Ģenerālis ar neaizmirstulīšu acīm. Vācu monarhists fon der Golcs Latvijas Neatkarības karā 1
Andrievam Niedram šķita, ka ģenerālis Rīdigers fon der Golcs (1865–1946) cēlies no senprūšiem. “Golca zilās acis ar savu skatienu man vienmēr atgādināja saimnieku, kas skatās, vai viņa mājā viss ir kārtībā,” viņš sprieda. Citiem šis vīrs bija “700 verdzības gadu” personificējums vai “latviešu tautas bende”. “Caurcaurēm prūsis” – to atzina teju visi. Tā vai citādi, ģenerālis Golcs spēlēja būtisku lomu 1919. gada notikumos Latvijā.
“Kas bija Golcs?” savā publicistikā retoriski vaicā bijušais Cēsu rotas karavīrs, vēlāk trimdas grāmatnieks un vēsturnieks Jānis Ezergailis, pazīstamā vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa tēvs: “Vācu ķeizara karavīrs, cīnītājs pret boļševismu un viņu līdzskrējējiem. Viņš cerēja atjaunot monarhiju un realizēt politiku, kas atbilstu vācu kanclera Bismarka principiem. Baltijas valstu, respektīvi, Latvijas, jautājums viņu interesēja, jo tā varēja dot spēkus cīņai pret boļševismu.”
Kad 1919. gada 1. februārī privātās drēbēs tērpies Golcs, pa ceļam vairīdamies no revolūcijas un zaudētā kara dezorganizētiem vācu karavīru pūļiem, ar vilcienu no Vācijas ieradās Liepājā, 54 gadus vecais, pieredzējušais virsnieks bija savas valdības komandēts pildīt Kurzemes un Lietuvas teritorijā esošā Vācijas 6. rezerves korpusa komandiera un Liepājas gubernatora pienākumus.
Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības spējas ko noteikt Liepājā tobrīd bija minimālas. Latvijas valstiskums karājās mata galā. Reālā vara piederēja vācu armijai, kas Kurzemē uzturējās ar Rietumu sabiedroto pagaidu atļauju kā vienīgais lieliniekus atturošais spēks. Lielinieki kontrolēja zemes otrpus Ventai. Golca galvenais uzdevums bija gādāt, lai sarkanie nenāk “iedegt vispasaules revolūcijas uguni” Austrumprūsijā un tālāk Vācijā. Memuāros viņš apgalvoja: “Mēs bijām pēdējais Reiha aizsargvalnis pret Austrumiem.”
“Boļševiku bieds”
Rīdigers fon der Golcs nāca no sazarotas un dižciltīgas prūšu dzimtas. Dienests armijā tai bija tradīcija. Arī 1865. gada 8. decembrī Cillihavā (mūsdienās Sulehova Rietumpolijā) dzimušais Rīdigers, lai gan pasaulē nāca vidējas rocības ierēdņa ģimenē, kopš zēnības sapņoja kļūt par karavīru. Vēlāk Golcs lepojās, ka kājnieku karaskolas dresūra tam devusi rūdījumu visai dzīvei. Pirmā pasaules kara sākumu Golcs sagaidīja pulkveža pakāpē.
Viņš dedzīgi karoja Rietumu frontē pret frančiem, kaujā pie Marnas tika ievainots kājā, bet pēc četrām nedēļām atgriezās frontē ar lāgā nesadzijušu ievainojumu, jo baidījies, ka uzvaru gūs bez viņa.
Golca, kopš 1916. gada ģenerālmajora, slavas mirklis pienāca 1918. gada aprīlī, kad viņu ap 10 tūkstošu vācu karavīru priekšgalā nosūtīja palīgā Gustavam Mannerheimam tikt galā ar somu sarkangvardiem Somijas pilsoņu karā. Vācieši 3. aprīlī izsēdās Hanko pussalā, pēc 11 dienām sasniedza un ieņēma Helsinkus, kamēr Mannerheims ieņēma militāri nozīmīgāko Tamperi.
Ar diviem Dzelzs krustiem jau apbalvotais Golcs pēc sarkano sakaušanas vēl saņēma Prūsijas Nopelnu krustu “Pour le Mérite” un Somijas 1. šķiras Brīvības krusta ordeni. Somijā ģenerālis uzturējās līdz decembrim, palīdzot veidot somu armiju. Prom doties piespieda Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā. Taču somu acīs Golcs vēl ilgi bija varonis. 20.–30. gados viņš regulāri ciemojās Somijā kā gaidīts viesis.
Pēc Somijas ģenerālis iemantoja “boļševiku bieda” slavu.
Likumsakarīgi, ka 1919. gada sākumā viņš privāti padzirdēja, ka “no Baltijas provincēm nāk lūgums pēc manas vadības” lielinieku apkarošanā.
“Šis uzdevums bija vilinošs un mani ieinteresēja. Tad es vēl nezināju, ka man tiks iedots rokā truls zobens, ka mani ieskaus ienaidnieki un mans grūtākais pretinieks būs paša tauta un valdība,” viņš raksta atmiņās. Golcs bija absolūts monarhists. Viņa priekšstatos Vācijas armija karā nebija sakauta, uzvaru tai “nozaga” politiķi. Kurzeme varēja kļūt par vietu, no kuras sākt viņa ideālās Vācijas un tās armijas atdzimšanu. To varēja paveikt, sabiedrojoties ar balto Krieviju. Golcam bija ideja “radīt monarhistisku armiju ārpus Vācijas ar Krievijas palīdzību”, liecinājis Niedra. Īsāk sakot, Golcs alka revanšu. Bet vispirms vajadzēja satriekt lieliniekus.
Papildu ienaidnieki
Somijā Golcs iedibināja labas attiecības ar vietējo varu. Liepājā viņš pats bija vara. Tikko ieradies, Golcs uzsvēra, ka tikai viņam tiesības komandēt militārās iestādes un visu karaspēku frontē neatkarīgi no tā nacionālās piederības.
“Golcs brauca uz Liepāju kā lepnas militāras kliķes pārstāvis, kurš agrāk neatzina nevienu citu varu kā vien imperatoru. Viņš nedevās turp arī kā republikas valdības kalps, jo uzskatīja, ka tā nav pelnījusi karavīra cieņu,” grāmatā “Atbrīvojot Baltiju 1919–1920”, atzīmējis britu vēsturnieks Džefrijs Benets.
Lielinieku ielenktajā ostas pilsētā ģenerālis konstatēja, ka liela daļa vācu vienību ir kaujas nespējīgas, jo atrodas karavīru padomju ietekmē. Liepājas gubernators neuzskatīja lieliniekus par militāri īpaši spējīgiem – bīstamākas bija lieliniecisma spējas demoralizēt.
Nākamais traucēklis bija Ulmaņa valdība. Tā viņam šķita “pusboļševistiska” un vispār kaut kāds sociāldemokrātisku Vācijas politiķu 1918. gada novembrī “radīts” pārpratums.
Trešais pretinieks bija Rietumu sabiedrotie – Antante, kas Golcam neļāva vaļu ne diplomātiski, ne militāri. “Pēc vecā labā stratēģijas pamatlikuma nolēmu nekarot pret visiem reizē, bet apkarot katru atsevišķi,” memuāros klāsta šī stāsta varonis, piebilstot, ka tā saukto Pagaidu valdību būtu varējis vienkārši ignorēt, ja vien to neaizstāvētu kreisās vācu partijas un Liepājas vācu kareivju padome. Ar padomi Golcs aprīļa sākumā tika galā vispirms.
Uz vietējiem vācbaltiešiem valstsvācietis Golcs raudzījās ar distancētu tēvišķumu. Viņam tie atgādināja ideālistus no Šillera lugu laikiem – patriotiski, lepni, “gatavi upurēt savu dzīvību un ērtības tās Tēvzemes labā, kuru viņu senči ar tādu apbrīnojamu sīkstumu bija sargājuši teju 700 gadu”, taču politiski absolūti nepieredzējuši. Bez šaubām, Golcs zināja par 16. aprīlī gaidāmo apvērsumu, ko rīkoja vācbaltiešu vadoņi un atsevišķas vācu Dzelzs divīzijas vienības.
Pučs gāza Ulmaņa valdību; tās ministri patvērās šaurajās kuģa “Saratov” kajītēs, britu flotes pavēnī.
Liepājas gubernators bez liekas reklāmas atbalstīja sazvērniekus, taču sabiedrotajiem kategoriski noliedza, ka būtu devis rīkojumu apcietināt Pagaidu valdību un atbruņot latviešu karavīrus, kaut Ulmaņa valdība būtībā esot lielinieciska. Klusībā viņš sodījās par “patriotu” vieglprātību un apvērsuma slikto sagatavotību (Ulmanim taču izdevās aizbēgt!).
Golcam nu bija jārūpējas, lai neizjuktu pretlielinieciskā fronte. Kad 26. aprīlī, saņēmuši kategorisku sabiedroto ultimātu atjaunot Ulmaņa valdību, pie viņa pēc padoma ieradās apjukušie vācbaltu līderi Silvio Bredrihs un barons Štrombergs, sirmais karakungs norādīja: “Līdz rītdienas pusdienlaikam ir jāizveido jauna valdība vai arī vācbaltu spēle ir zaudēta.” Tā vienas nakts laikā tapa Andrieva Niedras valdība, iecerēta kā “nacionālajā un sociālajā ziņā saprašanās un samierināšanās valdība”. Golcs lieliski saprata, ka jaunu Livoniju neatzīs ne rietumnieki, ne Vācijas valdība. Tas draudētu ar vācu karaspēka atsaukšanu un ģenerāļa tālejošo plānu izgāšanos.
Latvieši = lielinieki
Golcam tradicionāli pārmet aizliegumu februāra beigās veikt piespiedu mobilizāciju latviešu vienībās Kurzemē. Viņš visiem spēkiem kavēja Pagaidu valdības armijas pieaugumu un apbruņošanu, jo tas nozīmētu vācu lomas mazināšanos. Tiesa, pret brīvprātīgo uzņemšanu viņš neiebilda.
Ņemot vērā Golca priekšstatus par latviešiem, viņš tiešām varēja dzīvot pārliecībā, ka mobilizācija praktiski nozīmētu “boļševiku apbruņošanu”
Jaunās vienības pie izdevības pārietu “boļševistisko latviešu strēlnieku” pusē, par galveno ienaidnieku uzskatot vāciešus. Golcs droši vien bija dzirdējis par latviešu zemessargu dumpi 1918. gada nogalē Rīgā, kad tie atteicās karot pret sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Tā paša iemesla dēļ ģenerālis sākumā neļāva latviešiem Liepājā saņemt britu piegādātos ieročus: un ja nu tie nonāks kreisi noskaņoto Liepājas strādnieku rokās?
Dažkārt Golcam pārmet vilcināšanos ij ar Kurzemes, ij Rīgas ieņemšanu, kaut tam bijis gana spēka, lai izsistu lieliniekus vēl agrāk, nekā tas notika. Iespējams, ģenerālis cita starpā tiešām vēlējās tā lieku reizi atgādināt, kurš ir “pēdējais bastions pret lielinieku barbariem”.
Golcu kaitināja apziņa, ka Londonā un Parīzē grib, lai viņš ieņem Rīgu, taču, sacīsim, atvieglot miera noteikumus Vācijai netaisās. Golca vadītajā 1919. gada 3. marta uzbrukumā, kas vainagojās ar lielinieku padzīšanu no Kurzemes, devās ap 9000 vīru. No tiem Kalpaka bataljonā bija tikai ap 600, bet vietējā vācbaltu landesvērā – ap 1800 karotāju. Pārējās, atskaitot 200 firsta Līvena krievus, bija vācu brīvprātīgo algotņu vienības.
Kalpakieši vieni nespētu ne atbrīvot Kurzemi, ne ieņemt Rīgu, kā to kopīgiem spēkiem paveica 22. maijā.
Golca un viņa komandas salīgtie karotāji no Vācijas – galvenais šī karagājiena triecienspēks – bija ļoti dažādi ļaudis, taču viņus vienoja cerības iegūt Kurzemē zemi – biroja “Baltenland” vervētāji apgalvoja, ka tā tiem pienākšoties saskaņā ar Vācijas pārstāvja un Latvijas valdības 1918. gada 29. decembra līgumu. Vajagot vien četras nedēļas pacīnīties pret lieliniekiem. Tas bija ļoti brīvs, taču populārs šī līguma traktējums, jo solīta tika pilsonība, ne zeme.
“Angļu kalpi”
Skaidrs, ka Golcs nebija Latvijas valstiskuma vai latviešu draugs, kaut uzskatīja, ka ar “labākajiem latviešiem”, teiksim, Niedru, vērts sadarboties. Latvija kā neatkarīga latviešu valsts bija “pretdabiska”. Viņaprāt, bez materiālajiem resursiem, bez izglītota iedzīvotāju virsslāņa (izņemot vācbaltiešus) tā būtu nolemta agri vai vēlu kļūt par “autonomiju vai provinci Krievijā”. Glābiņš varēja būt Vācija, taču muļķa latvieši cerēja uz angļiem, kuru intereses Baltijā bija īslaicīgas.
Par situāciju pirms 1919. gada jūnija Cēsu kaujām viņš spriež: “Jautājums nebija par Niedru vai Ulmani, bet vai nu par vāciešiem draudzīgu, autonomu Latviju modernā un sakārtotā Krievijā, vai par no Anglijas atkarīgu, izsūktu vasaļvalsti, kas spējīga noturēties pret Krieviju tikai tik ilgi, kamēr pēdējā valda lielinieciski anarhistisks stāvoklis.”
Golcs pieņēma, ka politisko varu latvieši un vācbaltieši varētu dalīt uz pusēm, kaut vācbaltiešu skaits Latvijā bija ap 8% no visa iedzīvotāju skaita. “Vācu virsslānim pienācās ieņemt tā vēsturiskajai, ekonomiskajai un garīgajai nozīmei atbilstošu vietu, vai arī no šīs neattīstītās zemes nekad nekā nebūs.
Par visu, par pilnīgi visu šī zeme un tauta ir pateicīga ģermāņu kultūrai un civilizācijai.
Rīga un Jelgava latviešu rokās bija kaut kas absurds,” tā ģenerālis.
Par Pagaidu valdību Golcs atmiņās izsakās ļoti nicīgi – tā bijusi izteikti vāciešiem naidīga. “Vairākas svarīgas personības bija izteikti verdziskas dabas, pazemīgi draudzīgas satiekoties, īpaši, ja tām no manis ko vajadzēja, bet tajā pašā laikā nodevīgas, samākslotas un gatavas nodot mani un manu štābu, rīkojoties pilnīgi pretēji, nekā bija solīts,” viņš sūrojās.
Golcam bija īpatnēji priekšstati par iedzīvotāju atbalstu Pagaidu valdībai – viņam šķita, ja valdībā vairums nāk no Vidzemes, tad Kurzemē tos neviens neatbalstīs. “Golcs latviešus neuzskatīja par tautu, bet tikai par kādu primitīvu mežoņu cilti, kur nepieciešams, lai cilts vadības loceklis būtu pašu cilts piederīgais,” raksta trimdas vēsturnieks Edgars Dunsdorfs. Kā vācu šovinistam latvieši viņam ir “neattīstīta un pagrimusi tauta”, par ko citastarp liecinot ebreju lielā loma Latvijas saimniecībā.
Apgalvot, ka tieši Latvijas valdību un latviešus Golcs būtu turējis par galvenajiem ienaidniekiem, ir krietns pārspīlējums. Latvieši un vēlāk igauņi tajā bija tikai subjekti, kas maisījās pa kājām.
Golcs teju organiski necieta apsardzības ministru Jāni Zālīti, kura amatu vienmēr lika pēdiņās. Zālītis it kā esot vairākas reizes pie viņa ieradies iereibis un izturējies nesavaldīgi. Turpretī par iekšlietu ministru Miķeli Valteru Golcam palika labs iespaids.
Kas attiecas uz Ulmani, viņš ģenerāļa acīs bija “angļu šaha figūra”, “angļu kalps”, “bijušais cūku tirgonis”, “verdziskuma mākās pieredzējis”, “uzvedās kā blēdis”, “spēlēja teātri”, “neturēja vārdu”. Pretlielinieciskās armijas pavēlnieku ļoti aizvainoja Ulmaņa vēsums pēc veiksmīgā uzbrukuma Kurzemē, kur vācu vienības bija galvenais spēks: “Ulmaņa kungs man ne reizi neizteica pateicību, vienīgi “gandarījumu”. Un arī tikai tad, kad viņam no manis kaut ko vajadzēja un es viņam pats pajautāju, vai tad viņš nav laimīgs, ka esam lielu daļu viņa zemes atbrīvojuši no boļševikiem.”
Spurains kā ezis
Golcu nespēja kontrolēt ne Veimāras republikas valdība, kura bija viņam devusi rīkojumu nespert nekādus patvaļīgus soļus ne pret latviešu, ne igauņu valdībām, ne arī sabiedroto misija.
Gluži viņa personīgais karš tas gan arī nebija, jo aiz Golca stāvēja daļa vācu augstākās virsniecības Berlīnē un tāpat rūpnieku aprindas.
Politiskās priekšniecības rīkojumus, vadoties no situācijas izdevīguma un priekšstatiem par prūšu virsnieka godu, viņš dažkārt ievēroja, dažkārt ne. Pret sabiedroto pārstāvjiem ģenerālis brīžiem izturējās izaicinoši. “Golcs satiksmē ar angļiem bija spurīgs kā ezis,” atzinis Andrievs Niedra.
Kad pēc Cēsu kaujām sabiedroto Augstākā kara padome pieprasīja Berlīnei un Golcam izvest karaspēku no Latvijas, vācu Dzelzs divīzijas karavīri mājās braukt atteicās, aizbildinoties, ka tiem jācīnās “par cilvēces atbrīvošanu no lieliniecisma”. Šie ļaudis joprojām loloja cerības uz zemi Latvijā.
Ģenerālis izmantoja situāciju savā labā un radīja iespaidu, ka nespēj kontrolēt zemi gribošos vīrus. Daļēji tā varēja būt. Golcs atmiņās atzīst – kādā brīdī atskārtis, ka spiests vadīt karaspēku turp, kur tas grib. Tomēr, kad sabiedroto misijas vadītājs ģenerālis Alfrēds Berts 1919. gada 10. septembrī nosūtīja Golcam vēstuli, pieprasot to personu sarakstu, kuras atsakās pamest Baltiju, karavadoņa dusmām nebija robežu: “Jūs lūdzat man norādīt, kuri mani tautieši ir uzskatāmi par vainīgiem. Šādu prasību es uzskatu par personīgu apvainojumu un apvainojumu visiem vāciešiem. Iesaku turpmāk šādas prasības ne man, ne maniem padotajiem neizvirzīt. Pretējā gadījumā būšu spiests izbeigt kontaktēties ar Jums un no vācu karaspēka ieņemtās teritorijas izsūtīšu visus britu pavalstniekus, jo pēc vācu nacionālā lepnuma aizvainošanas nevaru garantēt sabiedroto misijas drošību.”
Sabiedrotie bija jau attapušies, ka Golcs vilcina laiku, lai nostiprinātos Latvijā, savienotos ar balto Krieviju un tad kopējiem spēkiem atgūtu karā zaudēto Vācijas ietekmi, varbūt pat nomainītu valdību Berlīnē.
Tikmēr Golcs izdarīja nākamo gājienu – 21. septembrī viņš atdeva sava karaspēka komandiera tiesības Pāvelam Bermontam, pats paliekot aizkulisēs. Nu tā vairs nebija vācu brīvprātīgo, bet pretlielinieciskā Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija.
Bermonts atmiņās raksta, ka Golcs atstājis uz viņu “lielu iespaidu”: “Fon der Golcam bija stingrs raksturs, viņš lieliski pārzināja politisko situāciju Baltijā, un, galvenais, viņš bija labvēlīgi noskaņots pret Krieviju, kā arī skaidri saprata turpmākos uzdevumus. (..) Tuvināšanās Krievijai būtu ievērojami uzlabojusi Vācijas stāvokli, tāpēc vācieši atbalstīja krievu vienības.”
Abiem nebija grūtību vienoties 8. oktobrī sākt uzbrukumu Rīgai, lai novāktu globālajiem plāniem traucējošo Latvijas valdību un armiju. Kas no tā iznāca, labi zināms. 1919. gada novembra beigās Golcam nācās atstāt Latvijas teritoriju līdz ar bermontiešiem.
Mūžam rosīgs
20. gadu sākuma Vācijā Golcs darbojās labēji konservatīvās organizācijās un aktīvi publicējās. Viņš divreiz izdeva savus memuārus – pirmo reizi 1920. gadā un pārstrādātā veidā 1936. gadā. Kad Nīderlandes trimdā dzīvojošais gāztais Vācijas ķeizars Vilhelms II 1922. gada 5. novembrī rīkoja kāzas, Golcs bija ne vien viesis, bet arī laulību liecinieks – ilustrācija viņa statusam monarhistu aprindās.
1925. gadā “Jaunākās Ziņas” rakstīja, ka ģenerālis, “neraugoties uz saviem sirmiem matiem un 59 gadu vecumu, vēl vienmēr izskatoties jauns un spēcīgs”. Tobrīd viņš vadīja “Jaunvācijas savienību” (“Jungdeutschland–Bund”) – militāri orientētu jaunatnes organizāciju. Golcs jaunatnei proponēja militāro izglītību, disciplīnu un Lielvācijas idejas: “Nevajag aizmirst Vācijas armijas bijušo garu un tā rezultātus: pavēle un paklausība. Šīs abas lietas dara brīnumus!”
Tostarp viņš bija kļuvis vēl arī par organizācijas “Vācijas Apvienotās tēvzemes savienības” (“Vereinigten vaterländischen Verbände Deutschlands”) priekšsēdētāju un ierasti uzstājās par zaudētā Vācijas goda atgūšanu un pirmskara robežām. Ādolfa Hitlera un Golca mērķi bija aptuveni vienādi, tomēr atvaļinātais ģenerālis bija un palika monarhists, kamēr nacionālsociālisti posās “glābt Vāciju” citādā veidā.
Tajā pašā laikā 1931. gadā Golcs bija starp tiem, kas īpašā iesniegumā Vācijas prezidentam Paulam fon Hindenburgam lūdza iekļaut Hitlera nacistus valdībā. Interesanti, ka krievu baltemigrantu aprindās viņam turpināja sekot komunistu apkarotāja slava. Tikmēr Antantes valstīs viņš bija nevēlama persona.
Ja tic Latvijas presei, 1938. gada pavasarī Anglija atteica Golcam vīzu, kaut viņš vēlējās iebraukt valstī vien kāda saimnieciska darījuma lietā. Rīdigers fon der Golcs pārdzīvoja Otro pasaules karu un nomira savā īpašumā Bernboirenā Bavārijā 1946. gada 4. novembrī. Arī viņa dēla vārds bija Rīdigers. Tomēr Rīdigers fon der Golcs juniors kļuva par advokātu.
Andrievs Niedra par grāfu Golcu
“Viņš bija vidēja auguma, bet caurim cauri vesels, āra gaisa nocietināts, veselīgu ģīmja krāsu, žirgts, bet nepārsteidzīgs savās kustībās, atstādams sapratīga saimnieka rīkotāja iespaidu. Starp Kurzemes saimniekiem bieži redz tādu tipu. Viņa strupi apcirptās ūsas, īsie, senāk gaišie mati gan bija jau sirmi. Kas viņa savā ziņā vaļsirdīgo, bezviltīgo seju darīja sevišķi pievilcīgu, tās bija viņa skaidrās zilās acis.”
Golca acis bijušas tonī “starp neaizmirstulēm un vijolīšu ziediem”.
Kā īsts armijnieks, viņš nemīlējis daudz debatēt – “pieņēma tikai ziņojumu, pajautāja pāra vietās un deva savu atziņu vai rīkojumu”. Uzreiz pratis aptvert, kas ir galvenais, bet kas blakuslieta, tajā pašā laikā uz lietām raudzījies “melns – balts” kategorijās, kas politikā, īpaši sarežģītajā 1919. gadā, nebija labākais. Golcs nemēdzis izrādīt, kā nonācis līdz lēmumam, nemēdzis iztapt priekšniecībai vai izlikties. Runāja to, ko domājis, vai cietis klusu. Niedra raksta: “Kā raksturs Golcs – pēc manas saprašanas – bija ideāls karavīrs. Personīgi bezbailīgs un tomēr diezgan apdomīgs (..) pats spējīgs un gatavs panest līdz ar karavīriem visas kara grūtības; taisnīgs un līdzjutīgs, bet stingrs pret sevi un citiem, kur to prasīja lieta.”
(Avots: A. Niedra “Tautas nodevēja atmiņas”)
Golcs un Kalpaks
Pirmais Pagaidu valdības vienību komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks un viņa karavīri piederēja tiem nedaudzajiem latviešiem, par kuriem Golcs runāja ar cieņu. Pie Kalpaka Rudbāržos ģenerālis iegriezās 1919. gada februāra beigās, apmeklējot fronti. Abi vakariņās mielojušies ar lielos gabalos sagrieztu brieža cepeti.
Golcs patiešām nožēloja pulkveža nejaušo nāvi 1919. gada 6. martā pie Airītēm, kad krita arī kapteinis Nikolajs Grundmanis un virsleitnants Pēteris Krievs. Ģenerālis 6. marta dienas pavēlē veltīja ļoti atzinīgus vārdus Kalpakam un viņa “priekšzīmīgajai nodaļai”. Pēc tam viņš nosūta līdzjūtību Pagaidu valdībai: “Es to izjūtu dziļi sāpīgi, ka savu karavīru tik karsti mīlētais, visu kaujas biedru cildinātais, drosmīgais vadonis, kuru personīgi pazīt uzskatīju par lielu godu, kritis tik traģiskā nāvē tobrīd, kad viņš savu karaspēku veda cīņās par tēvijas atpestīšanu. Es pavēstu Latvijas valdībai manas, kā arī manu karapulku dziļās sēras.”
11. marta bēru gājienā no Sv. Annas baznīcas uz Ziemeļu kapiem parādes uniformā tērpies Golcs soļoja aiz Kalpaka zārka. Pat Edvarts Virza jau 1935. gadā piemin Golca īso uzrunu pie Kalpaka kapa: “Viņš saka spilgtus vārdus par kareivja godu un pienākumu, un šajā brīdī viņš ir īsts.” Tikmēr Kalpaka vienības leitnants, vēlāk ievērojams militārās jurisprudences darbinieks Antons Grāmatiņš, arī vērojis vācu ģenerāli bērēs, apgalvoja: “Augumā stalts un pārlieku iznesīgs, kā jau īsts prūšu ģenerālis. (..) Izturas salti un stīvi, aukstos sejas vaibstus nemainot. Skaidri var redzēt, ka lielmanīgam vācu grāfam nav nekā kopēja ar latvju tautas sērām, kauču viņš ieradies Latvijā ar šo tautu sadarboties.” Golca saltums esot zudis, kad viņš klausījies komponista Alfrēda Kalniņa ērģeļu improvizācijās, kas atskanēja pirms Kalpaka zārka iznešanas no baznīcas.
