Lai gan Gaujienas kolektīvam šosezon pirmās dzinējmedības sanākušas “pa tukšo”, Irita nebēdā – galvenais ir pozitīvas emocijas. Stāvot uz masta un dzirdot, kā rej Reda, jau pārņemot patīkams satraukums – tātad kaut kur ir dzīvnieks, un tas jau nekas, ka to neizdodas līdz medniekiem izdzīt. “Man nomedīšana nav tik svarīga, varbūt kādam ir, bet man – ne,” savu medību sajūtu apraksta medniece. Par šāvienu vai medījumu viņai svarīgāka pati medību norise. Dzinējmedībās tā ir būšana kopā ar kolektīvu, medniekstāsti, nesteidzīgā un labvēlīgā noskaņa.

Lasītākie

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Lasīt citas ziņas

Savukārt gaides medības varot saukt par sava veida romantiku. “Ja vēlies pabūt viens, aizej uz medību tornīti, sēdi, vēro un klausies dabu – visapkārt tāds klusums, ka var sadzirdēt katru niecīgāko kustību,” stāsta Irita. Reiz šādās medībās viņa piedzīvojusi līdz šim aizraujošāko notikumu, kuru tagad sauc par savu medniekstāstu. “Ir jūnija sākums, jauks vakars, sēžu mednieku tornī un gaidu mežacūkas. Redzu, parādās kaut kas ruds un nāk gar dīķīti, nodomāju, ka lapsa. Nē, tomēr tā nav lapsa, bet lielāks dzīvnieks – lūsis. Iznāk viņš apmēram 40 metru attālumā no mana tornīša un apguļas. Gluži kā kaķis tas sāk vārtīties, ar ķepām mazgāt ausis un acis, bet es viņu vēroju. Lūsis izskatījās tik skaists – žēl, ka tajā dienā nepaņēmu līdzi fotoaparātu. Tas bija piedzīvojums ar pozitīvām emocijām un prieku par redzēto.”

Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu