Anda Buševica: Kāda ir akustiskā telpa Sāvienas pilskalnā, uz Viešura ezera vai “pasaules galā” Rožu purvā? 0
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Steidzos pa Biķernieku mežu Rīgā un mazliet raizējos. Mobilajā atsūtītas koordinātas, bet… vai atradīšu? Un jau pēc brīža atviegloti nosmejos par savu naivumu.
Kā gan es varētu neatrast dziedātājas, kas, koordinējoties “WhatsApp” grupā, Biķernieku mežā norunā tikšanās, lai kopīgi dziedātu pavasara gavilēšanas dziesmas! Viss mežs trīc, šalc!
Un skan patiešām skaisti, jo īpaši, ja ko tādu piedzīvo pirmoreiz. Vispirms auss noķer pāris vēja atnestas skaņas, kuras viegli sajaukt ar dabas skaņām. Nākot tuvāk, aizvien noteiktāk top skaidrs, ka skaņām ir cilvēka balss izcelsme.
Tam ir pat grūti noticēt pilsētas traumējošo skaņu jūklī, ka var būt kas tik ļoti par sevi pārliecināts, spēka pilns un skaists, kā rešņi noturēts vilcējas “ēēē”.
Pāri kalnam, kurā sastājušās dziedātājas, ved velotreka maršruts, kalns ir stāvs, un pedāļu minējam, sviedriem pārplūstot, nākas brīdi cīnīties pretim dziedātājām. Neizskatās, ka kāds būtu par to sašutis. Top selfiji, laipna saskatīšanās.
Bērni gan ik pa brīdim jāparauj malā, jo šīs dziedātājas nav atbrīvotas no ikdienas rūpēm: ik pa brīdim iezvanās telefons, kur gan darba lietas tiek kārtotas, gan ģimenes locekļi koordinējas.
Maģiskais brīdis pienāk īsi pirms saulrieta, kad dziedātājas jau vismaz trīsreiz grasījušās šķirties un meža pastaigu mīļotājiem kļuvis par aukstu. Gaiss pēkšņi no mīkstas putras pārvēršas skanīgā sienā, kas balsi uzķer un raida tālumā kā pingponga bumbiņu.
Daļa Biķernieku meža dziedātāju ir no tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas”. 2019. gadā “Saucējas” svinēja pastāvēšanas piecpadsmitgadi, pavasara gavilēšanas dziesmas rodamas jau grupas pirmajā, 2007., gadā izdotajā albumā.
Un jau tobrīd esot bijušas idejas, ka vismaz saucamās dziesmas vajadzētu rakstīt nevis studijā, bet gan brīvā dabā, taču tehniskās iespējas tolaik vēl bijušas nepietiekamas, patiesību sakot, arī skaņu inženieri studijās neesot bijuši pierunājami uz ko tik traku.
Kad pirms četriem gadiem “Saucējas” nolēma ierakstīt jauno albumu dabā, viņas uzmeklēja ornitologu, putnu balsu ierakstītāju Edmundu Račinski.
Izrādās, mūzikas ierakstu tehnoloģijas jau kādu laiku virzījušās pretim ideālam, ka mūziķi tiek iespējami norobežoti no apkārtējās vides, un, lai ierakstītu kaut ko ausij tik pašsaprotamu kā dabas skaņa, vajadzīga teju kino taisīšanas vai dabas pētnieku rīcībā esoša tehnika – pa īpaši jutīgam, skaņu koncentrējošam mikrofonam pie katra zāles stiebra un putna.
Pie kam šādā ierakstā bieži vien arī pašas dziedātājas neatrodas vienuviet, bet katra savā pakalnā.
Kad viņas sāk “Skaņu baļseņu palaižu/ Skaņa meža maliņā”, pašas kļūst līdzīgas rubenim riesta laikā, velti otrs ieraksta inženieris Gatis Gaujenieks čukst vai kliedz rācijā komandu pārvietoties vai sākt reizē.
“Saucēju” jaunais albums “Dabā” – divi kompaktdiski ar 60 ieskaņojumiem, ir pamatīgs pētījums, kurā rodams arī “Saucēju” vadītājas Ivetas Tāles teorētisks raksts par dziedāšanu dabā, kas tautas dziesmās atrodamos balss “palaišanas”, “dziesmu glabāšanas ozolā”, “dziedāšanas ar uzviju” izteikumus liek ieraudzīt ne vairs kā poētiskus apzīmējumus, bet dziedāšanas tehnikas aprakstus.
Bioloģes un dziedātājas Jantas Mežas apcere par ierakstam atrastajām vietām – kāda ir akustiskā telpa Sāvienas pilskalnā, uz Viešura ezera vai “pasaules galā” Rožu purvā – var likt jums Latvijas karti jaunatklāt no vietu skanīguma skatpunkta.
Tai vienīgajā reizē, kad man bija laime būt klāt (un ļaut odiem sevi gandrīz apēst) ieraksta laikā Sāvienas pilskalnā, dziļa laimes sajūta, piedzīvojot pasauli gavilējam, mijās ar savas aprobežotības atskārtu.
Ar vienu “play” es varu savā auto likt uzstāties pasaules labākajiem mūziķiem, bet laba daļa manu jutekļu tomēr ir atmiruši kā aste. Es neatpazīstu savas dzīves vietas akustiku.
Es neatpazīstu putnus, kas dzied reizē ar mani. Un esmu aizmirsusi to prieku, kas valda ķermenī brīdī, kad esi saskaņā. Tava balss plūst, un caur tevi plūst.
Maijā Latgalē sāksies dziedājumi pie krusta Marijas godam. Vēl viens pasaules sakārtošanas veids, ko vērts atklāt no jauna.
