Ģenerālvienošanās starp darba devējiem un darba ņēmējiem buksē 0
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Galvenais iemesls ir cenu kāpums. No 1. marta nozare faktiski kreditē publisko pasūtījumu būvniecību par apmēram 15 miljoniem eiro mēnesī. Ja uzņēmumiem ir šādi zaudējumi, rodas jautājums, ko darīt ar minimālo algu, kuru vairs nevarēs samaksāt jūlijā un augustā. Tas ir šī brīža lielākais stress, un tas rada uzņēmējiem jautājumu par iespējamu izstāšanos no ģenerālvienošanās,” atzina Latvijas Būvniecības padomes priekšsēdētājs un LDDK viceprezidents Gints Miķelsons.
Ģenerālvienošanās jeb koplīgums starp darba devējiem un darba ņēmējiem (un arodbiedrību) ir spēkā no 2019. gada novembra un nosaka nozares minimālo algu bruto 780 eiro mēnesī, kā arī piemaksu par virsstundu darbu ne mazāk kā 50% no algas. Ģenerālvienošanos parakstījusi Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrība un ap 300 nozares uzņēmumu.
Kā diskusijā norādīja G. Miķelsons, patlaban nozarē noskaņojums ir nervozs, jo darba devējam jānodrošina minimālā alga, bet vienlaikus ir milzīgs spiediens uz būvniecības izmaksām, kas mazina spēju šīs algas nodrošināt. “Turklāt stāsts nav tikai par samaksu, kas ir viens rādītājs. Mēs nevaram mūžīgi būvēt objektu un mūžīgi maksāt minimālās algas. Objekts jāuzbūvē termiņā un esošā budžeta ietvaros. Tādēļ nozare meklē formulu, kā atrast finansējumu jaunajos krīzes apstākļos,” teica Miķelsons, piebilstot, ka tikai pēc pieciem gadiem varēs vērtēt ģenerālvienošanās rezultātu ēnu ekonomikas apkarošanā. Patlaban nozarē vēl esot daudz spēlētāju, kas “turpina ar aplokšņu algām”, līdz ar to nozares lielākā problēma – pelēkā nodokļu zona joprojām ir aktuāla.
G. Miķelsons arī atzina, ka ģenerālvienošanās ietvaros šobrīd tiek virzītas vairākas jaunas idejas, tostarp Prasmju fonda dibināšana. “Ļoti svarīga ir profesionālā izglītība, kur patlaban ir speciālisti ar ļoti dažādām kompetencēm. Nozare varētu vienoties un definēt, kas ir minimālā kompentenču paka, kurai darbiniekam būtu “jāiziet cauri” gadu no gada. Esam runājuši ar Izglītības ministriju par Prasmju fonda izveidi, kur redzam iespēju veidot vēl ciešāku sasaisti ar profesionālo izglītību, kas varētu būt interesants formāts darba devējiem. Tāpat daudz dzirdam, ka būvniecības nozare ir bīstama no drošības aspekta. Tātad būtiska ir vēl stingrāka darba drošības standarta izveide līdzās jau valsts noteiktajiem normatīviem. Vislabākā ir drošība, ko veidojusi pati nozare un pati to arī uztur. Tātad nākotnes tendence ir definēt nozares drošības standartu un mainīt drošības risku pārvaldību nozarē.”
Jautāts par uzņēmēju dalību koplīgumos turpmāk, Miķelsons atzina, ka tendence būs atkarīga no vairākiem aspektiem. “Pirmkārt, kādas izmaiņas būs nodokļu politikā, otrkārt, kas notiks ar minimālo algu valstī. Ja tā augs, tad arī mums būs jāreaģē, pretējā gadījumā ģenerālvienošanās beigsies. Treškārt, ceram, ka tiks uzlabots publisko investīciju pārvaldības modelis, proti, jābūt vidēja termiņa prognozēm, kur un ko plāno būvēt. Tāpat ceram arī uz uzlabojumiem publisko iepirkumu jomā, uz cenu indeksācijas ieviešanu. Ja tā visa nebūs, uzņēmēji zaudēs ticību ģenerālvienošanās modelim. Vienlaikus vēlams, lai uzņēmumi aktīvāk stātos asociācijās, jo tas ir veids, kā darba ņēmējus mudināt priekšniekus būt sociāli atbildīgiem, iesaistīties nozarei sāpīgu jautājumu risināšanā. Šobrīd šajā stāstā iestājies zināms panīkums un kūtrums. Tomēr uz nākotni skatāmies optimistiski un meklējam kompromisus.”
