Vai tiek iesaistīti tiesību zinātnieki, kas palīdzētu sakārtot šo jautājumu? 19
Oligarhu lietā mēs pieaicinājām vienus no atzītākajiem krimināltiesību ekspertiem. Mēs viņus iepazīstinājām, cik likums to atļāva, ar situāciju un lūdzām dot savu vērtējumu. Mūsu secinājums bija viennozīmīgs – KNAB operatīvie darbinieki un izmeklētāji ir pierādījuši būtisko kaitējumu, bet prokuratūra domā citādi. Krimināltiesību eksperti piekrita, ka ar to ir pietiekami, lai dotos uz tiesu. Bet prokuroriem ir praktiskā pieredze, ka tiesai ar to būs par maz un viņi to liek pretī teorētiskajām zināšanām. Neviens eksperts to nespēs līdz galam iedzīvināt, ja neveidosies tiesu prakse, kad pierādījumu bāze ir pietiekama, lai pierādītu sekas. Nereti kritērijus nosaka ar likumu. Te nevar kā ar narkotikām – pie tik un tik gramiem iestājas kriminālatbildība. Šeit ir grūti, jo nozīmīgu sadaļu vērtējumā veido subjektīvisms. Bet kritēriji atvieglotu darbu gan izmeklētājiem, gan prokuroriem, jo likvidētu neskaidrības par lietas iznākumu tiesā. Prokurors vislabāk redz, kas viņam neizgāja cauri, kaut arī viņš ļoti centies un atradis pierādījumus. Bez prokuratūras un tiesas sadarbības šo problēmu nav iespējams atrisināt.
Vai jūs uzskatāt, ka jānoskaidro, kāpēc sarunas ir noplūdinātas?
Jā, no valsts drošības interešu viedokļa ir jānoskaidro, kāpēc tās ir noplūdinātas. Pasaulē tā notiek, ka kāds, kuram ir pieejama informācija, uzskata, ka sabiedrībai ir tiesības to zināt. Ar visu to, ka informācijai bijis aizsardzības statuss, tiesa var nonākt pie secinājuma, ka sabiedrības intereses šajā gadījumā bijušas augstākas par nepieciešamību sargāt šo informāciju. Sabiedrībai ir tiesības uzzināt, bet valstij ir pienākums informāciju aizsargāt.
Vai ir jēga veidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju?
To veidojot, politiķi tomēr parāda, cik nozīmīgs ir konkrētais jautājums. To gan ir ļoti grūti paredzēt, būs vai nebūs no tās ieguvums.
Sabiedrība par atklātību “Delna” aicina Valsts prezidentu Raimondu Vējoni un valdības vadītāju Māri Kučinski uzņemties atbildību un pieprasīt oligarhu sarunās iesaistītā zemkopības ministra Jāņa Dūklava un labklājības ministra Ulda Auguļa demisiju. Vai jūs tam piekrītat?
Latvija ir ceļā uz tiesisku valsti, un tas ceļš, kā redzams, nav rozēm kaisīts. Sabiedrības ilgstoša tolerance pret dažādām neētiskām izpausmēm sadzīvē un politikā novedusi pie tā, ka ir neiespējami sagaidīt, lai kāds pats rīkotos apzinīgi un godprātīgi. Šajā sabiedrībā tā nav pieņemts. Piemēram, Zviedrijā un Dānijā šādi ministri būtu demisionējuši. Ja salīdzina ar Krieviju, tur demisionē tad, kad uzliek roku dzelžus.
Kas kuram ir neētisks – vieni to attaisno ar politisko virtuvi, politiskajiem darījumiem, pieņem, ka, lūk, savādāk jau nevar to politiku veidot. Ja savādāk nevar, tad mēs nenosodām un par to netiesājam. Tikai tad, ja mainīsies attieksme un vēlētāji ar savu rīcību pateiks, ka mēs negribam, lai tā notiek, mēs gribam attīrīt politisko vidi, tikai tad var sagaidīt pozitīvas pārmaiņas.
Sabiedrība nav dumja un attīstās arī savā paškritikā, kaut vai pret nodokļu maksāšanu un kukuļu došanu ceļu policistiem. Pētījumi liecina – kādreiz to uzskatīja par pašsaprotamu, bet tagad tas notiek arvien retāk. Tas ir politiskās kultūras un tradīciju jautājums.
