Durvis uz nezināmo. Atklāsme kā izziņas ceļš 0
Kā dzimst pārlaicīga dzeja un mūzika, kā rodas ikdienas prātam grūti aptverami zinātnes atklājumi? Kas ir radoša procesa pamatā? Sviedri, asinis, spīts un asaras? Nopietnība, paļāvība un vieglums?
Saprotu, ka nelielā rakstā nespēšu atspoguļot visu iespēju spektru. Tomēr reizēm svarīgi ir noformulēt jautājumu un uzklausīt vismaz dažas atbildes, ļaujot katra paša apziņai meklēt savējās.
Kopš agras bērnības man ir bijusi sajūta, ka ikkatrā cilvēkā ir zinības par visdziļākajiem radības noslēpumiem, taču tās aiz kādiem gudriem, man tobrīd vēl nezināmiem iemesliem uz laiku ir atņemtas, padarītas fragmentāras – varbūt tālab, lai mēs ar visu savu spēku un gribu tiektos tās atkal atklāt.
Viena no manām galvenajām bērnības lūgsnām bija: mīļais Dievs, dari visus cilvēkus laimīgus un, lūdzu, nekad vairs neatņem man atmiņu!
Allaž svarīgi man ir bijuši un joprojām ir sapņi, pareizāk sakot, brīdis starp sapni un nomodu, jo tieši tad pēkšņi un negaidīti esmu saņēmusi atbildes uz jautājumiem, kas jau labu laiku prasās atbildami un neliek miera.
Skolas gados man radās sajūta, ka visa iespējamā dzeja un mūzika jau eksistē, tā ir kaut kur tepat līdzās – bezgalīgajā telpā ap mums un mūsos, bet spēja un vēlme to sadzirdēt un pierakstīt ir iekšēja klusuma un pašdisciplīnas jautājums.
Pirms dažām dienām kārtoju Ojāra Vācieša dzejas burtnīcas. Jau kuro reizi apbrīnā un bijībā uzlūkoju viņa rokrakstus. Pirmo gadu burtnīcās vēl var atrast dažus svītrojumus.
Taču pēdējo gadu manuskriptos – neviena labojuma. Neviena paša. Viss uzreiz tīrrakstā.
No dzejnieces Ludmilas Azarovas-Vācietes atmiņām: “Rīts. 9.20. Kaut ko daru virtuvē. Ieskrien Ojārs, acis tādas, it kā suņu ķērāji dzītos viņam pakaļ. – Es uzrakstīju piecus dzejoļus. Tad pats nobijos un aizmuku no galda. – Piecus dzejoļus pa stundu? – Labi, drusku vairāk. Teiksim, stundu un piecas minūtes. Tomēr galva reibst.”
Reiz telefona sarunā Ojārs par savu dzejas pierakstu teica: “Tas iznāk tik dabiski, ka es ar loģiku negribu neko labot. Es to daru, kā nātre aug.”
Arī Bahs un Bēthovens savu mūziku esot dzirdējuši ar iekšējo dzirdi, viņiem tikai atlicis to uzlikt uz papīra nošu rakstā.
Liels bija mans pārsteigums un arī priesks, uzzinot, ka līdzīgs iracionāls process notiek ne tikai dzejnieka vai komponista, bet arī zinātnieka apziņā.
Studiju gados Maskavā iepazinos ar izcilo krievu matemātiķi Vladimiru Naļimovu. Tolaik viņš jau bija dibinājis vairākas jaunas zinātnes nozares – kvantitatīvās analīzes metroloģiju, ķīmisko kibernētiku, eksperimenta teorijas matemātiku. Līdztekus tiešajam matemātiķa darbam profesora uzmanības lokā bija arī zinātnisko atklājumu psiholoģiskie aspekti.
Dāvinot man grāmatu, viņš tanī ierakstīja:
Atklājums – tā ir pēkšņi prātā iešāvusies atbilde uz saturīgi noformulētu jautājumu.
Viena no Naļimova pamattēzēm ir: “Pat matemātikā atklājumi nenotiek loģiskās domāšanas līmenī. Loģiski tiek tikai formulēti jautājumi un pārbaudītas atbildes, taču pašas atbildes tiek saņemtas kā atskārta.”
Vēlāk šim profesora apgalvojumam atradu virkni apliecinājumu. Lūk, ko raksta Žaks Adamārs, franču matemātiķis: “Reiz brīdī, kad mani uzmodināja kāds troksnis, pēkšņi man prātā iešāvās ilgi meklētais problēmas risinājums, turklāt risinājuma gaita bija pilnīgi atšķirīga no tās, ko iepriekš biju iedomājies.”
Un vēl: “Varu apgalvot, ka manā apziņā nav vārdu, kad es patiešām domāju. Turklāt nav arī algebras zīmju un simbolu. Tos es lietoju, kad veicu vienkāršus aprēķinus, taču, kolīdz jautājums ir sarežģītāks, zīmes kļūst par apgrūtinājumu, tāpēc es domājot operēju ar pavisam citas dabas tēliem.”
Anrī Puankarē, viens no visu laiku izcilākajiem matemātiķiem, arī fiziķis, astronoms, filozofs: “Brīdī, kad liku kāju uz omnibusa kāpšļa, lai kopā ar draugiem dotos izbraukumā, man prātā pēkšņi iešāvās ideja par to, ka pārveidojumi, ko es izmantoju, lai noteiktu automorfās funkcijas, bija identiski neeiklīda ģeometrijas pārveidojumiem. Es turpināju iesākto sarunu, taču man bija pilnīgi skaidrs, ka atklājums ir pareizs. Pārradies mājās, es – tikai un vienīgi, lai nomierinātu sirdsapziņu, – pārbaudīju atrasto rezultātu. Kādu citu reizi es pastaigājos gar jūru, kad man tikpat pēkšņi un negaidīti iešāvās prātā doma, ka trijnieku nenoteikto kvadrātisko formu aritmētiskie pārveidojumi arī ir identiski neeiklīda ģeometrijas pārveidojumiem.”
Kārlis Frīdrihs Gauss, vācu matemātiķis, fiziķis, astronoms, ko laikabiedri iesaukuši par matemātiķu karali, raksta: “Beidzot pirms divām dienām es guvu problēmas atrisinājumu, taču nevis pats saviem spēkiem, bet ar Dieva gādību. Nezinu pateikt, kāds ir tas pavediens, kas savienoja to, ko jau zināju, ar to, kas man atklājās pēkšņi saņemtajā atbildē.”
Frensiss Galtons, angļu ģeogrāfs, antropologs, psihologs, diferenciālās psiholoģijas un psihometrikas pamatlicējs, cilvēks, kas no pusotra gada vecuma zināja visus alfabēta burtus, no divarpus gadu vecuma patstāvīgi lasīja un no trīs gadu vecuma rakstīja.
“Kad sāku meklēt kādas problēmas risinājumu, šķiet, process ir šāds: idejas, kas ir manā apziņā, pievelk un piesaista citas idejas, kas ir kaut kur tepat tuvumā, taču vēl nav skaidri noformulētas. It kā būtu kāda apziņas pieņemšanu zāle, kurā atrodas galvenās idejas, un uzgaidāmā telpa, kur drūzmējas idejas, kas apziņā vēl nav fokusējušās.”
Nu jau katrs skolēns zina stāstu par to, ka krievu ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs elementu periodisko tabulu ieraudzīja sapnī.
Vācu ķīmiķis Frīdrihs Augusts Kekule sapnī redzēja čūsku, kas aprij savu asti, – tā tika atklāts benzola gredzens.
Bertrans Rasels liecina, ka Albertam Einšteinam relativitātes teorijas atklājums sācies ar kādu “mistisku saplūsmi ar patiesību, kas vizualizējusies visaptverošā likumā ar visiem tā atzarojumiem”.
Pats Einšteins raksta: “Vārdiem, uzrakstītiem vai izteiktiem, nav nekādas nozīmes manas domāšanas mehānismā. Domāšanas psihiskie elementi ir vairāk vai mazāk skaidras zīmes un tēli, kas pēc vēlēšanās var būt atkārtoti un sakombinēti. Protams, šie elementi ir saistīti ar loģiskām koncepcijām, jo vēlme sasniegt loģiski secīgu un sakarīgu koncepciju ir emocionāls pamats šai nenoteiktajai rotaļai ar minētajiem elementiem. Taču psiholoģiski šī kombināciju spēle ir radošās domas galvenais raksturojums līdz brīdim, kad kļūst iespējama pāreja uz loģisku konstrukciju, kas izteikta vārdos vai simbolos, ar kā palīdzību to var darīt zināmu citiem cilvēkiem.”
Profesors Naļimovs šo “saplūsmi ar patiesību” dēvē par iekļūšanu “mistiskā apziņas stāvoklī” vai, vienā vārdā, par atskārtu. Un te nu mēs nonākam pie pavisam negaidīta secinājuma: mūsdienās liela daļa cilvēku paļaujas uz zinātni, bet daudzi zinātnieki paļaujas uz Dievu.
Kas īsti ir atskārta?
Šo jautājumu uzdodu cilvēkam, kas jau divdesmit gadus tulko Jēkaba Bēmes un Jēkaba Lorbera atklāsmes.
Ingmars Zemzaris, komponists, mācītājs, tulkotājs:
“Ķēniņš Zālamans saka: “Kunga bijāšana ir mācības ceļš uz gudrību.” Vēlāk pavisam ko citu saka viņa tautietis Īzaks Azimovs sava populārā “Zinātnes ceļveža” pirmajā nodaļā: “Viss sākās ar ziņkāri.” Ziņkāre, pēc Azimova domām, ir bijusi tā paradīzes čūska, kas pievīla Ievu. Tātad Ādama grēks ir zinātnes iesākums. Tikai ateists Azimovs, protams, nesaka, kāda tad bija alternatīva.
Kā būtu tad, ja Ādams būtu aizgājis pa dievbijības ceļu, par ko runā Zālamans, nevis pa ziņkāres ceļu, par ko runā Azimovs? Jo paradīzes dārzā Ādams tiešām stāvēja krustcelēs starp pravietiskas atskārtas ceļu un empīriskas pieredzes strupceļu. Un izvēlējās diemžēl otru.”
Ādama izvēli mēs nevaram mainīt. Tomēr šajā dzīvē mums katram ir dota sava izvēles iespēja. Einšteins ir teicis: “Zinātne bez reliģijas ir kliba, reliģija bez zinātnes ir akla.”
Zemzaris: “Nu jā, un labāk jau, protams, būt klibam nekā aklam…
Taču akla ir nevis reliģija, bet gan teoloģija, kad tā ar prātu grib aptvert Dievu.
Prātam Dievs nav aptverams, jo prāts cilvēkam ir dots taisni tālabad, lai cilvēku no Dieva pagaidām šķirtu, tas ir, padarītu no Dieva brīvu un neatkarīgu. Dievs nevienam cilvēkam neatklājas vairāk, nekā cilvēks pats to grib.
Tāpēc reliģijas vieta ir sirdī, un tās iesākums ir mīlestība, griba un iztēle. Ticība ir nevis akla prāta paklausība kādas konfesijas doktrīnai, bet gan dievmīlestības acugaisma, kas no iekšienes apgaismo arī prātu.
Evaņģēlija vēsts ir viena un tā pati gan apkopējai, gan akadēmiķim.
Jo Kristus runā uz sirdi, nevis uz prātu. Bet sludināt evaņģēliju prātam ir tāpat kā sēt kviešus uz klints. Īsi sakot, ja kāds cilvēks savas ticības gaismā redz staigāt dzīves ceļu saskaņā ar sirdsapziņu un saskata sava dzīves ceļa mērķi mūžībā, tad viņš nekādā ziņā nav akls, pat ja viņš ir galīgs analfabēts.”
Varbūt Einšteins domāja, ka, ejot tikai dievatziņas ceļu, cilvēce nekad nebūtu nonākusi pie mūsdienu lielajiem zinātnes atklājumiem?
Zemzaris: “Es droši vien arī pats tā domātu, ja nebūtu lasījis Lorbera grāmatas. Lorbers ir unikāla un spilgta liecība par Ādama pazaudēto dievatziņas ceļu.
19. gs. austriešu mūziķis un mājskolotājs, zemnieka dēls, kas līdzekļu trūkuma dēļ nebija ieguvis augstskolas izglītību. Viņš aizrāvās ar astronomiju, taču bez matemātikas zinībām un ar paštaisītu teleskopu veikt zinātniskus pētījumus, protams, nevarēja.
Viņa monumentālā atklāsme ir 25 sējumi teksta, kura autors nav Lorbers pats. Visa teksta pirmā persona ir Kristus, kura balsi Lorbers dzirdēja ar iekšēju dzirdi sirdī, acīmredzot līdzīgi Vecās derības praviešiem, kad viņi sacīja: “Tā Kunga vārds notika uz mani.” Lorbera atklāsmes saturs ir visnotaļ reliģisks, un zinātnei interesantie jautājumi tiek aplūkoti tās perifērijā. Bet te nu mēs sastopamies ar brīnuma lietām!
Neptūnu Lorbers sīki apraksta četrus gadus pirms tā atklāšanas. 12 miljardus komētu, kas apļo ap mūsu Sauli, Lorbers min 82 gadus pirms zinātnieku pirmajām hipotēzēm par to eksistenci.
Par atoma dalāmību un uzbūvi Lorbers raksta 64 gadus pirms Rezerforda un Bora atoma modeļa.
Par elementārdaļiņām, kuru eksistences ilgums ir viena triljonā daļa sekundes, Lorbers raksta 108 gadus pirms to atklāšanas.
Par galaktikām ārpus Piena Ceļa – 68 gadus pirms to atklāšanas. Par supergalaktikām jeb galaktiku kopām – 98 gadus pirms atklāšanas. Par kvazāriem – 110 gadus pirms to atklāšanas.
Par to, ka visi mēneši pret savu planētu allaž vērš tikai vienu pusi, Lorbers zina 130 gadus agrāk nekā zinātnieki.
Tie ir daži piemēri. Un tie liek man izdarīt pavisam citus secinājumus.
Jā, es ar sajūsmu apbrīnoju mūsdienu zinātnes atklājumus. Bet uz kāda fona? Uz tās neziņas un tumsonības fona, kurai Ādams cilvēci ir nolēmis, novērsdamies no dievatziņas ceļa un iemaldīdamies pieredzes labirintā.
Azimovs liek noprast, ka bez Ādama grēka cilvēce būtu nolemta aklai tumsonībai. Bet, lasot Lorberu, es redzu, ka patiesībā ir taisni otrādi: ja Ādams nebūtu novērsies no dievatziņas ceļa, cilvēce būtu nesalīdzināmi gudrāka, zinīgāka un arī laimīgāka nekā tagad.”
Citiem vārdiem sakot, dievatziņas ceļu iedama, cilvēce, iespējams, nebūtu nonākusi pie tādiem sasniegumiem kā mobilais telefons un internets, jo tie mums, visticamāk, vispār nebūtu nepieciešami.
Zemzaris: “Katrā ziņā atombumba tad nebūtu tikusi izgudrota, jo Kains nebūtu nositis Ābelu. Droši vien pat desmit baušļi nebūtu uzrakstīti, jo nebūtu nekādas jēgas rakstīt uz akmens galdiņiem to, kas jau tāpat būtu rakstīts katra cilvēka sirdī.
Bet es laikam varu aizklīst par tālu spekulatīvā utopijā. Katrā ziņā Lorbera atklāsme ir spilgta liecība tam, kā Kristus žēlastība mums dod iespēju savā iekšējā gribas un apziņas pasaulē pašiem nostāties Ādama krustcelēs un izdarīt labāku izvēli, nekā toreiz izdarīja mūsu pirmtēvs.”
Reāls stāsts
Pieredzē dalās Andris Ambainis, latviešu matemātiķis, LU profesors, LZA īstenais loceklis, LZA Lielās medaļas laureāts, viens no spējīgākajiem pasaules zinātniekiem kvantu skaitļošanā, kvantu kriptogrāfijā un algoritmu teorijā:
“Meklējot risinājumu zinātnes problēmām, pie kurām patlaban strādāju, palīdz tēlu un analoģiju sistēma, kas veidojusies pieredzes laikā.
Lielākoties tā nav matemātiskā pieredze, tās vairāk ir vizuālas analoģijas vai vienkārši analoģijas starp to, ko es neprotu izdarīt, un to, ko protu izdarīt.
Ļoti palīdz arī diskusijas, kurās plūst idejas, jo galvenais ir uztaustīt vai aizķert punktu, no kura sākt.
Šad tad oriģinālas idejas ienāk prātā arī pašam, taču diskutējot tas notiek ātrāk. Reizēm arī skaidrojot kādam, var rasties dziļāka izpratne. Tas attiecas gan uz lietām, ko mācām, gan uz puspabeigtām zinātniskām idejām – ne velti mēdz teikt: mācot studentus, skaidrāk izprotam paši.
Patlaban es strādāju pie tā, kā ar kvantu datora palīdzību varētu atrisināt dažādas skaitļošanas problēmas, ko pagaidām mēs neprotam atrisināt.
Idejas diezgan bieži iešaujas prātā ārpus darbavietas.
Brīžos, kad braucu trolejbusā vai autobusā, kur nav neviena, kas mani pazīst, un neviens mani netraucē.
Ir asociācijas, kuras vēlāk mēģinu formulēt vārdos, skaitļos un formulās, jo galarezultātam ir jābūt matemātiskam, proti, ir jāaizpilda tie soļi, kur esmu paļāvies uz analoģijām, un tas reizēm var prasīt diezgan lielu laiku.
Piemēram, nesen man iešāvās prātā ideja. Divas trīs stundas es par to domāju, lai saprastu, kāda ir atbilde, proti, vai to var vai nevar izdarīt.
Sākumā apskatīju variantu, ka nevar. Tad sāku domāt, kā būtu, ja tomēr mēģinātu.
Un tad pēkšņi – un tas nudien bija viens mirklis – es skaidri sapratu, ka to var izdarīt.
Un pēc tam man bija vajadzīgas divas vai pat trīs nedēļas, lai es varētu šo savu atskārtu sākumā noformulēt vārdos, bet pēc tam – matemātiskās formulās, proti, bija vajadzīgs laiks, lai vienu no analoģijām starp diviem objektiem aizstātu ar precīzu matemātisku spriedumu.”
Kā aktivizēt radošās spējas?
Iesaka Pēteris Urtāns, mediķis ar ergoterapeita grādu, specializējies psihiatrijā, smadzeņu treniņu centra “Riga Brain” dibinātājs un vadītājs:
Kvalitatīvs miegs. Cilvēkam guļot, smadzenes pārstrādā un noglabā ilgtermiņa atmiņā nomodā uzkrāto informāciju.
Pilnvērtīgs uzturs. Organisma bioķīmija nodrošina smadzeņu darbību, tādēļ svarīgs ir sabalansēts uzturs.
Fiziskās aktivitātes. Muskuļu darbība stimulē hormonu, kas atbild par jaunu savienojumu veidošanos starp neironiem, tādēļ ir nepieciešama aerobā slodze vismaz trīs reizes nedēļā pa pusstundai.
Nemitīgs izziņas process. Smadzenes ir jāattīsta, izzinot tīkamas lietas, tādēļ vismaz reizi nedēļā vēlams nodarboties ar kādu hobiju vai darbiņu, kas sniedz gandarījumu un pozitīvas emocijas.
Saskarsme ar mīļiem cilvēkiem. Smadzeņu darbību labvēlīgi ietekmē pozitīvas emocijas, tādēļ svarīgs ir laiks, ko pavadām ar ģimeni un tuviem draugiem.
Daba. Smadzeņu darbību uzlabo un rosina atrašanās brīvā dabā.
Apziņas stāvoklis “šeit un tagad”. Meditējiet, biežāk uzdodiet sev jautājumu: kas ar mani šobrīd notiek? – tā spēsiet labāk saprast realitāti un atšķirt patiesību no maldiem.”
Uzziņa:
Sengrieķu matemātiķim, mehānikas pamatlicējam, daudzu izgudrojumu autoram Arhimedam bijis uzdots pārbaudīt, vai ķēniņa kronis ir darināts no tīra zelta. Zelta īpatsvars bijis zināms, taču kroņa tilpumu bijis grūti noteikt tā neregulārās formas dēļ. Reiz brīdī, kad Arhimeds gulējis vannā, viņam pēkšņi galvā iešāvusies ideja: kroņa tilpumu iespējams izmērīt, iegremdējot to ūdenī. Runā, ka zinātnieks izlēcis no vannas un kails izmeties uz ielas ar saucienu: eurēka! – kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “atradu”. Tā tika atklāts hidrostatikas pirmais likums, saukts arī par Arhimeda likumu, bet vārdu savienojums “eurēkas efekts” kopš tā laika apzīmē pēkšņu, negaidītu problēmas risinājumu.
Ģēnijs (lat. genius) – cilvēks ar augstu radošas apdāvinātības pakāpi.
Vai Latvijā kādu varētu saukt par ģēniju?
Šo jautājumu uzdevu dažāda vecuma un profesiju cilvēkiem nelielā ekspresaptaujā.
Ingūna: Latviešiem ģēnijs bija Rainis. Tad vēl Emīls Dārziņš un Ojārs Vācietis.
Ilga: Ģēnijs ir ikviens, kas, par spīti visām nejēdzībām, spēj izdzīvot un radīt paliekamas vērtības. Šādā ziņā mums ir ļoti daudz ģēniju.
Dace: Mūsu jaunais matemātiķis Andris Ambainis, domāju, viņš ir ģēnijs.
Mārcis: Ģēnijs ir supergudrs matemātiķis, tāds kā matemātikas skolotāja, tikai vēl gudrāks.
Kristaps: Ģēnijs ir tas, kurš nemācoties zina vairāk nekā jebkurš cits mācoties.
Ingmars Zemzaris: Latviešiem īstenie ģēniji ir mūsu tautasdziesmu anonīmie autori.
