Ģeniāls, bet līdz galam neizprasts – Blaumanis 0
Savu pēdējo darbu pabeidzis pirms vairāk nekā gadsimta, Rūdolfs Blaumanis joprojām ir viens no iemīļotākajiem latviešu autoriem. Aktualitāti Blaumanis nav zaudējis arī literatūrzinātnieku vidū, kuri atzīst, ka viņa daiļdarbu dziļākie slāņi aizvien pilnībā nav izprasti.
Blaumanis, Ibsens, Strindbergs…
Būtu melots, apgalvojot, ka Blaumanis maz pētīts. Izcilā rakstnieka lielākā pētniece un vairāku viņam veltītu grāmatu autore Līvija Volkova stāsta, ka darbs pie Blaumaņa literārā mantojuma sācies jau tūlīt pēc viņa aiziešanas 1908. gadā un turpinās mūsdienās – apzinot visus pabeigtos un nepabeigtos darbus, sastādot vairākus Kopotos rakstus un bibliogrāfiju. Piemēram, maz ticams, ka līdz šim neatklāts varētu būt palicis kāds Blaumaņa rakstīts daiļdarbs. Sevišķi daudz darīts, atklājot Blaumaņa daiļradi saistībā ar viņa biogrāfiju un dzimtajām mājām “Brakiem” Ērgļos. L. Volkova ir pārliecināta, ka drāmu “Indrāni” nav iespējams pilnībā izprast, ja tur nav būts. “Blaumaņa daiļradē viņa personība ir ļoti jūtama. Labvēlīgā, mīlestības pilnā attieksme pret apkārtējiem, līdzjūtība un spēja iedziļināties citu cilvēku likteņos ir viņam piemītošās īpašības, kas jaušamas arī darbos,” saka pētniece. Viņai žēl, ka, piemēram, citu darbu vidū ēnā palikušas Blaumaņa miniatūras, kas tik smalki ataino cilvēku iekšējos pārdzīvojumus.
Tajā pašā laikā par Blaumaņa daiļradi grūti runāt un to novērtēt plašākā, starptautiskā mērogā, jo šajā virzienā pētījumu maz. Aizvien nav līdz galam skaidrs, kā tā laika Eiropas literārie procesi, notikumi un lielākie autori atbalsojušies Blaumanī. Piemēram, literatūrzinātnieks, drāmas speciālists Benedikts Kalnačs ne mirkli nešaubās, ka meistarības ziņā Blaumani var likt līdzās gan norvēģu Ibsenam, gan zviedru Strindbergam. Visu trīs autoru darbi rakstīti tā laika valdošajā drāmas tradīcijā un rāda cilvēkus un viņu problēmas ikdienišķās dzīves situācijās lauku vidē. Viņam pašam gan daudz interesantāk šķiet izzināt, kā Blaumaņa darbos atklājas sava laika (19. un 20. gadsimta mijas) globālās sociālās un politiskās pārmaiņas. Kaut vai ņemot kā piemēru viņa labāko lugu “Ugunī” (1905), varot skaidri nolasīt, ka autors lieliski izjutis tuvojošās pārmaiņas, precīzi atspoguļojot disonansi starp ideoloģiski virzīto vācu kultūru un Krievijas administrāciju.
“Blaumaņa darbos tiešā veidā nav viņa paša ideoloģijas. Svarīgos jautājumus viņš risina caur dzīves attēlojumu, tālaika sabiedrības vērojumu, tādējādi gan arī īstenojot vienu no pirmajiem latviešu nacionālās kultūras definēšanas mēģinājumiem pēc jaunlatviešu laika,” teic drāmas speciālists, piebilstot, ka arī šādā virzienā Blaumanis pagaidām nav pētīts.
Kad Blaumanis “pazūd” tulkojumā
Var uzskaitīt vēl virkni skatpunktu, no kuriem Blaumani varētu pētīt un pētīt. Turklāt to paveikt būtu jāuzņemas vietējiem pētniekiem, jo ārpus Baltijas starptautiskā mērogā ne lasītājos, ne teorētiķos sevišķu interesi Blaumanis diemžēl nav izraisījis. Vismaz pagaidām… L. Volkova pieļauj, ka viens no iemesliem ir tulkojumu kvalitāte. Reiz, kopīgi ar Maskavas muzejnieku lasot “Skroderdienu Silmačos” krieviskojumu, viņa atskārtusi, ka tulkojumā pazudusi Blaumaņa asprātīgā, dzirkstošā latviešu valoda, bez kuras ciemiņš lugu vairs nespējis “nolasīt” pilnībā. Acīmredzot, lai tulkotu Blaumani, tulkotājam jāpiemīt līdzīgam pasaules skatījumam uz dzīvi un savstarpējām attiecībām, secina pētniece, jo, piemēram, igauņu un lietuviešu kultūrā Blaumanis jau kopš 19. un 20. gadsimta mijas iedzīvojies veiksmīgi. “Blaumanim vienkārši līdz šim nav palaimējies ar tulkotājiem, kuri atrastos uz tāda paša intelektuālā un emocionālā viļņa,” teic literatūrzinātniece.
B. Kalnačs gan dziļi šaubās, ka pat tad, ja tiktu veikti vislabākie Blaumaņa tulkojumi, viņš šobrīd varētu ielauzties mūsdienu literatūras starptautiskajā apritē. Viņaprāt, kamēr Ibsenam jau dzīves laikā izdevās iegūt Eiropas mēroga atpazīstamību, Blaumanis sevišķi lielu publisku atzinību šobrīd nesajūt pat savā zemē.
Dažas rakstnieka lugas vēl viņa dzīves laikā piedzīvoja tikai pāris izrādes uz latviešu teātra skatuvēm. Pats Blaumanis savulaik gan arī labi sapratis, ka, rakstot vāciski, kā viņš to sākotnēji darīja, sasniegtu daudz lielāku lasītāju loku, taču būtu tikai viens starp daudzajiem, kuri raksta lielajās valodās. Tāpēc arī diezgan smagi izšķīries par labu latviešu kultūrai. “Es domāju, ka Blaumaņa darbi ir vērtība un tie aizvien uzrunā. Pat studenti ārvalstīs, kuriem lasīju latviešu literatūras kursu, Blaumani lasīja ar interesi. Savos it kā vienkāršajos tekstos viņš spējis ielikt arī šo dziļāko, simbolisko slāni,” teic literatūrpētnieks.
Vai vajag Nobela prēmiju?
“Ne vien Blaumanim nav palaimējies. Nevienam no latviešu lielajiem autoriem nav veicies iziet ārpus latviešu valodas, viņi visi ir palikuši saistīti ar šejienes vidi. Pat Rainis,” uzsver literatūrzinātnieks Raimonds Briedis. Viņš pieļauj – ja Rainis savulaik tomēr būtu saņēmis Nobela prēmiju, latviešu literatūrai, iespējams, būtu veicies daudz labāk. “Ir jābūt kādam autoram, kurš nonāk starptautiskas uzmanības centrā,” teic R. Briedis. Viņam gan nav saprotams, kāpēc Latvijas sabiedrība tik intensīvi meklē pierādījumus latviešu literatūras starptautiskajai atzinībai un nozīmībai, tajā pašā laikā nenovērtējot to, ka Blaumanis ar savu darbu divdesmit gadu laikā latviešu literatūru no ļoti ierobežotas tautas literatūras padarīja par modernu literatūru, un tas bija spējš lēciens. “Latviešu modernajai literatūrai šobrīd ir tikai 120 gadu, un tā radusies no diviem ar pusi miljoniem lielas tautas, taču par spīti tam šī patiešām nav tā vājākā literatūra,” uzver R. Briedis.
FAKTI PAR RŪDOLFU BLAUMANI 2004. gadā “Latvijas Avīzes” veiktajā aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām Blaumanis ierindots trešajā vietā. 2006. gadā rīkotās “Visu laiku labākās latviešu literatūras” aptaujā Blaumaņa noveles ierindotas pirmajā vietā, bet “Skroderdienas Silmačos” – devītajā vietā. Blaumaņa noveles un drāma “Indrāni” iekļautas Latvijas Kultūras kanonā. Blaumaņa darbi tulkoti angļu, vācu, lietuviešu, somu, igauņu, čehu, zviedru, itāliešu, dāņu, poļu, ķīniešu, ukraiņu un krievu valodā. Pēc Blaumaņa noveles motīviem tapusī Jāņa Kalniņa un Gunāra Pieša mākslas filma “Nāves ēnā” (1971) ir Latvijas kino zelta fonda darbs un iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.
BLAUMANIM VELTĪTO SARĪKOJUMU IZLASE 23. janvārī Rakstniecības un mūzikas muzejā notiks Blaumanim veltīts pasākums. Martā grāmatu apgāds “Madris” laidīs klajā divas Blaumanim veltītas grāmatas: “Blaumanis tuvplānā” – autora dzīves un daiļrades hronoloģisku pārskatu un “Blaumaņu pavārgrāmata” – veltījumu Blaumaņa tēvam – muižas pavāram Matīsam. No 14. līdz 16. martam Rīgā (ar izbraukumiem uz “Brakiem”) notiks Blaumaņa 150 gadu jubilejai veltīta starptautiska konference. 12. aprīlī Ērgļos un “Brakos” notiks bērnu un jauniešu vizuālo darbu konkursa “Blaumaņa brīnumzālītes” noslēguma pasākums. 7. decembrī Ērgļos un “Brakos” notiks R. Blaumaņa literārās prēmijas 9. konkursa noslēguma pasākums un grāmatas “Blaumaņa smaids” atvēršanas svētki. |
Viedokļi
Kas jūs saista Rūdolfa Blaumaņa personībā un literārajā mantojumā?
Elmārs Seņkovs, teātra režisors, diezgan īsā laika periodā strādā jau pie trešā Blaumaņa lugu iestudējuma (7. februārī Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvos viņa iestudētā “Raudupiete”): “Kāpēc jāmeklē lugas ārpus Latvijas robežām, ja mums jau ir viens ģeniāls autors – Blaumanis? Uzskatu, ka Blaumani var turpināt pētīt, viņa darbos joprojām daudz kas ir neskaidrs. Tieši tas man arī patīk. Visvairāk mani uzrunā tās ārprātīgi cilvēciskās lietas, ko Blaumanis spējis atspoguļot un kas mūžīgi aktuālas. Viņa spēja atklāt tēlu tā visdažādākajās šķautnēs ir viņa lielākā vērtība, turklāt viņa darbos ir iekodēts latviskās identitātes kodols. Pirms esmu sācis iestudēt Blaumaņa darbus, tos nemēģinu interpretēt, bet vienkārši lasu, analizēju, izprotu, konsultējos ar viņa daiļrades zinātājiem, lasu pētījumus, taču tikai brīdī, kad sāku tos atdzīvināt uz skatuves, sākas tas lielākais piedzīvojums! Blaumaņa lugas tā īsti var izprast, kad esi ar tām strādājis divus vai trīs mēnešus. Vai pat vairāk.”
Zigmunds Skujiņš, rakstnieks (Blaumanis ir galvenais tēls Z. Skujiņa romānā “Siržu zagļa uznāciens”, 2001): “Latviešu literatūrā Blaumanis ienāca ar vācu kultūras un literatūras smadzenēm. Nekas tāds iepriekš nebija bijis! Viņa mūžs nebija viegls, jo jau sākumā viņš saņēma bargu kritiku. Bet arī tagad situācija nav daudz labāka, jo sabiedrībā viņš dzīvs joprojām galvenokārt ar “Skroderdienām Silmačos”. Neviens jau vairs negrib lasīt “Nāves ēnā” vai “Purva bridēju”, jo liekas, ka mēs paši nemitīgi brienam purvu. Taču pats galvenais ir tas, ka Blaumanis nekad nepazaudēja savu latvietību un uz latviešu sadzīvi varēja paskatīties no eiropeiski izglītota inteliģenta pozīcijas.”
