Gāzes suņu savaldīšana 0
Kad sunim nav stingra saimnieka, tas pats mēģina tāds būt ar visām no tā izrietošām negatīvām sekām. Līdzīgi Saeimas Tautsaimniecības komisija centās pārņemt iniciatīvu jautājumā, kas pēc būtības ir jārisina ekonomikas ministram – kā atvērt gāzes tirgus konkurencei.
Saeimas komisija, uzklausot “Latvijas gāzes” vadību, turpināja soļot tās argumentu pavadā, cenšoties iestrādāt Enerģētikas likumā izmaiņas, kas stiprinātu šā uzņēmuma monopola stāvokli. Saeimas komisijas lēmums neapšaubāmi izraisīja sašutumu. Taču iespējams, ka no šā trača mēs būtu izvairījušies, ja laikus būtu sagaidījuši iniciatīvu šajā jautājuma no ekonomikas ministra puses.
Tālajā 1997. gadā, kad privatizēja “Latvijas gāzi”, jaunie īpašnieki (“Gazprom” kontrolē) ieguva monopoltiesības līdz 2017. gadam. Šis datums strauji tuvojas. Jau pavisam drīz šīs monopola privilēģijas varētu beigties, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka ir sagaidāma pieaugoša pretdarbība no “Gazprom” puses, lai tās pagarinātu maksimāli ilgi.
Baltijas valstis atrodas uz tā dēvētās enerģētikas salas – mēs esam izolēti no kopējiem Eiropas Savienības (ES) gāzes tīkliem, līdz ar to neviens cits gāzes piegādātājs gribēdams nevar to nogādāt līdz mūsu patērētājiem. Pārējās ES dalībvalstīs gāzes tirgū ir nodrošināta konkurence, kas tādās valstīs, kā, piemēram, Vācijā, Lielbritānijā un Portugālē nodrošina zemākas gāzes cenas, nekā maksājam mēs. Šajās valstīs pastāv konkurence, jo viņiem ir infrastruktūra, kas to pieļauj.
Mēs, protams, varam izveidot konkurenci tikai “uz papīra”, taču no tā lielas jēgas mūsu patērētājiem nebūs. Mums ir vajadzīga reāla infrastruktūra – gāzes terminālis –, kas ļautu konkurentam ienākt mūsu tirgū.
Taču nepietiek ar to vien, ka uzbūvējam gāzes termināli. Vēl ir jāatrisina, kā “Latvijas gāzes” sadales tīklus atdalīs no uzņēmuma un kā atbrīvos Inčukalna gāzes krātuvi reālai konkurencei. Ir vairāki veidi, kā to panākt, nepārkāpjot investoru tiesības. Taču, lai to paveiktu, ir svarīgi, lai mūsu valdība skaidri un nepārprotami nosaka savu mērķi – izveidot reālu konkurenci gāzes tirgū.
Eiropas Savienība ir mūsu sabiedrotais šajā jautājumā un vēlas sniegt mums arī finansiālu atbalstu. Ir paredzēti kopienas līdzekļi gāzes termināļa celtniecībai Baltijas valstīs, taču, lai šo finansējumu iegūtu, pašām Baltijas valstīm ir jāvienojas par kopēju projektu. Līdz šim gan tas nav izdevies. Lai to veicinātu, Eiropas Komisija (EK) pasūtīja pētījumu par izdevīgāko termināļa atrašanās vietu. Pētījuma rezultāts – Igaunija.
Lai saņemtu ES finansējumu, Baltijas valstīm būtu jāvienojas par reģionālā termināļa celtniecību mūsu kaimiņos. Bet Latvijā mums jau ir savs vērtīgais infrastruktūras objekts – Inčukalna gāzes krātuve, pār kuru valstij ir izšķiroši svarīgi atgūt kontroli pēc monopola izbeigšanas 2017. gadā.
Tātad mūsu rīcībai ir vairāki elementi: 1) likumdošana, 2) gāzes terminālis, 3) Inčukalna krātuves atgūšana un 4) “Latvijas gāzes” sadales tīklu atdalīšana. Saliekot šos četrus elementus kopā, ar pārdomātu rīcību varēsim ieviest konkurenci gāzes tirgū, kas ilgtermiņā nodrošinās zemākas cenas mūsu patērētājiem. Tik ilgi, kamēr nebūs skaidra rīcības plāna, tikmēr valdīs patvaļa. Tāpēc šobrīd ir svarīgs mūsu ekonomikas ministra piedāvājums, kā soli pa solim virzīsimies uz gāzes tirgus liberalizāciju.
