Gāzes monopola pārlaušana negarantē zemākas cenas 0
Ekonomikas ministra Daniela Pavļuta paziņojums, ka drīz tiks sāktas sarunas ar “Latvijas gāzi” (“LG”) par tās monopolstāvokļa izbeigšanu vēl pirms 2017. gada, bija skaļš. Taču realitātē asas un straujas darbības vismaz tuvākajos gados sagaidīt būs grūti, jo reālas alternatīvas jeb citu gāzes tirgus dalībnieku nemaz vēl nav.
Protams, var cerēt, ka alternatīvas parādīsies vēl pirms 2017. gada un situācija tirgū mainīsies. Galu galā jau ilgāku laiku tiek runāts par sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) celtniecību vienā no Baltijas valstīm, kas visam reģionam ļautu brīvāk uzelpot un kļūt neatkarīgākiem no Krievijas piegādēm. Taču tā var arī nebūt nekāda panaceja enerģētiskās neatkarības stiprināšanā un drīzāk būtu uzskatāma pat par pašapmānu – mūsu valsts kā sēž, tā arī nākotnē iecerējusi sēdēt uz gāzes adatas. Cerēt, ka, piegādājot sašķidrināto gāzi, situācija mainīsies un šī energoresursa cenas saruks, ir pāragri. Eksperti norāda, ka drīzāk būtu jācer, ka pēc tirgus atvēršanas par gāzi patērētājiem nenāksies maksāt vairāk.
Turklāt jāpiebilst – Latvijā nemaz nav apstiprināta sava enerģētikas stratēģija, kas ļautu spriest, kāpēc Latvija izvēlas tieši to vai citu ceļu savas enerģētiskās neatkarības stiprināšanai un cik daudz tas varētu maksāt mūsu tautsaimniecībai un katram iedzīvotājam.
Eiropas Savienība (ES) ir lēmusi, ka tajā ietilpstošajām valstīm ir jākļūst energoneatkarīgākām no trešajām valstīm, turklāt būtiski arī likvidēt tā saucamās enerģētiskās salas, proti, tos reģionus vai valstis, kas ir izolētas no citām ES valstīm. Tās ir svarīgi savienot vienotā tīklā ar citām savienības valstīm, lai krīzes gadījumā tās nepaliktu bez energoapgādes un trešās valstis tās nevarētu ietekmēt tīri politiski. Piemēram, kā savulaik Krievija izdarīja ar Ukrainu, vienkārši ziemas spelgonī aizgriežot gāzes krānu.
Tieši tāpēc ES arvien vairāk tiek domāts gan par zaļās enerģijas, gan par alternatīvu enerģijas piegāžu attīstību un energotirgus liberalizāciju. Tā saucamā ES trešā energopakete paredz, ka valstīm ir jāliberalizē jeb jārada iespējas darboties savstarpēji konkurējošiem uzņēmumiem gan elektrības, gan gāzes piegādēs.
Baltijas valstis ES ir viena no enerģētikas salām, jo tās vēsturiski ir daudz ciešāk saistītas ar Krieviju un nevis citām ES valstīm. Ja elektrības tirgus liberalizācija notiek un Latvijas elektrības tirgū reāli aktīvi darbojas jau divi savstarpēji konkurējoši uzņēmumi “Latvenergo” un Igaunijas “Enefit”, un iespējams, ka vēl šā gada otrajā pusē Latvija varētu pievienoties elektroenerģijas biržai “Nord Pool”, tad gāzes tirgus liberalizācija notiek lēni.
Viens no iemesliem ir gāzes monopolista “LG” pozīcijas. Proti, privatizējot šo Latvijas gāzes uzņēmumu, jaunajiem akcionāriem tika apsolīts, ka līdz 2017. gadam uzņēmumam tirgū būs ekskluzīvas monopoltiesības. Taču ne tikai tā ir problēma – Latvija ir neliels tirgus, kur grūti saskatīt būtisku izaugsmes potenciālu, kas liktu jauniem gāzes piegādātājiem saausīties un aktīvi iesaistīties cīņā par gāzes patērētājiem.
“LG” monopols
Latvijā jau divas reizes tikusi atlikta “LG” apgādes tirgus liberalizācija. Šoreiz termiņš šā jautājuma skatīšanai noteikts 2014. gadā. Tas, ka Ekonomikas ministrija (EM) jau tagad gatavojas sākt ar “LG” un tās lielākajiem akcionāriem – Vācijas “E.ON Ruhrgas International AG”, Krievijas a/s “Gazprom” un SIA “Itera Latvija” – sarunas par monopoltiesību izbeigšanu, nebūt nenozīmē, ka jau tuvākajā laikā kāds sagaida, ka šīs sarunas arī veiksmīgi beigsies un reāli pa gāzes vadiem Latvijā varēs plūst arī citu uzņēmumu, ne tikai “LG”, piegādātā gāze.
Visdrīzāk sarunas ilgs gadiem. Tiek pieļauts, ka ar “LG” un tās akcionāriem var arī neizdoties vienoties agrāk par 2017. gadu.
“Ja manu politisko pēcteču vai kādu citu apstākļu dēļ tas tā tomēr notiks, 2017. gads vienalga būs pēdējais datums “LG” monopolam, jo tad vienkārši beidzas termiņš iepriekš parakstītajam “LG” privatizācijas līgumam, kas paredz šā uzņēmuma ekskluzīvās tiesības gāzes tirgū, tostarp krātuves izmantošanā,” intervijā BNS norāda D. Pavļuts.
Patlaban gan Latvijai pie sarunu galda ir praktiski tukšas rokas, proti, Latvijā nav nemaz iespējams fiziski kādam citam piegādāt gāzi. Tiesa, ministrs uzsver: “Liels arguments, kas varētu būt šajās sarunās, ir par to, kas tad būs alternatīvais gāzes piegāžu avots? Atbilde uz šo jautājumu varētu būtiski mainīt spēles laukumu. Patlaban man nav iemesla uzskatīt, ka mēs līdz 2017. gadam netiksim līdz alternatīvam gāzes piegāžu avotam.”
Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš gan uzskata, ka pašreizējie paziņojumi esot drīzāk politiskais teātris. Viņaprāt, problēma nav tas, ka kādam būtu grūtības ienākt tirgū, jo Latvijas likumdošana to paredz, to nodrošina arī ES normas, turklāt arī gāzes kompānijas nedzīvojot uz mēness, bet sekojot līdzi, kādas pārmaiņas notiek tirgū. Viņaprāt, “drīzāk runa ir par to, ka šādiem jauniem piegādātājiem ir svarīgi, lai tirgū parādās jauns, liels gāzes patērētājs, piemēram, lielas rūpnīcas. Tad arī būtu aktīva interese par šo tirgu un privātie uzņēmēji tad būtu gatavi investēt, piegādāt un arī pārdot gāzi”.
SGT vieta vēl nezināma
Viena no galvenajām alternatīvām ir SGT celtniecība Baltijas reģionā, bet, protams, vislabāk, ja terminālis tiktu celts Latvijā. Turklāt viena SGT celtniecībai Baltijas reģionā līdzekļus būtu gatava atvēlēt arī Eiropas Komisija (EK). Amatpersonas neformālās sarunā atzīst, ja naudu nedotu EK, tad jauna SGT celtniecība ekonomiski neatmaksātos – investīcijas ir pārāk lielas, kuru atmaksu nevar nodrošināt pašreizējais salīdzinoši nelielais patēriņš. Tāpēc arī ir ļoti svarīgi, lai terminālis apkalpotu pēc iespējas lielāku teritoriju, proti, būtu vajadzīgs visām trim, ne divām vai vienai valstij.
Neskatoties uz visai strīdīgu ekonomisku izdevīgumu, trīs Baltijas valstis – Igaunija, Lietuva un Latvija – jau vairākus gadus nespēj savā starpā vienoties, kur varētu tikt celts reģionālais gāzes terminālis un kam pienāktos ES atbalsts. Tagad izpēti veic speciāli EK algoti eksperti, kuriem šis strīds būtu jāizšķir.
Pētījumam būtu jābūt gatavam līdz rudenim, un valstis iepriekš minējušas, ka būtu gatavas samierināties ar šo neatkarīgo vērtējumu, lai kāds tas būtu.
Lietuvas solis
Pa to laiku, kamēr notiek strīdi, kur būvēt reģionālo SGT, Lietuva ir pateikusi, ka tā savām vajadzībām termināli gatava uzbūvēt jau līdz 2014. gadam Klaipēdā un tas kļūs par alternatīvu dabasgāzes importam no Krievijas. Lietuvas valstij piederošais uzņēmums “Klaipedos nafta” marta sākumā ar Norvēģijas kompāniju “Hoegh LNG” parakstīja 10 gadu līgumu par peldošās gāzes glabātavas un regazifikācijas iekārtas (FRSU) iznomāšanu Klaipēdas ostā plānotajam Lietuvas SGT. Lietuviešiem notiek sarunas, ka, iespējams, sašķidrinātā gāze varētu tikt piegādāta no Azerbaidžānas.
“Mēs nebūvējam reģionālo termināli, bet būvējam to savām vajadzībām. Lai gan saskatām arī perspektīvu, ka, investējot maģistrālajos cauruļvados nedaudz uz Lietuvas ziemeļiem, būtu iespējams pa atjaunotajiem cauruļvadiem piegādāt gāzi arī Latvijā esošajai gāzes krātuvei, tādējādi kaut daļēji atrisinot reģiona problēmas,” intervijā ziņu radiostacijai “Žiniu radijas” uzsvēra Lietuvas premjerministrs Andrjus Kubiļus, norādot, ka šis terminālis ir Lietuvai nepieciešams kā papildu arguments sarunās ar “Gazprom” par gāzes cenu samazināšanu. Jāpiebilst, ka Lietuvai atšķirībā no Latvijas un Igaunijas gāzes milzis Krievija nav piešķīris cenu atlaides.
Eksperti:
Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš
Latvija ļoti pamatīgi ir uzsēdusies uz gāzes adatas. Turklāt tā ir gatava durt vēl vienā ciskā un šo atkarību tikai palielināt, uzceļot vēl SGT. Netiek vispār domāts par jaunām, alternatīvām tehnoloģijām, kas ļautu kopumā samazināt atkarību no gāzes.
Es saprotu, kāpēc lietuvieši ceļ savu termināli – viņi ir labi sapratuši, ka ne jau EK pateiks, kurā vietā jābūvē terminālis, jo galu galā tas taču ir komerciāls projekts. Viņi uzskata, ka labākā vieta ir Klaipēda, un viņiem tas ir komerciāls projekts, jo valstī ir spēcīgs ražošanas uzņēmumu lobijs. Turklāt arī izvēlētais risinājums ir maz riskants – te kaut kas peld, bet te var peldēt arī citā vietā.
Kāpēc mums ir jāceļ SGT – lai tikai būtu, jo naudu taču dod ES? Vai tas reāli konkurēs ar “Gazprom”, vai tā būs iespēja samazināt cenu gāzes patērētājiem? Šajā projektā slēpjas daudz risku. Ja kāds ir nolēmis ieguldīt tajā naudu, tad lai aizžmiedz acis un dodas iekšā! Ko var zināt, varbūt arī izdodas.
Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts
Trešās energopaketes prasības būs jāievieš arī Latvijai brīdī, kad parādīsies reāla alternatīva gāzes piegāde. Latvija uzstāj, ka šis jautājums jārisina reģionāli, jo terminālim ir svarīgi dabūt tādu jaudas apmēru, lai tas varētu nodrošināt visas trīs Baltijas valstis. Turklāt jaunajam terminālim jābūt ar saprātīgiem ieguldījumiem pārvades infrastruktūrā. Tāpat jābūt tehniskai iespējai nodrošināt ar gāzi pārējās valstis. Klaipēdas gadījumā šie ieguldījumi ir krietni lielāki, nekā tie būtu gadījumā, ja terminālis tiktu izveidots Latvijā. Visbeidzot – šādi virzoties, EK šo projektu vienkārši nefinansēs, bet EK līdzfinansējums ir ļoti būtisks, lai samazinātu efektu uz gāzes cenām Baltijas valstu patērētājiem.
Krievijas Enerģētikas aģentūras ģenerāldirektora vietnieks ekonomists Leonīds Grigorjevs
Ir jāsaprot, ka vēsturiski daudzi lieli infrastruktūras projekti ir celti ne jau tāpēc, ka tie būtu komerciāli izdevīgi. Es saprotu, ka “Gazprom” šeit gāzi pārdod salīdzinoši dārgi, bet, vai tas atsvērs ieguldījumus un padarīs sašķidrinātās gāzes termināli par ekonomiski izdevīgu projektu, ir, maigi sakot, strīdīgs jautājums. Ir jāņem vērā, ka tomēr kopumā gāze, kas iet pa gāzes vadiem, ir lētāka par sašķidrināto gāzi. Jā, ir periodi, kad sašķidrinātā gāze maksā mazāk, bet pašlaik tas ir saistīts drīzāk ar krīzes ietekmi. Es ļoti nevēlos sarūgtināt šo projektu atbalstītājus Baltijas valstīs, taču uzskatīt, ka šāda situācija saglabāsies ilgstoši, ir grūti. Turklāt, ir ļoti grūti iedomāties, ka būs ļoti izdevīgi vest sašķidrināto gāzi no ļoti liela attāluma. Vajag vienkārši rēķināt, cik galu galā tas viss maksās.
Gāzes tirgus liberalizācijas priekšrocības un riski Latvijā Priekšrocības: samazinās atkarība no Krievijas gāzes piegādēm un tās politiskās ietekmes; parādoties jauniem gāzes piegādātājiem, varētu samazināties cena patērētājiem; konkurences dēļ gāzes cena patērētājiem varētu kļūt stabilāka, ar mazāku svārstību amplitūdu; teorētiski, konkurencei palielinoties, cenai pat vajadzētu samazināties; realizējot SGT projektu, Latvija spēj izpildīt ES prasības un vairs nebūt atkarīga no viena gāzes piegādātāja, kas var diktēt savas cenas.
Riski: pārāk mazais gāzes patēriņa tirgus var mazināt privāto investoru interesi par alternatīvām gāzes piegādēm; SGT projekts var pārāk dārgi izmaksāt nodokļu maksātājiem un gāzes lietotājiem, kas nākotnē gāzes cenu nesamazinās, bet tieši pretēji – palielinās; valstis, arī pēc EK pētījuma, tāpat var nevienoties par SGT celšanas vietu un projekta realizācija var tikt apdraudēta. FOTO: LETA Krists Spruksts
AS “Latvijas Gāze” valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis pie Inčukalna pazemes gāzes krātuves |
