Egila Līcīša feļetons: Ģenerālprokuratūras jaunsaimnieks Stukāns esot cita kaluma vīrs, no sīksta koka drāzts materiāls 3
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viņnedēļ Latvijas radiofonā uzstājās nesen par ģenerālprokuroru ievēlētais Juris Stukāns. Bija patīkami klausīties jaunās prokuratūras vadības apņēmībā un prieks dzirdēt, cik daudz Stukāns paguvis izdarīt īsā laikposmā, kopš stājies amatā.
Āre, prokuratūras ģenerālis jau norunājis ar Valsts ieņēmumu dienesta priekšniecību Ievu Jaunzemi par Muitas un nodokļu prokuratūras izvietošanu VID telpās.
VID un prokuroru kopdarbība novedīšot likumpārkāpējus pie ātras un taisnīgas tiesas, kur agrāk procesi ievilkušies pat uz astoņiem gadiem un ilgāk, bieži noslēdzoties ar čiku.
Ja lietas aizies rūkdamas, Stukāns līdzīgā kārtā piedāvāšot īpašos prokurorus sadarbībai ar KNAB lietās, kas saistītas ar korupcijas izmeklēšanu.
Ģenerālprokurora apakšnieki vairs nebūs papīriem apkrautas kabinetu žurkas, bet efektīvi ieroči sabiedrības rokās, apkarojot kukuļņēmējus un devējus, un tad lai bailēs nodreb kriminālā Latvija, varai pietuvinātie spekulanti, blatniji un tamlīdzīgi noziedzīgi elementi.
Savukārt ar Rīgas Latgales priekšpilsētas policijas šefu Stukāns ir vienojies, ka pats brīvākā brīdī aizies un parādīs, kā pie rokas pieķertus vistu zagļus vai lielveikalā pudeli aiz krekla aizbāzušos čiepējus 48 h laikā vilkt pie tiesas un piespriest sodu, savelkot cilpu ap noziedznieka kaklu.
Tā cieti pateica Jūsu Godības tiesneša mantiju pret valsts galvenā apsūdzētāja, ģenerālprokurora šineli nomainījušais karotājs pret netaisnībām Stukāns.
Pirmais zaglēns tiks pagodināts ar speciālu uzmanību, ka viņu kā tārpiņu uz trejžubura āķa uzspraudīs pats galvenais prokurors, bet pēc ģenerāli pielāgotā acumēra sīklietu iztiesāšanā pēc tam varēšot rīkoties citi zemākstāvoši prokurori un soģi.
Pats darīs, pats visur skatīsies līdzi – šī svaigā vēsma un jaunās aktivitātes stipri disonē ar vecajiem prokuratūras ieradumiem, kur varēja just, ka Ēriks Kalnmeiers karjeras norietā sāk izjust apgrūtinājumu cīņā ar Sīmani un dažkārt iesnaužas kabinetā pie galda.
Tad Ērikonkols, čāp – čāp šļūkādams čībās ievilktās kājas, devās uz laikrakstu redakcijām vai sabiedrisko televīziju, lai publiski uzstātos kā vecs mācītājs, kurš allažīgi runā tikai par elli un mūžīgu pazušanu, cilvēku sirdīs nedegdams ne mazāko cerības liesmiņu uz pestīšanu.
No Kalnmeiera teiktā varēja saprast, ka pasaule ir pilna pārdabisku būtņu un spēku, kas traucē prokuroriem strādāt, un 10 gadus no vietas īgnais vecis ikkatrā runā neaizmirsa čīkstēt, ka no policijas izmeklētājiem aizplūduši labākie kadri un ar pašreizējo kapacitāti lietas pirmstiesas izmeklēšanā tiek sagatavotas zemā līmenī – tā Kalnmeiers tur blablabla ņēmās, lupinādams “atklāsmes” kā zivij zvīņas.
Savukārt par uz tiesu nevirzīto oligarhu lietu atbildēja dziesmas vārdiem – tur nebij nekas, tur nebūs nekas, tik krūmiņš kustējās.
Bet nav laika nodoties sentimentam par bijušo.
Kalnmeiera portreju piekarinās blakus Maizīša un Skrastiņa bildēm Ģenerālprokuratūras gaitenī pie sienas par vēstures liecību, ka aiztikšēja nedēļas, mēneši un desmit gadi.
Jaunie trauksmainie, reiz spēkpilnie prokurori bija jau novecojuši un sirmiem deniņiem, kad saņēma Valsts prezidenta atzīmi par prokuratūras paveikto Kalnmeiera laikā – zemāk par vidējo.
Ar latgaļu spītu un iecirtību Stukāns var doties neapturams un neietekmējams taisni uz priekšu, un vajag ārkārtīgi stipru līdzekli, stiprāku par salauztu roku vai uzsistu zilumu, lai dabūtu jauno ģenerālprokuroru vēkšpēdu.
Redzēs, redzēs, cik ilgi Ģenerālprokuratūras jaunsaimnieks – līdumnieks spēs noturēt uzsākto līniju, vai vienmēr saņems prokuratūras dzelzs inventāra kolektīvu atbalstu.
Radioraidījumā Stukāns tā kā atvadījās no preses uz ilgāku laiku, aizbildinoties ar aizņemtību, sak, izdarīšu un tad stāstīšu, atstūma arī piedāvāto čarku – pašlaik neko štengrāku par vistas buljonu, ni un ni.