Georgs Pelēcis: Romantisms ir mans aicinājums un misija 2
Šogad komponistam un vienam no autoritatīvākajiem mūzikas zinātniekiem Latvijā, Mūzikas akadēmijas profesoram Georgam Pelēcim apritēs septiņdesmit. Viens no spilgtākajiem notikumiem mūzikas žanrā būs viņa klavierēm un simfoniskajam orķestrim rakstītā “Klavierkoncerta” pirmatskaņojums 17. februāri Lielajā Ģildē. “Klavierkoncertu” atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pie klavierēm sēdīsies Vestards Šimkus un pie diriģenta pults stāsies Andris Vecumnieks.
–Vai jūtaties gana spēlēts, gana pieprasīts savā radošajā mūžā?
Georgs Pelēcis: – Aizvien vairāk… Šīs gads pilnīgi nejauši veidojies blīvs un interesants, arī iepriekšējais bija gana dāsns pirmatskaņojumiem. Protams, būtu gribējies, lai tas viss sāktos agrāk, jo bija jau septiņdesmitie, astoņdesmitie, vēl deviņdesmito sākums, kad mani uztvēra kā tādu baltu vārnu…
– Jo bijāt uzticīgs romantismam, melodiskumam, skaistajam mūzikā…?
– Jo kolēģi vairāk nodarbojās ar sarežģītu mūziku, sarežģītām koncepcijām un mūzikas valodu, kas skaitījās moderni, mūsdienīgi un pareizi, bet viss vienkāršais it kā raisīja izbrīnu: kāpēc tā?
– Kāda sajūta “baltās vārnas” ādā?
– Diez kas jau nebija. Bet no otras puses tas arī norūdīja. Padomāju – varbūt neesmu uz pareizā ceļa? Bet tad apzinājos: romantisms ir mans aicinājums un misija. Bet kā to uztver – tā vairs nav mana problēma. Tas, kā es rakstīju septiņdesmitajos, astoņdesmitajos, tolaik bija izņēmums, tagad- gandrīz vai norma. Piemēram, diriģenta Māra Sirmā ierosinātā aizsākuma “Latvijas komponisti Latvijas simtgadei” koncertos Nacionālajā bibliotēkā Ziedoņa zālē ļoti daudzi jauni komponisti raksta konsonansēs tā, kā divdesmitā gadsimta otrajā pusē to nemaz nevarēja iedomāties. Arī Pēteris Vasks pēdējā laikā kļuvis gaišs un romantisks… Starp citu, ne velti Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekštecim nosaukums bija “Eifonija”, kas nozīmē – daiļskanība.
Pilno sarunu ar komponistu lasiet 14. februāra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
