Vērtējam partiju solījumus aizsardzībā un ārpolitikā: Sola izvairīties no straujām kustībām 0
Kā lielākais drauds, ar ko Latvija varētu saskarties pēc 13. Saeimas vēlēšanām, parasti tiek minēta ģeopolitiskā kursa maiņa, kas varētu izpausties kā atteikšanās no rietumnieciskās orientācijas un tuvināšanās Krievijai. Tomēr te būtiski saprast, ka šis nav stāsts par pēkšņu “pamošanos citā valstī” 7. oktobra rītā, kā dažreiz tiek iztēlots.
Ja minētās politiskās izmaiņas notiktu, tās, visticamāk, būtu ļoti pakāpeniskas un neuzkrītošas. Kā zināmajā stāstiņā par vardi, kuru var iemest vārošā ūdenī, bet tā tūlīt pat izlēks ārā, glābjot savu dzīvību. Taču, ja šo pašu vardi ieliek aukstā ūdenī un ūdeni uzvāra pamazām, varde ārā nelēks un pat nepamanīs, kā kļūs par varžu zupu.
Nebūs tā, ka vēlēšanu rezultātā Latvijā izveidots kaut kas līdzīgs “Kirhenšteina valdībai”, kuras pārstāvji jau pēc dažām nedēļām mīņāsies Kremļa koridorā ar lūgumu par uzņemšanu NVS.
Ja kaut kas tāds sāktos, visticamāk, sašutums sabiedrībā būtu tik liels, ka no Maskavas šie politiķi varētu arī atpakaļ vairs nebraukt.
Reālāks ģeopolitiskās izmaiņu scenārijs būtu uzņemties lēnīga Krievijas “advokāta” lomu tai svarīgu jautājumu risināšanā. Šobrīd šāds jautājums, neapšaubāmi, ir pret Krieviju noteikto sankciju mīkstināšana un atcelšana, taču tāpat nākotnē tie varētu būt jautājumi par NATO (ne)paplašināšanu, politiskā atbalsta mazināšanu Ukrainai, attieksmes maiņu Krimas jautājumā un tā tālāk.
Saspringti gadi
Pēdējos četrus gadus starptautiskā situācija ir bijusi saspringta. To ietekmēja 2014. gada Krievijas agresija Ukrainā, situācija Sīrijā, Krievijas mēģinājumi iejaukties citu valstu politiskajos procesos. Šajā laikā par ikdienišķiem kļuvuši tādi termini kā “hibrīdkarš” un “viltus ziņas”, daudz ticis runāts arī par jaunu “auksto karu”.
Nenoliedzami, tas ietekmējis arī Latvijas ārpolitiku. Daudz kas no tā, par ko agrāk Baltijas valstu politiķi vien piesardzīgi norādīja starptautiskajos forumos, nu ir lielvalstu ārpolitikas centrālie jautājumi.
Tieši Zaļo zemnieku savienības – “Vienotības” – Nacionālās apvienības koalīcijas laikā pieņemts vēsturiskais lēmums par NATO standarta izpildi, piešķirot aizsardzības vajadzībām divus procentus no iekšzemes kopprodukta (2018. gada budžetā).
Šajā laikā Latvijā ieradies NATO daudznacionālais bataljons, ir būtiski mainījusies attieksme pret armijas un zemessardzes lomu.
Aizsardzība ir kļuvusi par vienu no politikas prioritātēm.
Arī ārpolitikā valdošā koalīcija ieturējusi diezgan stingru līniju pret Krievijas agresīvo politiku, lai gan te var norādīt uz atšķirībām. “Vienotība”, kuras pārziņā ir Ārlietu ministrija, parasti izceļ savu eiropeisko orientāciju, tāpēc var pieļaut, ka tās pozīciju noteikusi arī kopējā vektora maiņa Rietumu politikā.
Tikmēr Nacionālās apvienības pašreizējais ārpolitikas kurss izriet no partijas sākotnējiem idejiskajiem uzstādījumiem. Ne tik viennozīmīga ir ZZS nostāja. Partija ir apliecinājusi, ka no esošās ģeopolitiskās orientācijas atkāpties negrasās, un to pierādījusi arī praktiskā darbā, vadot Aizsardzības ministriju (gan laikā, kad ministrs bija Raimonds Vējonis, gan vēlāk – Raimonds Bergmanis).
Tajā pašā laikā medijos bieži izskan bijušā ZZS premjera kandidāta Aivara Lemberga negatīvie izteikumi pret NATO, kurus labprāt izmanto arī Krievijas propaganda. ZZS taisnošanās par norobežošanos no Lemberga nav pārliecinoša.
Tāpat jautājumus raisa arī citi fakti, piemēram, ZZS ministru Jāņa Dūklava, Ulda Auguļa un Danas Reiznieces–Ozolas neoficiālās tikšanās ar Krievijas vicepremjeru Arkādiju Dvorkoviču 2016. gada augustā. Savukārt Eiroparlamentā Krievijai labvēlīgu pozīciju balsojumos paudusi no ZZS ievēlētā Iveta Grigule, kura gan vairs nav partijas biedre.
Lielākās bažas
Tomēr lielākās bažas par ārpolitikas kursa maiņu tiek saistītas ar iespējamo “Saskaņas” nonākšanu valdībā.
Lai gan “Saskaņa” pēdējos gados ir strādājusi pie agrākā tēla maiņas, kuru raksturo gan līgums ar Kremļa partiju “Vienotā Krievija”, gan retorika par aizsardzības izdevumu samazināšanu, gan dažādi reveransi Maskavas virzienā, turklāt pēdējos mēnešos aktīvi cenšas sevi izrādīt sevi kā Eiropas Sociālistu partijas (PES) politiskās grupas locekli, tomēr ir pamatotas aizdomas, ka iepriekšējās politiskās nostādnes nav pārskatītas, tikai labāk nomaskētas.
“Mēs bijām un esam par labām attiecībām ar Krieviju. Tāpēc, ka tas ir svarīgi pašai Latvijai un visai Eiropai. Šī ir pozīcija, pie kuras mēs turamies visos līmeņos,” pagājušā gada nogalē partijas kongresā uzsvēra “Saskaņas” līderis Nils Ušakovs.
Vērtējot “Saskaņas” pārstāvja atbildes uz “Latvijas Avīzes” uzdotajiem jautājumiem, var secināt, ka tās ir piesardzīgas un brīžiem pat divdomīgas – sankciju jautājumā Latvijai neesot jāpārcenšas, bet vairāk jāvērtē savas intereses.
Var saprast, ka arī ierobežot Krievijas propagandu tai nav nodoma, savukārt aizsardzībā “Saskaņa” uzskata, ka ar šobrīd sasniegto ir pietiekami.
Lielākā daļa no partijām, kurām sabiedriskās domas aptaujas paredz iespēju pārvarēt piecu procentu barjeru, sola ieturēt līdzšinējo kursu – gan atbalstīt noteiktās sankcijas pret Krieviju (bet, iespējams, pat stingrākas), gan apsver pretdarbību Kremļa propagandai.
Tās arī apņemas ieguldīt aizsardzībā, lai arī diezgan atturīgi tiek uztverta ideja par iespēju Latvijā veidot vispārējās (totālās) aizsardzības sistēmu.
Toties daudz atklātāk par ģeopolitiskā kursa maiņu un sankciju atcelšanu iestājas partijas, kuru reitingi nav tik augsti – “No sirds Latvijai”, “Par alternatīvu”, Latvijas Krievu savienība, kā arī Latvijas Centriskā partija.
Vēl viens starptautiskās politikas jautājums, kas pēdējos gados – īpaši 2015. gadā – raisīja plašas debates, bija attieksme pret imigrantu pieplūdumu no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas.
Tolaik viedokļu atšķirība starp dažādiem politiskajiem spēkiem bija izteiktāka un, piemēram, “Vienotība” pat veidoja īpašu reklāmas kampaņu televīzijā, lai atbalstītu bēgļu uzņemšanu.
Šobrīd neviena partija neraujas būt pirmrindniece šajā jautājumā. Tas, iespējams, skaidrojams ar to, ka arī Eiropā šajā jautājumā vērojama attieksmes maiņa, tomēr vēl būtiskāks ir vēlētāju noskaņojums, ko politiķi labi apzinās.
Lasiet vēl:
Jautājam partijām: Vai jāierobežo Kremļa propagandas izplatība Latvijā?
Jautājam partijām: Finansējums aizsardzībai – jāpalielina vai jāsamazina?
Jautājam partijām: Vai Latvijā jāievieš totālās aizsardzības sistēma?
Jautājam partijām: Cik stingrai jābūt migrācijas politikai?
Jautājam partijām: Vai atbalstāt sankcijas pret Krieviju?
Partiju piedāvājumu ekonomikā un “LA” vērtējumu lasiet šeit.
Partiju piedāvājumu labklājībā, demogrāfijā un “LA” vērtējumu lasiet šeit.
Partiju piedāvājumu veselības aprūpē un “LA” vērtējumu lasiet šeit.
Partiju piedāvājumu izglītībā un “LA” vērtējumu lasiet šeit.
Publikāciju projektā “Saeimas vēlēšanas 2018. Ko sagaidām, ko mums sola” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
