V. Krustiņš: – Lai lietas nevilktu bezgala garumā, lai shēmas nešķetinātu gadiem ilgi, ir pazīstams praktisko amerikāņu piemērs, kad gangsteri iesēdināja uz ilgiem gadiem par nodokļu nemaksāšanu, jo to varēja pierādīt, bet citas apsūdzības nekāra pie lielā zvana. 5
– Mūsu likumā ir norma par kriminālprocesa obligātumu. Tas nozīmē – jāierosina kriminālprocess, tiklīdz konstatēts pamats un iemesls tā sākšanai. Nav tāda lietderības principa, lai konstatētu: šim vīram “karājas” desmit pastrādāti noziegumi. Mēs piecus neizmeklēsim – tāpēc, lai netērētu laiku, naudu, resursus. Ar otriem pieciem pietiks, lai uz ilgiem gadiem ietupinātu. Bet tā tas nestrādā. Tas ir politiskas izšķiršanās moments, ko var izlemt tikai Saeima, – ka vajag izmeklēt būtiskāko un sīkumi jāatstāj “pēc tam”. Iespējams, uz to būs jāiet. Izmeklēšanas kapacitātes nereti nav pietiekamas, it sevišķi tas attiecas uz finanšu – ekonomiskajiem noziegumiem, kur procesi ir ilgi, sarežģīti, smagnēji, un tērējam lielus līdzekļus, lai izmeklētu samērā vienkāršas lietas. Turpretī nopietnām lietām resursu nepietiek.
E. Līcītis: – Garas izmeklēšanas paraugu “Oligarhu lieta” šogad beidzot nodošot prokuratūrai. Tiesāšanās gadījumā tas vilksies gadiem. Vai vismaz nav iespējams lietu sadalīt epizodēs un to, kur pierādījumi nostiprināti, nest uz tiesu, citās daļās turpinot izmeklēšanu?
– Oligarhu lietā nosacīti ir trīs izmeklēšanas virzieni. Kad KNAB izmeklētājs uzskatīs, ka ir savācis pietiekami daudz pierādījumu, viņš nosūtīs materiālus prokuroram. Prokuroram jālemj – sākt kriminālvajāšanu, t. i., uzrādīt apsūdzību un gatavot lietu nodošanai tiesā. Vai – izbeigt lietu, ja ir attiecīgs iegansts. Un trešais variants – atdot lietu atpakaļ KNAB papildu izmeklēšanai, ja pierādījumi nešķiet pārliecinoši. Oligarhu lietu konkrēts prokurors attiecīgi vērtēs un pieņems lēmumu. Ja viņš ies uz tiesu, uzturēs apsūdzību, tad tieši prokuroram “kritīs” visa atbildība, vai lieta izgāzīsies vai vaina tiks apstiprināta. Sabiedrībā var bangot emocijas devītā viļņa augstumā, bet prokuroram jāvadās pēc likuma un pierādījumu esamības. Ir pierādījumi – lūdzu, rīkojies. Mūsu darbā emocijas atliekamas tālu nost. Jābūt vēsam, racionālam prātam.
V. Krustiņš: – Šķiet, arī KNAB saspīlējumus vērtējot, pušu emocijas gūst virsroku. Turpina vicināt šķēpus, kurš stiprāks – priekšnieks vai vietnieks, bet kā tiek vērtēts pašas iestādes darbs, pavisam piemirsies. Jums šai situācijā parasti bijusi nosvērtākā pozīcija – sakiet, kur ir mēraukla, ka KNAB sācis strādāt sliktāk, labāk?
– Visi runā par iekšējo attiecību kārtošanu, tomēr arī KNAB darbs ir “izmērāms”. Reizi pusgadā jāsniedz atskaite Ministru kabinetā. Ģenerālprokurora kompetencē ir KNAB darba kriminālprocesuālās daļas izvērtējums, un 2012. – 2013. gadā it sevišķi operatīvajā darbībā bija vērojams kritums un maza efektivitāte. Pērn varēja runāt par uzlabojumiem. Jautājumā par izmeklēšanu – kā uz to paskatās. Nodoto lietu skaits ir samazinājies, turpretī kriminālvajāšanai nodoto personu skaits – pieaudzis. Es par paveikto darbu koruptīvo noziegumu apkarošanas jomā KNAB liktu atzīmi 3 piecu ballu sistēmā. Tomēr piebildīšu – redzu KNAB lielas izaugsmes iespējas. Tur iekšā ir gan potenciāls, gan resursi, ko vajadzētu izmantot un pieprast likt lietā.
E. Līcītis: – Vienam otram šķiet, ka KNAB jānodod ģenerālprokurora pakļautībā, bet jūs to noraidāt?
– Tas nav loģiski kaut vai tāpēc, ka Ģenerālprokuratūra ir tiesu varas sastāvdaļa, kamēr KNAB pieder izpildvarai. Ja vienu iestādi izņem ārā no hierarhiskās sistēmas un ieliek tiesu varas zarā, tad tas neiederas nekādos likuma rāmjos.
V. Krustiņš: – Kā ar runām, ka KNAB “jāpaliekzem iekšlietu ministra” ?
– Kaut pēc varu dalījuma tas būtu atbilstošāk, tomēr tas arī ir tikai viens no rosinājumu variantiem. Turklāt – distancējoties absolūti no visiem pašreizējiem politiskajiem spēkiem un esošās situācijas – kā tad būs? Tagad iekšlietu ministra pārraudzībā ir Drošības policija, Valsts policija ar ietilpstošajiem operatīvās darbības subjektiem – un atdot vēl vienu spēka struktūru zem viena politiskā jumta? Nez, vai šāda koncentrācija pareiza. Man kā juristam nebūtu jāanalizē no šā aspekta, bet mēs nedzīvojam ēteriskā vidē, nevar teikt, ka tiesību aizsardzības sistēma dzīvo šķirti no politikas valstī.
