Ģedertu Eliasu suminot 0
Līdz 27. janvārim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma gleznu izstāde, kas veltīta Ģederta Eliasa 125 gadskārtai kopš viņa dzimšanas.
Savas dzīves laikā mākslinieks nav sarīkojis nevienu personālizstādi. Gleznotājs pats uzskatīja, ka izstādes rīkošana traucē viņam strādāt, atrauj no darba ierastā ritma. Eliasa atstātais mantojums ir iespaidīgs, un tas pārsvarā koncentrēts Jelgavas vēstures un mākslas muzejā. Jāņem vērā arī tas apstāklis, ka mākslinieks savas dzīves laikā gandrīz nevienam savus darbus nepārdeva. Ja to darīja, tad vienīgi muzejiem. Turklāt savas dzīves laikā viņš dažādās izstādēs demonstrēja tikai nelielu daļu no saviem darbiem. Un kārtējā tikšanās ar Eliasu tagad, kad pieejami visi viņa darbi, ir ilgi gaidīts brīdis latviešu mākslas cienītājiem.
Izstādē darbi mēģināti sagrupēt pēc to radīšanas laika, bet tas ir tikai aptuvens, jo mākslinieks darbus neparakstīja un nedatēja. Viņa gleznas, kas redzamas izstādē, aptver figurālo, portretu, klusās dabas un ainavu glezniecību. Un visās šajās nozarēs viņš bija vienlīdz stiprs. Nav daudz tādu latviešu tā laika gleznotāju, kuri būtu mācījušies Rietumeiropā, Briselē. Eliass ir viens no retajiem, kaut pamatus glezniecībā viņam ielikuši tādi latviešu glezniecības vecmeistari, kā, piemēram, Jānis Valters un Vilhelms Purvītis.
Kaut arī Pirmā pasaules kara laikā Eliass uzturējās Maskavā, viņa glezniecībā krievu mākslas ietekme sevišķi neizpaužas. Mākslinieks ir sava ceļa gājējs. Brīvs un neatkarīgs. Viņa darbiem piemīt cilvēciska vienkāršība, kura mākslā strāvo zemes spēks bez ārējās virtuozitātes gleznojuma virsmas apdarē, bez efektiem – viņš darina savus darbus. Tajos viņš atkārtoti pievēršas dzimtajai vietai – “Zīlēniem” un tās ļaudīm. Tie ir darbi “Ganāmpulka dzīšana”, “Pie akas”, “Nokautā cūka”, “Slaucējas”, Rudens” (ar ķirbjiem) u. c.
“Kā īsts zemnieks Eliass mīl laukus, lopus un zemes augļus. Pat viņa agrīnajās klusajās dabās smaržo āboli un plūmes, pārklātas ar zilganiem puteklīšiem kā sabiezējusi migla. Eliasa cilvēku stāvi ir veselīgi un nobrieduši, viņa veči ir nosirmojuši lauku vējos un starp mums ar kviešu druvām, koku puduriņiem gar upēm un ganāmpulkiem,” par mākslinieka pasaules uzskatu savā laika teicis Uga Skulme.
Mākslinieks dažādos laikos ir ceļojis un iepazinies ar pasaules mākslas virzieniem. Tāpēc dažos viņa darbos ir nojaušama veco itāliešu mākslas meistaru kompozīciju paņēmiens. To varētu attiecināt uz “Peldētājām” divās gleznās u. c.
Nozīmīgu vietu mākslinieka daiļradē ieņem portrets. Tur portretētas ne tikai nozīmīgās sievietes viņa personīgajā dzīvē, bet arī viņa ģimenes pārstāvji. Starp tiem “Vecāku portrets”, “Maijas portrets” (viņa māsa). Sievieti viņš uztver kā neatņemamu dabas daļu. Figūras ir iekļautas ainavā vai arī nojausma par dabas tuvumu tiek radīta ar kāda motīva palīdzību.
Eliasa mākslinieciskā meistarība un emocionāli patiesais dzīves skatījums ir viņa panākumu atslēga. Mākslinieks kā dzejnieks atklāj dzimtās zemes un cilvēku skaistumu. Savā glezniecībā balstīdamies uz Rietumeiropas labāko glezniecības skolu tradīcijām, viņš ir iekopis savu īpatnējo māksliniecisko stilu. Tā bija viņa, kā mākslinieka sūtība, uz to viņš gāja to piepildīja.
