Jābūt gataviem aizstāvēties pašiem. Saruna ar ģenerāli Krēsliņu 24
“Latvijas Avīzē” viesojās Saeimas deputāts, atvaļinātais brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš (NA). Kā vīrs ar militāru pieredzi un zinātnieks Krēsliņa kungs sniedza profesionālu vērtējumu Ukrainas notikumiem, arī par Latvijai vērā ņemamo pieredzi un mācību. Ar ģenerāli sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Mūsu saruna notiek pēc Krievijas prezidenta paziņojuma, ka nekādas agresijas Krimā nav bijis, rīkojušās vietējās pašaizsardzības vienības. Kā speciālists Krēsliņš vērtē situāciju?
K. Krēsliņš: – Atceramies, ka notikumi Krimā sākās agrā rītā, kad vietējā parlamenta namā ieradās vīri bez pazīšanās zīmēm uz formām, taču ar darbības metodēm stipri atgādināja specvienības kaujiniekus. Parlamenta dežurantus noguldīja ēkā uz grīdas, telpās ienesa lielu daudzumu ieroču, munīcijas – lai kaut mēnesi bruņoti pretotos. No rīta parlamentā ielaida tikai deputātus, un tie – cik nu viņu tur bija – pieņēma lēmumus bez liecinieku un preses klātbūtnes: atlaist iepriekšējo valdību, nozīmēt jaunu Krimas varu ar Aksjonovu priekšgalā. Viņam pagātnē bijusi militāri politiskā skola, un runā, ka Aksjonovam ir bijusi autoritāte arī kriminālā vidē. Pēc tam sekoja Janukoviča preses konference Rostovā. Spriedzi izraisīja Krievijas dome, kas apstiprināja prezidenta Putina tiesības lietot ieročus un ievest armiju Krimā. Atbilstoši Krievijas militārajai doktrīnai tas nozīmē tiesības lietot arī kodolieročus. Janukovičs lūdza Krieviju, uz kuru viņš aizbēga, atjaunot viņa valstī kārtību un likumību.
Mums jāzina, ka Ukrainai ir līgums ar Kremli par Krievijas tiesībām turēt Melnās jūras flotes bāzēs Krimā līdz 25 000 karavīru. Viņiem nemaz tik daudz bāzu neesot, saka Maskavā. Ja pa Krimu pārvietojas daudz uniformētu, līdz zobiem apbruņotu vīru – tie neesot viņējie. Formas, ieročus varot nopirkt arī veikalos – tas skan no Kremļa augstāko personu mutes. Taču neapšaubāmi, ka tie ir līdz zobiem apbruņoti, labi sagatavoti, trenēti puiši, kas atspiež ukraiņu spēku garnizonus. Demonstratīvs ir arī Aksjonova varas paziņojums, ka visām pussalas ukraiņu bruņotajām vienībām jāpāriet viņa pakļautībā. Aksjonovam nav tiesības izdot pavēles, ka armijas daļām jāpaklausa viņam, pieprasīt “dot zvērestu Krimas iedzīvotājiem”.
– Nu tātad – visas pretvalstiskās akcijas notiek no vietējo krievu tautības iedzīvotāju puses, un Krievija neko un nekur nav pārkāpusi? Ja kāds lūdz pēc palīdzības Maskavai, lai lūdz? Jebkurš tādu var lūgt un saņemt (?!), tad atkrīt briesmīgie vārdi “Krievijas agresija”?
– Izlūksistēmas vēsta, ka Krimas lidlaukos nosēdušās smagās IL transportlidmašīnas, ar ko var pārvadāt lielu skaitu desantnieku un bruņutehnikas. Tuvāku ziņu jau nav, bet iespējams, ka krievu militārais spēks ir pieaudzis. Putins sacīja, ka Ukrainai ir – lai kāds, bet likumīgi vēlēts prezidents, proti, Janukovičs. No tā izriet viņa lēmumi, jo ar jauno vadību Kijevā nav ko runāt, tikai Augstākā rada pa daļai ir leģitīma. Putina loģika, atbilde ir – Krievija nav veikusi agresiju, bet, kolīdz būšot apdraudējums krievvalodīgajiem, tā karaspēku varot ievest.
– Kādi secinājumi?
– Ka daudz kas atgādina agrāku gadu notikumus. Pirms Otrā pasaules kara hitleriskā Vācija nevarēja noskatīties uz Sudetijā apspiestiem tautiešiem. Tiem arī vajadzēja palīdzēt ar karaspēka ievešanu Čehoslovākijas teritorijā, Krimā atkārtojas Dienvidosetijas scenārijs par daudzu tur dzīvojošo krievu aizstāvību, steigā krieviem Krimā izsniedz pases, lai viņi kļūtu par Krievijas pilsoņiem.
Starptautiskās organizācijas ceļ troksni, bet aiz tā ir daudzas saskaņošanas, maz darbības un liela neizlēmība.
– Kurš Krieviju var sodīt? Un kā?
– ES ir svars, bet Krievijai – 500 miljardi dolāru glabājoties Rietumu bankās. Londonā krievi dzīvo veselos kvartālos, tur skolojas viņu jaunā paaudze. Ja angļi iesaldētu naudas kontus, tas rada problēmas Krievijas vai Ukrainas elitei iebraukt Eiropā, tas raisītu zināmu reakciju.
E. Līcītis: – Vai tad Sitijā Londonas baņķieri jau nav piekodinājuši netraucēt krievu miljardu plūsmai, vai vācu tirgotāji nav brīdinājuši neaizvērt preču tirgu Krievijā?
– Piekrītu, naudas vara ir liela vara. Piemēram, Francija turpina aviācijas kuģa “Mistral” būvniecību Krievijai, kas izsauca Baltijas valstu satraukumu pie līguma slēgšanas. Tāpēc Eiropas valstis ir izvairīgas stingrā nostājā – rēķina, ko katra zaudēs. Bet vēl ir starptautiskie akti, kuros varētu precīzāk noteikt, ko viena valsts var, ko nevar atļauties. Ja Krievijas lielvalsts uzskata, ka tai jāpalīdz tautiešiem, tad vienības ar ieročiem rokā var spert soli pāri jebkurai robežai, kur vien krievi pasūdzas. Teritoriālā neaizskaramība acīmredzot jāstiprina ar spēcīgākiem formulējumiem.
– Krievijas prezidents taču apgādājies ar konstitucionāliem papīriem. Bez tam – kāpēc amerikāņiem brīv darīt visu visur, kur tiek skartas Vašingtonas intereses?
– Nuja, Putins saka – Krievijai nevajagot ne pēdu ukraiņu zemju, bet savējos neļausim “apbižot”. Skan labi, bet paliek jautājums par tiesiskumu – kā tulkot, no nozīmē krievu izteikumi? Kur ir mēraukla, cik krievu “jāapbižo”, kādā mērā, lai jūsu zemē ierastos Krievijas armija?
V. Krustiņš: – Nemānīsim sevi, ka lietos lineālus. Lielvalstis ved sarunas no spēka pozīcijām, bez tam Jānis Jurkāns atgādinājis daudzkārt atkārtoto 101% patiesību – Krievija neparko neļaus Ukrainai aiziet no sava iespaida sfēras. Vai tā būtu kā vasaļvalsts vai ekonomiski atkarīga zeme – bet bez Ukrainas nav Krievijas lielvalsts un impērijas.
– Taisnība, Ukrainas izvēle ir ļoti grūta. Jau daudzus gadsimtus pasaulē valda reālpolitika, kad pirmajā vietā ir spēcīgo valstu intereses. Reālistiem Eiropā maza interese par valsts orientāciju, viņiem nauda ir nauda. Bet biedējoša ir lielvalsts atļaušanās paziņot, ka tā ievedīs kaimiņzemē karaspēku, turēt lielā spriedzē ne vien Ukrainu, bet visu pasauli. Un viss notiekošais ir balansēšana uz naža asmens, jo kas notiks, ja sāks saukt “palīgā”? To gan nedrīkst pieļaut! Jāved lielvalstis pie saprašanas, ka intereses jāaizstāv pie sarunu galda, kaut vai ekonomiski un politiski, bet ne ar militāru pārspēku ietekmējot. Ukraina taču ir neatkarīga valsts, un neaizmirsīsim: ja vienos reģionos noskaņojums pārsvarā varbūt arī ir prokrievisks, tad rietumpusē dzīvo patstāvīgi, kaujinieciski, uz Krieviju neorientēti cilvēki.
– Bojāgājušos un karadarbību nevajag. Bet kādu mācību esam guvuši Rīgā? Mūsu amatpersonas kā pienākas paudušas “lielu satraukumu”. Pašlaik nevajagot dumpoties un iet gājienos, pat pensionāriem ne. Tomēr, ja ir reāli apdraudējumi, jāstiprina aizsardzības spējas. Esot jāceļ militārie izdevumi prasīto 2% no budžeta līmenī. Tās ir milzīgas summas.
– Par aizsardzības spēju kāpināšanu simtprocentīga taisnība. Nedomāju, ka pirksim simtiem miljonu dārgas lidmašīnas, bet pretgaisa aizsardzības iekārtas gan. Taču mēs esam NATO kolektīvās aizsardzības sistēmā, kur spēki sadalīti un katra valsts liek to labāko, ko spēj. Kā tagad formulē, NATO kolektīvā aizsardzība tiek balstīta uz viedās (gudrās) aizsardzības principiem. Kā piemērs tiek minēts Baltijas valstu gaisa telpas kontrolē izmantot NATO valstu iznīcinātājus. Starp citu, to skaits pieaugs līdz 10.
Pirms Ukrainas notikumiem bija pārliecība, ka situāciju spējam kontrolēt. Pēkšņa iebrukuma, par ko NATO iepriekš nezinātu, nevar būt. Tagad man jāsecina, ka notikumi jāuzlūko ar vislielāko vērību. Latvijai jāpārskata nacionālās drošības un valsts aizsardzības koncepcija. Lielāks uzsvars jāliek uz zemessardzi, pašaizsardzības vienībām. Ja jau Krimā var izspēlēt “apbižoto” scenārijus, kurus sargā “nezināmas” bruņotas vienības, tad mums jābūt pietiekami trenētam, sagatavotam, uniformētam spēkam, ko likt pretī. Sākotnēji, kad vēl nebijām NATO, atceros kā NBS štāba priekšnieks – operatīvās aizsardzības plānā paredzējām 50 000 karavīru mobilizāciju kara laikā. Sešus mobilo spēku bataljonus izveidotu no obligāto dienestu izgājušiem vīriem. Viņus – dienestā sagatavotus, vēlāk atkārtoti apmācītus – pārsviestu pēc nepieciešamības Latvijas teritorijā. Vēl būtu zemessardze, kura bāzējas bataljonos pēc dzīvesvietas, ar ieroci mājās un saprašanu, kurš tilts, kādas pozīcijas jāaizstāv uzbrukuma gadījumā.
E. Līcītis: – Taču tad pagājām zem NATO lietussarga, obligāto dienestu likvidējām – Igaunija to nedarīja. Turpināja celt kaujas spējas.
– Man atkal jāapstiprina, ka pirms mēneša es piekristu – kolektīvās aizsardzības sistēmā obligātā iesaukšana armijā nebūtu vajadzīga. Šodien sliecos, ka šis jautājums ir papildus jāizvērtē. Kādi tam ir mērķi, un cik tas izmaksā? Piemēram, jaunatnes treniņš, kas palīdzētu saliedēt sabiedrību un gatavot sabiedrību savas valsts aizsardzībai. Es biju aktīvs profesionālo NBS ieviesējs, bet situācija mainījusies, un apzināmies, ka papriekšu jābūt gataviem aizstāvēties pašiem.
