neredz, viņa neredz diriģentu. “Jāsāk pārdomāt, vai mūzika Līvai nevar palikt vienkārši kā hobijs un jāmācās kāda specifiska lieta,” prāto mamma. “Jādomā par ko tādu, kur izmantot Līvas plašo interešu loku un spējas. Viņai ir fenomenāla atmiņa, viņai patīk un padodas svešvalodas, meiteni aizrauj ķīmija, fizika,” stāsta mamma. Tieši tad, kad Līva sākusi izprast fizikas un ķīmijas likumus, meitene pārstājusi tik ļoti baidīties no trokšņiem, kas dzirdami visapkārt. Vēl pirms tam Līva baidījusies pat no automašīnas trokšņiem, uz salūtiem ģimene gan joprojām neiet, Līva vienkārši nespēj iedomāties, ko rada šīs skaņas, kā tās vizualizēt.
Jo ilgāk runājamies, jo šķiet, ka Līvu interesē pilnīgi viss, viņa aizrautīgi stāsta par to, kā “skatās” dokumentālās filmas, kā savu viedtālruni pārslēgusi lietošanai grieķu valodā un kā pēc tam izbūrusies cauri, lai atkal pārslēgtu uz dzimto valodu, viņa pērnvasar studējusi biezas vārdnīcas, viņa nodarbojas ar rokdarbiem, keramiku un viņai ir lieli plāni nākotnei.
Arī lēmums par eksāmenu kārtošanu kopā ar redzīgajiem Līvai nešķiet nekas tāds. Viņa pat sarunas beigās atzīstas, ka “vispār nav labi lielīties”, bet Līva nelielās, patiešām. “Mums bija svarīgi sakārtot emocionālo veselību, cik ļoti viņa atšķiras vai neatšķiras mācībās no redzīgajiem bērniem. Viņa ir tādi pati kā visi, to mēs mācām un izmantojam visas dzīves sniegtās iespējas. Ticam, ka Līva varēs studēt ārzemēs, un šie 9. klases eksāmeni bija tikai kā mēģinājums – salīdzināt ar citiem bērniem, ko mēs varam, ko nevaram,” uzsver mamma, rādot meitas atestātu par pamatskolas pabeigšanu. “Mēs esam stabilas,” smejot saka mamma par eksāmenu atzīmēm – Latvijas vēsturē – astoņi, latviešu valodā – astoņi, angļu valodā – astoņi un matemātikā – septiņi.
Līva pagaidām turpinās mācības vidusskolā, turpat Strazdumuižas interntātvidusskolā, jo, kā saka viņas mamma, vidējās izglītības iespējas mūzikā ir nekādas, un arī joprojām daudziem aizspriedumi ir tik lieli, “krusts pāri, tu esi norakstīts”, ja kaut nedaudz atšķiries. “Bet, ja ieliek pūles, līdzekļus, šie bērni var ļoti daudz,” uzsver Baiba. Arī Līva uzreiz ierunājas par šo tēmu, jo tā viņai sāp: “Ir ļoti aizskaroši, ja kāds mani nosauktu par invalīdu. Man vārds invalīds asociējas ar cilvēku ratiņkrēslā, kurš ir pilnībā paralizēts”. “Visas maņas, sajūtas, rokas, tās ir viņu acis,” paturpina mamma. Tā arī ir, Līva sev zināmā vidē pārvietojas pietiekami droši, viņa sajūt savu mīļo sunīti Tipu, kurš mani, svešinieci, ir pa laikam grib apostīt. Tipa ir Krievu garspalvainais toterjers, kurš tā mīl Līvu un otrādi, ka tad, kad līva atbrauc mājās no internāta, abas ieslēdzas istabā vismaz uz stundu, lai samīļotos.
