Ģenerālprokurors par iespējamu izsekošanu: “Godīgi sakot, sajūta ir riebīga.” 30
Kopš ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers žurnālistiem izstāstīja par savām aizdomām, ka viņa mājā viesojušies nelūgti viesi un, iespējams, paslēpuši noklausīšanās ierīci, sabiedrības runās un vērtējumos tam tiek veltītas gan zobgalības, gan arī nopietnas raizes – par to, ka tik augsta un nozīmīga amata persona šo stāstu pasniegusi šādā veidā (arī saucot to tikai par “personisku viedokli”), ka drošības iestādes par to nav sākušas pārbaudi.
Trešdien iztaujāju Ēriku Kalnmeieru – kā ģenerālprokurors pats vērtē, cik nopietni ir bijuši pret viņu iespējami raidītie signāli. “Šajā gadījumā atklātība ir labākais drošības līdzeklis manai ģimenei un man personīgi – tāpēc es to publiski pastāstīju. Lai saprot, ka tas ir nofiksēts vai radījis aizdomas. Ceru, ka turpmāk nekas tamlīdzīgs nenotiks. Es uzsveru, ka nevaru simtprocentīgi apgalvot, ka par mani neoficiāli ir vākta informācija. Es nojaušu: jā, tā bija. Bet cits pateiks: nē, viņam rādās. Tur es nesaskatu pamatu zobgalībām, paranoju vai ko tamlīdzīgu,” saka Ē. Kalnmeiers.
Pēc informācijas, kas parādījusies masu medijos par aizdomām, ka jūsu mājās viesojušās kādas nelūgtas personas, ap jūsu tēlu pāris dienās izveidojies mazliet tāds kā komisks oreols – ģenerālprokurors stāsta par aizsardzībai novilktiem diedziņiem, par sazāļotu suni… Viņš nevēršas drošības iestādēs, bet par savām aizdomām stāsta žurnālistiem. Turklāt tāda laikraksta žurnālistiem, kuru vienīgais uzdevums, šķiet, ir publikācijās attaisnot vienu smagos noziegumos apsūdzētu pilsētas mēru. Kāpēc jūs izlēmāt tā rīkoties?
Ē. Kalnmeiers: Man ir pamats uzskatīt, ka kāds ir mani nelikumīgi noklausījies, bet es to neuzskatu par notikušu faktu. Bez kādas kavēšanās par savām pamatotajām aizdomām informēju drošības struktūras. Bet tajā pašā laikā es labi apzinos, lai arī man ir aizdomas, noskaidrot praktiski nevar neko. Suns ir suns un viņam neko nepajautāsi. Arī sīkais priekšmets, ko atradu savā mājā, nav pietiekams pierādījums vainīgo noskaidrošanai. Kāpēc to pastāstīju publiski? Es tikpat labi uz žurnālista jautājumu varēju atbildēt, ka viss ir kārtībā, nekas nav noticis. Sākumā šaubījos, vai notikušo vajadzētu publiskot. Tad secināju: kāpēc man tas ir jāslēpj, jo šīs nelikumīgās darbības, ja tādas ir bijušas, ir faktiski apdraudējums manai ģimenei. Tad kāpēc man par to ir jāklusē?
Tur jābūt lielai interesei par jūsu personību un reizē drosmei, lai divreiz vai trīsreiz iekļūtu ģenerālprokurora mājā…
Man nav ne mazāko aizdomu, kurš to ir darījis – vai kāda valsts iestāde, privātā struktūra, noziedznieki, kāda konkrēta persona… Tas ir pirmais punkts. Otrais punkts – ja mēs paskatāmies, kāda atšķirība, vai tas ir prokurors, politiķis, ierēdnis, uzņēmējs… Ievietot, ja ir tehniskas iespējas, var jebkur. Te nav nozīmes amatam. Protams, ja dzīvesvietai vai birojam ir apsardze, izvietotas drošības sistēmas, tad tā ir cita runa.
Vai tad jūsu māja nav pieslēgta kādas apsardzes firmas drošības signalizācijai?
Nestāstīšu jums nekādus tehniskus sīkumus, jo daudzi droši vien ir skatījušies detektīvfilmas un zina, ka pastāv iespēja šādas ierīces atslēgt vai apiet citādā veidā.
Bet varbūt jūsu suns nepatīk kaimiņiem, pārāk daudz rej, un viņi rīkojās?
Man ar kaimiņiem ir normālas attiecības. Turklāt konkrētais suns, kurš izskatījās sazāļots, rej ļoti maz. Sunim nav iespējams izkļūt no pagalma, jo vārti ir aizslēgti un suns pāri tiem nelec. Pārliecinājos, ka ar vārtiem viss bija kārtībā, tie nekur nebija sabojāti, un suns nebija centies izkļūt, rokot eju zem žoga. Tieši kaimiņi man zvanīja un informēja, ka mājas sargs atrodas ārpus pagalma.
Kad atradu savu suni, viņš tajā vakarā bija ļoti miegains, neparasti daudz gulēja, tautas valodā runājot, viņam bija caureja. Tas liecināja, ka viņam ir iebarots kāds medikaments.
Pēc tam atradu mājā kādu sīkumiņu, kuram tur nekādi nevajadzēja būt un kas nebija mans. Tas radīja aizdomas. Var jau būt, ka kāds mēģināja iebiedēt.
Par ko?
Nezinu. Man nekad nav doti signāli, ka, lūk, tā vai cita persona jāliek mierā. Politiķi nekad nav mēģinājuši mani virzīt savā virzienā kāda jautājuma risināšanā. Man nav pamata uzskatīt, ka tur bija iebiedēšana, lai gan psiholoģiski tas nostrādāja.
Vai jums ir šaujamierocis?
Nav. Tas neko nedod, ja kāds gribēs uzbrukt, tad to izdarīs.
Bet vismaz kādus cīņas paņēmienus taču jūs esat apguvis?
Man vairs nav astoņpadsmit gadu (smejas). Uzskatu, ka mūsdienās vieglāk ir nosist ar vārdu nekā ar kādu priekšmetu.
Vai tomēr neesat nolēmis uzstādīt vismaz novērošanas kameras?
Es detaļās neieslīgšu, bet katrā ziņā secinājumi ir izdarīti.
Ja arī kāds gribētu jūs noklausīties, vai tad būtu ko klausīties jūsu personīgajā dzīvesvietā? Vai kāds gribētu klausīties, ko runājat, piemēram, ar dzīvesbiedri pie vakariņu galda?
Tāpēc jau es absolūti neuztraucos, ja arī kaut kas ir fiksēts. Lai fiksē normālas ģimenes sarunas, neko vairāk viņi neuzzinātu. Saturs man neuztrauc absolūti. Bet, ja bijis noklausīšanās fakts, tas gan ir kaut kas, ko nevar atstāt bez ievērības.
Jums taču jābūt kādai nojausmai, kam jūs varat būt interesants? Varbūt tie bijuši oligarhu nolīgti cilvēki?
To es nevaru izslēgt, jo speciālo tehniku var iegādāties, kaut arī par šo nelikumīgo rīcību ir paredzēta kriminālatbildība. Bet tas nenozīmē, ka tā nav apgrozībā mūsu valstī. Godīgi sakot, sajūta ir riebīga. Katrā ziņā ģenerālprokurora darbā iegūsti vairāk ienaidnieku nekā draugu. Nākas izlemt daudz dažādus jautājumus, arī tādus, kur ģenerālprokuroram pieder galavārds, piemēram, par pielaidēm valsts noslēpumam.
Ģenerālprokuroram ir pieeja valsts noslēpumam, tāpēc uzsvēršu, ka es pat nevaru pateikt, vai interese par mani nāk no Latvijas, bet varbūt no kādas citas valsts. Motivācija jau ir ļoti vienkārša – ja cilvēks kādam nopietni traucē, tad viņš ir jādabū projām. Jāatrod kaut kas, aiz kā aizķerties. Piemēram, var taču kompromitēt, paliekot zem gultas, piemēram, narkotikas vai pornogrāfiskas fotogrāfijas…
Ja drošības iestādes to nespēj noskaidrot, vai tas nav nepatīkams signāls sabiedrībai?
Cilvēkiem galvenokārt ir jābaidās no zagļiem, ne vairāk.
Ja būtu atrasta kāda ierīce un drošības iestādes nespētu neko noskaidrot, tad tas nebūtu patīkams signāls. Bet es informēju tikai par savām aizdomām. Drošības iestādēs nestrādā brīnumdari, viņi nevar ne no kā kaut ko radīt.
Ko par notikušo saka jūsu dzīvesbiedre?
Viņa tajā laikā nebija Latvijā, arī bērni nebija mājās. Es mājā uzturējos viens, un teritorijā bija viens konkrēts suns. Tas arī ir viens no jautājumiem, kāpēc tas notika tieši tajā laikā.
Tad jau laikam esat novērots?
Es to nevaru izslēgt.
Vai guļat mierīgi pēc visa tā, kas noticis? Pilnvaru laiks jums beidzas 2020. gada vidū, vēl jau krietns laiks ir jāiztur…
Toreiz pēc notikušā, kad sieva atbrauca mājās, visu izstāstīju. Arī viņai tas bija šoks. Tas ir apmēram tā, ka kāds rakņātos pa tavu veļu. Ceru, ka tas neatkārtosies.
“NRA” raksta, ka jūs intervijā sacījāt, ka līdz vasarai būšot skaidrība par drošības dienestu veikto pārbaudi.
Neesmu tā teicis, tur ir nepareiza interpretācija. Drošības dienesti neveic pārbaudi. Esmu ar drošības dienesta darbiniekiem pārrunājis šo situāciju, esam to izanalizējuši.
“Pagaidīsim vasaru. Paskatīsimies, kas parādīsies publiskajā telpā,” tāda bija mana atbilde uz “NRA” žurnālistu jautājumu, vai slepens grupējums ievāc ziņas par vadošajām valsts amatpersonām, lai, iespējams, izmantotu gaidāmajā vēlēšanu kampaņā.
Kurš drīkst sankcionēt ģenerālprokurora noklausīšanos?
Operatīvās darbības likums noteic, ka to ir pilnvarots darīt Augstākās tiesas tiesnesis. Ģenerālprokuroram arī nav nekādas imunitātes pret speciālajām izmeklēšanas darbībām, ja ir uzsākts kriminālprocess.
