Didzis Šēnbergs: “Georgija lentīte” jāaizliedz 52
Klāt maijs, kad atkal Grīziņkalnā no “Saskaņas centra” Eiroparlamentā ievēlētais Alfrēds Rubiks var kurināt ļaudis. Pērn nesodīti izdevās slavēt 1949. gada Staļina represijas, izrunājoties par fašistiem. Iekšlietu “kompetentām iestādēm” nebija spēka saukt pie kriminālatbildības atbilstoši tieši šādām reizēm rakstītai normai par noziegumu attaisnošanu pret cilvēci. Maijā aprit divi mēneši, kopš sākās Krievijas–Ukrainas karš: Putina režīma agresijas, diversiju un terorisma, citu kara noziegumu izvirdums.
Savstarpēji it kā nesaistītās lietas patiesībā kopā ir liecība, kas pierāda, cik svarīgi mūsdienu Eiropā ir novērst naida kurināšanu ar vārdiem, tēliem un provocēšanu. Pēc Otrā pasaules kara radās jēdziens “sevi aizstāvēt spējīga demokrātija”, kas ir vienīgā pareizā izvēle Latvijai esošajos apstākļos. Nedrīkst par zemu vērtēt totalitāro režīmu un teroristu zīmju lietošanu, kaitīgo nospiedumu sabiedrības apziņā, ko rada šo simbolu pieļaušana.
Dienvidukrainā Krima jau okupēta, Austrumukrainu posta diversanti, ko Ukraina uzrāda kā Krievijas armijas un specdienestu sabotierus. Baltā nama interneta vietnē publicē parakstu vākšanu, lai iekļautu Krieviju starptautiskā terorisma sarakstā. Teroristi ukraiņu zemē kā atšķirības zīmi lieto tā saucamo Georgija lentīti, kas ieviesta aptuveni 2000. gadā un būtiski atšķiras no Krievijas impērijas Sv. Jura ordeņa un krusta zīmēm, ko tai mēģina piedēvēt. Nošķirtu no dzeltenmelnā cara apbalvojuma, oranžmelno ukraiņi dēvē par “kolorado”. Kremļa propagandists D. Kiseļovs to pasludinājis par solidaritātes zīmi proputiniskiem separātistiem.
Latvijas sabiedrību nedrīkst pakļaut provokācijām, tādēļ saprātīgi ir nekavējoties precizēt likumu “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, aizliedzot staļinisma un starptautiskā terorisma atšķirības zīmes “Georgija lentīte” izmantošanu publiskā telpā.
Protams, neaizliegsi dzīvoklī turēt Slavas ordeni ar oranžmelnu zīmotni, taču galvenais, lai likums nepieļauj šo provokāciju uz ielām, laukumos un mītiņos. Kas piesauc pseidoargumentu “ar aizliegumiem neko nepanākt”, tam jāpaskatās uz okupētajām Gruzijas un Ukrainas zemēm, jāpaskatās teroristi, jāpaskatās 75 gadus vecas hronikas, kad Eiropā agresorus mēģināja “nomierināt”, un jāsaprot, ka mums nav tiesību otru reizi atkārtot totalitārisma nesavaldīšanas kļūdas.
