Ģēģers: Ar «Lauku Avīzi» barikādēs bijām kopā 1
“LA” janvārī sāka 25. darba gadu. 1988. gada 9. janvārī sāka iznākt “Lauku Avīze”, tagad “Latvijas Avīze”. Šajā jubilejas gada zīmē turpinām atskatīties, atcerēties, kāds bijis šis laiks, kas ir bijis vienlīdz spraigs un interesants ne tikai laikrakstam, bet visai valstij. Šajā reizē saruna ar bijušo lauksaimniecības ministru (1990 – 1993), “LA” redkolēģijas locekli (1988 – 1990), inženierzinātņu doktoru, RTU profesoru Daini Ģēģeru.
– Kad 1990. gada beigās Preses namā ienāca OMON vīri, jūs “Lauku Avīzes” redakciju bez kavēšanās uzņēmāt Lauksaimniecības ministrijas augstceltnē. Kas lika tā rīkoties – ministra un avīzes uzskatu sakritība?
– Tas periods bija tāds, ka reizē ar Gorbačova reformām, meklējumiem saimnieciskajā un politiskajā ziņā arī Latvijā daudz kas izmainījās. Arī Agrorūpniecības komitejā toreiz sanācām tādi cilvēki, kurus agrāk radniecības un nacionālās nostājas dēļ amatos nevirzīja. Esmu viens no tiem, kurus, iesakot apbalvojumiem, biogrāfijas dēļ arvien kaut kā “svītroja”.
Atmodas laikā sāka meklēt dažādas saimnieciskās formas, Latvijā un Baltijas valstīs sāka veidoties nacionālā nostāja par Latvijas neatkarību. Tāpēc pirmie tā sauktie Breša zemnieki ir arī manējie, jo strādājām visi kopā. Toreiz biju Agrorūpniecības komitejas priekšsēdētāja Vladimira Rimaševska, profesionāla PSKP darbinieka, pirmais vietnieks, un viņš bija kategoriski pret zemnieku saimniecībām. Kad pirmo semināru sarīkojām Liezērē pie Pētera Krūgaļauža, mēs ar Vilni Bresi to vadījām, bet Rimaševskis atbraucis tūlīt arī aizbrauca. Otrā rītā rādīja man pa logu Rīgas pils tornī uzvilkto Latvijas karogu, teikdams: “Sūdi būs…”
Agrokomitejā nodibinājās Tautas frontes grupa, es to atbalstīju, bet pretestība saimnieciskajā vadībā veidojās tik liela, ka Rimaševski “aizbīdīja” uz Centrālkomiteju. Pirms Agrorūpniecības komitejas likvidēšanas 1989. gadā kādu gadu to vadīju. Tad “Lauku Avīze” jau bija iznākusi, Voldemāra Krustiņa radošā doma – meklēt idejas, tvert visu jauno – ļoti trāpīgi raksturo laikraksta darbu, arī salīdzinot ar visu neatkarīgās valsts periodu vēlākajā laikā. “LA” toreiz daudz rakstīja par politiskajiem jautājumiem, bet ne brīdi neaizmirsa saimniecisko dzīvi, meklēja pozitīvos piemērus, katrā avīzē par tiem varēja lasīt, tas atraisīja cilvēkus, atjaunojot Latvijas lauksaimniecību. Krustiņš ir meistars “izvilkt” no sarunbiedra viņa reālās domas. Tā bija milzīgi pozitīva laikraksta loma.
– Vai uzdrošināšanās toreiz bija raksturīgākais “Lauku Avīzes” darbā?
– Jā, galvenais bija uzdrošināties – pēc tik ilgiem gadiem atkal brīvi runāt un strādāt!
Domāju, ka “LA” visspilgtāk raksturoja tieši uzdrošināšanās, jauns līmenis profesionālisma meklēšanā, pieredzes izmantošanā – tas ir kopums, kas nepieciešams saimnieciskai jaunradei. Lauksaimniecība bija nacionālās tautsaimniecības pamats. Atmoda, vēlāk barikādes – galvenokārt tās balstījās uz lauku cilvēkiem.
– Tomēr avīze, lai cik gudri un diplomātiski rīkotos, nespēja pilnībā ietekmēt tālākos Latvijas lauksaimniecības procesus. Tur acīmredzot bija vajadzīga daudz lielāka politiķu gudrība?
– Noteikti. Avīze centās uztvert sabiedrības domas, smēlās gudrības no viņiem un spēja tās parādīt, bet reizē pietrūka rīcības no politiķu puses, patiesībā valdošo politiķu uzupurēšanās. Pieņemt lēmumu izšķirošā brīdī ir uzupurēšanās. Domāju, ka neesmu no tā baidījies…
Esmu bijis starp divām ugunīm. Kā lauksaimniecības ministrs un piedaloties Augstākās padomes Lauksaimniecības komisijā. Bieži komisijas nostādnes, ko tā turēja par pareizu, pat neizziņoju rajonu lauksaimniecības departamentiem, tā arī bija liela uzdrīkstēšanās. Centāmies saglabāt lauku ražošanas motivāciju. Zemes reformas programmā bija iestrādāts punkts – septiņus gadus saglabāt ražošanas objektus, tas būtu bijis līdz 1997. gadam, kad rastos skaidrība par mantinieku iespējām, zemes apsaimniekošanu kopumā, tad daudz kur zeme nebūtu aizlaista. Kā aizgāja uz Zemes komisiju… Viss nobruka. Pagastu lauksaimniecības biedrības tur būtu bijušas īsti vietā.
– Vai arī šie apstākļi izskaidro to, ka devāt redakcijai pajumti?
– Sapratu, kāpēc redakcija nedrīkstēja palikt Preses namā – tā kā toreiz “LA” formāli pēc titula vēl bija Centrālkomitejas izdevums, tad uzmanība no tās puses bija pastiprināta. Tiklīdz sākās zemnieku atmoda, avīze par to daudz rakstīja, un tas pretiniekiem nepatika.
Barikādes jau radās augstceltnē. Tautas fronte līdz tam bija izdarījusi milzīgu darbu, tauta bija gatava aizstāvēt Latviju. Bet nekāda tehnikas līdzdalība nebija paredzēta. Kā tas sākās? Iepriekšējā vakarā pirms 1991. gada 13. janvāra, Viļņas notikumiem, bijām Ventspilī, tikos ar deputātiem. Televīzijā rādīja, ka Viļņā tanki. Atgriežoties Rīgā, redzējām pa Vanšu tiltu virzāmies smago automašīnu kolonnu, gar Nacionālo teātri brauca bruņutransportieri. Sapratu, kas notiek, no rīta sazvanījos ar satiksmes ministru Jāni Janovski, viņš teica – vajag valdības atļauju ko darīt. Godmani nevarēja sazvanīt, bet dienā Daugavmalā jau bija paredzēts protesta mītiņš. Teicu: visi nu brauks uz Rīgu, bet kas ar tehniku? Uzcēlu ministrijas darbiniekus Aivaru Zosuli, pasaucu Imantu Upmali, kolhoza “Mārupe” priekšsēdētāju Jāni Zvaigzni, “Lauku celtnieka” priekšnieku Aivaru Prūsi, melioratoru priekšnieka vietnieku Kablanovu – viņš bija krievs! –, norunājām, ka vīriem ar tehniku, cik var, ar smagāko, jādodas uz Rīgu. Jāsargā cilvēki. Ātrumā tapa štābs jeb oficiāli – koordinācijas grupa. Pirms divpadsmitiem pie augstceltnes jau bija pilns ar smago tehniku. Pirms vieniem devāmies uz krastmalu. Armijas daļas jau bija gatavībā: nāca ziņas, ka no Dobeles brauc šurp tanki, bet tie bija apstājušies pie Tērvetes; pie Ulbrokas Muceniekos no rīta spēlējusi skaļa mūzika, vēlāk ap pus- astoņiem armijas izlūki devušies Deglava tilta virzienā, tur bija pirmais incidents. Bet pa visiem ceļiem Rīgā nāca iekšā lauku tehnika.
Skatījos no augstceltnes loga – mums var tikt klāt no Daugavas. Zvanīju toreizējā zvejnieku kolhoza “1. maijs” priekšsēdētājam Gunāram Saltajam – atsūti kādu kuģi, viņš saka, nevarot, par seklu, sūtīšot zvejnieku kuģīšus. Pēc laika skatos – divas “tupelītes” stāv katra savā krastā! Saku: ko jūs tur jokojaties?! Nē, nē, Saltais atbild, viņi pāri Daugavai troses novilkuši.
– Bez ministrijas mēs nebūtu varējuši vispār avīzi izdot. Redakcijai nebija transporta, mašīnas palika Preses namā, grūti nācās sagādāt papīru, drukājām “Lauku Avīzi” Daugavpilī, Ogrē.
– Toreiz sadarbība notika visādos veidos – mūsu saimniecības vadītājam Ādolfam Ruskulim lūdzu, lai palīdz, kā var. Vispirms jau ar transportu. Cik atceros, vairākkārt devu arī savu mašīnu ar šoferi. Lauki toreiz bija visvairāk nacionāli noskaņotie, aktīvi piedalījās visās progresīvajās kustībās, sākot ar Tautas fronti, un, ja neaizstāvētu laukus, plāni klātos, tas bija ne pa jokam… Domāju, ka “Lauku Avīze” toreiz bija viena no komunistu un OMON mērķiem, bet mēs viens otru uzskatījām par savējiem.
– Kas palicis prātā no mūsu dibinātās Zemniekus saeimas kongresiem?
– Reāli Zemnieku saeimas idejas radās 1993. gadā. Mums izdevās izveidot lauksaimniecības konsultāciju dienestu pirmajiem Baltijā, bija izstrādāti statūti pagastu lauksaimniecības biedrībām, kurām vajadzēja pārņemt saimniecību objektus. Mēs ar šo ideju izbraucām visus Latvijas pagastus, bet tad par zemkopības ministru kļuva Jānis Kinna, kuram ar domubiedriem nepatika, ka rastos kāds reāls spēks. Labās idejas netika realizētas. Toreiz šai pretdarbībai izmantoja arī Zemnieku federāciju. Pazuda pēctecība lauksaimniecības attīstības procesos. Radās vajadzība pēc sabiedriskas organizācijas, kas spētu rīkoties. Tā bija ļoti laba doma par Zemnieku saeimu. Vairs nebūdams ministrs, es pirmajos kongresos piedalījos, un ir labi, ka “LA” aizsāktais darbs aizgāja.
– Kā vērtējat “Latvijas Avīzes” darbu šodien?
– Vienmēr jau gribas vairāk. Bet ir labi, ka “LA” nav atgājusi malā no šiem lauku un saimnieciskajiem jautājumiem, jo tiek saglabāta pozitīvās pieredzes, pozitīvo parādību aprakstīšana, kā pilnīgi pietrūkst citos preses izdevumos.
Piemēram, nav pārvērtējams tas fakts, ka “Latvijas Avīze” raksta par labajām lietām novados, ko esat sākuši darīt šajā gadā, – kur tālāk aiziet šajā pesimismā, kad vairs nav lepnuma par savu Latviju, nedz par dzimto vietu, ne savu sētu, savu dzimtu. Tas ir briesmīgākais, kas valstij, tautai var būt…
Patriotiskajai audzināšanai nav jābūt mākslīgai, bet, ja mēs dabiskā ceļā nevelkam ārā savu vēsturi, senčus, dzimtas, ja nemākam vairs māti un tēvu godāt… “Latvijas Avīze” ir vienīgā, kas šīs jomas saglabā, popularizē, ceļ gaismā.
