Arī Kēnigsberga bija pārvērtusies drupās, izņemot varbūt tikai filosofa Imanuila Kanta mūžīgas atdusas vietu. Mēļo, ka to licis pasaudzēt pats Staļins, kurš savulaik Marksa un Engelsa darbos lasījis, ka Kants patiešām esot bijis lielizmēra personība. 21
Turklāt 1945. gada ziema atkal bija neparasti auksta. Uz ielām gulēja nosalušo līķi. Pēc tam, kad loks ap Austrumprūsiju bija noslēdzies un ceļš uz rietumiem nogriezts, cilvēki devās uz piekrasti, lai glābtos pa Baltijas jūru. Mācītājs Pauls Bernekers liecinājis, ka kādai sievietei, kura jau bija nokļuvusi līča tuvumā, nosala divi bērni, kurus viņa bija spiesta vienkārši atstāt uz zemes. Viņa turpinājusi ceļu ar atlikušajiem diviem bērniem, bet tad, kad jau sasniegta piekraste, arī tie divi jau bija nosaluši.
Vācu ģenerālpulkvedis Hanss Georgs Reinhards jau bija paredzējis šo bēgļu traģēdiju, tāpēc lūdza Hitleram atļauju pārcelt civiliedzīvotājus uz drošāku vietu. Hitlers atteica. Iespējams, viņš labi saprata: ja arī kaut kas vēl spēj puslīdz pagarināt viņa paša dienas, tad tās ir tieši šīs “padomju šausmas”.
Tie, kuri nespēja bēgt, pārcieta pilnīgi visas okupācijas šausmas: izvarošanu, laupīšanu, izvešanu. Padomju okupanti tostarp uz atjaunošanas darbiem Padomju Savienībā deportēja tūkstošiem vīriešu darba spējīgā vecumā. Genocīda priekšrocības labi novērtēt spējīgais Staļins vadījās tikai atbilstoši ģeopolitiskajiem motīviem, un viņa karavīru personiskā atriebības kāre viņu īpaši nesatrauca, vēl vairāk – viņš pat atklāti to atbalstīja. Savukārt pašus karavīrus iedvesmoja jau minētā tribūna Ērenburga un viņam līdzīgo propagandistu pamudinājumi.
