Georgs un Līva – neredzīgi jaunieši, kuri noliek uz pauzes ierēdņus un sabiedrību 2
Autore: Aija Rutka, Delfi.lv
“Caur ērkšķiem uz zvaigznēm,” tā par dēla aprūpēšanu, audzināšanu un skološanu saka 16 gadus vecā Georga mamma Aivija Bārda. Jaunietis ir pilnībā neredzīgs, redzi zaudējis muļķīgas traumas rezultātā, un, pēc mammas domām, redzes zudums jāsaista ar ārstu nolaidību. Līva ir 17 gadus veca jauniete, akla praktiski kopš dzimšanas. Kas kopīgs abiem jauniešiem? Viņi ir pirmie Latvijā, kuri šogad kopā ar visiem redzīgajiem skolēniem kārtoja 9. klases eksāmenus. Tikai tas notika, izmantojot Braila rakstību. Viņi mācās katrs savā skolā, un abu lēmums kārtot četrus eksāmenus ne pa jokam samulsināja gan skolotājus, gan ierēdņus Izglītības un zinātnes ministrijā.
Kad notiek mūsu sarunas, Līvai izlaidums jau bijis, atestāts kabatā, bet Georgs vēl tikai gatavojas izlaidumam, turklāt atklāti stāsta, kā dodas uz svinīgā pasākuma mēģinājumiem, tostarp trenējoties izlaiduma valsim. Tagad, kad raksts publicēts, valsis nodejots, arī Georgam oficiālais papīrs par pamatskolas pabeigšanu noglabāts pie citiem svarīgiem dokumentiem. Prieks par rezultātu ir gan pašiem, gan vecākiem un pedagogiem. Abi jaunieši faktu, ka kārtoja eksāmenus, neuzskata ne par ko īpašu, pretēji daudzu citu uzskatiem, jo kā nu ne, Braila rakstā eksāmenu lapu skaits dubultojās un arī to kārtošanai piešķirtais laiks abiem tika dots divtik lielāks, tas gan viss nemaz netika izmantots.
Ar Georgu un viņa mammu Aiviju sarunājamies pa tālruni, bet ar Līvu tiekos klātienē, viņu ģimenes mājā Babītē, lietainā dienā, kad iepriekš norunātā intervija piemājas dārzā jāpārceļ uz omulīgo virtuvi. Par abiem jauniešiem raksturojumu sniedz arī viņu skolas vadība. Mērķtiecība, pozitīvisms, labestība un inteliģence – tā abus jauniešu raksturo pedagogi, un es pilnībā varu piekrist ikvienam vārdam. Turklāt gan Līva, gan Georgs saka: “Mēs esam tādi paši kā mūsu vienaudži, nekādas atšķirības”.
Georgs un neveiksmīgā kakao dzeršana
Georgam bija četri gadi, kad viņš dzēra rīta kakao. Kā jau bērns, nedaudz paspēlējās ar tējkarotīti, un tās kātiņš trāpīja zēnam acī. Sākumā, protams, neviens neapjauta, cik liktenīgs būs šis rīts mazā Georga dzīvē, bet actiņai palika arvien sliktāk. Arī ārsti sākumā īpašu uzmanību nepievērsa, kamēr nesākās iekaisums. Pēc tam jau sekoja vairākas operācijas. Pēc mammas stāstītā, operācijā Krievijā tika nolemts traumēto aci izņemt, cerot saglabāt otru, taču iekaisums bija aizgājis par tālu. “Tā bija ārstu nolaidība ilgā laika periodā. Kamēr mums bija līdzekļi, braucām pie ārstiem uz Krieviju, bijām Londonā. Cīnījāmies, lai Georgs vismaz kaut ko redzētu, atdevām visus līdzekļus. Mēs pat nepieļāvām domu, ka dēls varētu neredzēt. Bet tad jau tu sāc domāt, tad jau atlika vien samierināties,” stāsta Georga mamma.
Pienāca laiks, kad Georgam bija jāsāk skolas gaitas, bet zēnam jau tad bija ārsta norīkojums mācībām Strazdumuižas internātvidusskolā. “Aizbraucām uz turieni paskatīties, un es pateicu, ka mans dēls te nepaliks. 27. augustā piezvanīju Vaivaru pamatskolas direktorei, izstāstīju situāciju un viņa teica: “Brīnišķīgi, mēģināsim, tas arī mums būs izaicinājums”,” atminas Aivija. Un Georgs 1. klasē sāka mācīties parastā skolā, lai gan jau tad, septembrī, redzēja vairs tikai ēnas, bet paguva iemācīties visus burtus. Bet jau decembrī Georgs redzi zaudēja pilnībā. “Es pat nepaguvu iepazīt visus klasesbiedrus,” stāsta Georgs, turpinot, ka vispār visus šos gadus klasesbiedri esot bijuši ļoti draudzīgi.
Aivija atceras, ka lēmumu Georgu laist parastā skolā, toreiz Strazdumuižas internātvidusskolas skolotāji vērtējuši kā pārsteidzīgu, sakot, ka “daudzas mammas jau šādi ir ākstījušās”. Un tomēr – Aivijas “ākstīšanās” ir noslēgusies ar ļoti pozitīvu rezultātu – dēls ir dzīvojis mājās, apmeklējis skolu kopā ar redzīgajiem, kuri, savukārt, ir iepazinuši citu pasauli jeb bērnu, kurš pasauli jūt citādi.
