Ģeniāls naids. Kara šausmas krievpadomju armijas izpildījumā 21
Autors – Māris Zariņš
1944. gada oktobrī padomju armija iebruka Austrumprūsijā, tādējādi pirmo reizi kara laikā padomju kareivis spēra kāju uz vācu zemes. Uz robežas to jau sagaidīja uzmundrinošs plakāts, kura tekstu, iespējams, sacerējis Staļina galma publicists Iļja Ērenburgs: “Lūk, tā, nolādētā Vācija!” Efekta pastiprināšanas nolūkā plakāts bija izdaiļots ar milzīgu saplākšņa norādošu pirkstu, kas pavērsts nīstamās zemes virzienā…
Sarkanarmieši jau ļoti labi bija ielāgojuši biedra Ērenburga liesmaino tekstu, ko izplatīja miljonos mērāmā tirāžā. Proti: “…Mēs esam sapratuši: vācieši nav cilvēki. Kopš šā brīža vārds “vācietis” mums ir vislielākais lāsts. Kopš šā brīža vārds “vācietis” pielādē ieroci. Nerunāsim. Nepaudīsim sašutumu. Vienkārši nogalināsim. Ja tu dienas laikā neesi nogalinājis kaut vai vienu vācieti, šo dienu esi pavadījis veltīgi. Ja tu domā, ka tavā vietā vācieti nogalinās tavs kaimiņš, tad tu neesi sapratis apdraudējumu. Ja tu nenogalināsi vācieti, tad vācietis nogalinās tevi. Viņš paņems tavējos un sāks viņus mocīt savā nolādētajā Vācijā. Ja tu nevari nogalināt vācieti ar lodi, tad nogalini vācieti ar durkli. Ja tavā iecirknī iestājies klusums, ja tu gaidi kauju, nogalini vācieti jau pirms kaujas. Ja tu atstāsi vācieti dzīvu, tad vācietis pakārs krievu cilvēku un apkaunos krievu sievieti. Ja esi nogalinājis vienu vācieti, tad nogalini citu – mums nav nekā jautrāka par vāciešu līķiem. Neskaiti dienas. Neskaiti verstis. Skaiti tikai vienu: paša nogalinātos vāciešus. Nogalini vācieti! – to lūdz vecenīte māte. Nogalini vācieti! – to kliedz dzimtā zeme. Nekļūdies. Nepalaid garām. Nogalini!” (“Krasnaja zvezda”, 1942. gada 24. jūlijs).
1944. gada rudenī Ērenburgs, kurš, kā paudis angļu korespondents Maskavā Aleksandrs Verts, bija apveltīts ar “ģeniālu talantu izraisīt naidu pret vāciešiem”, sludināja: “Mēs esam uz vāciešu zemes, un šajos vārdos ir visas mūsu cerības: nepietiek sagraut Vāciju, to vajag piebeigt” (“Veļikij ģeņ”, 24.10.44.). Bet pēc mēneša parādījās vēl viena rasu naida “pērle”: “Mums nav vajadzīgas blondās hiēnas. Mēs ejam uz Vāciju citā nolūkā: pēc Vācijas. Un šai gaišmatainajai raganai neklāsies labi” (“Gaišmatainā ragana”, 25.11.44.).
Lūk, un tagad šī “nolādētā”, “gaišmatainā” un turklāt vēl visnotaļ labiekārtotā, budziski stiprā Vācija atvērās kara, degvīna un propagandas apreibinātā, līdz zobiem bruņotā padomju kareivja priekšā…
