Nauris Matvijuks medībās ar piegaudošanu noguldījis četrus pelēčus 12
Kāds pētījums par latviešu autovadītāju paradumiem vēsta, ka gandrīz puse pie stūres runā pa mobilo tālruni bez brīvroku sistēmas, trešdaļa ēd, bet ceturtā daļa dzied. Par tiem, kas automobilī gaudo kā vilki, pētnieki klusē. Alojas mednieks Nauris Matvijuks piegaudošanā trenējas, braucot savā auto. “Mājās to nevaru darīt – visi vēkš, ka taisu trobeli, bet mežā tādu gaudotāju vilki ātri atšifrēs un par tevi vairs neliksies ne zinis,” nosmej mednieks. Pērn viņam ar piegaudošanu izdevies pievilināt un nomedīt divus vilkus, šogad – jau četrus, turklāt vienas diennakts laikā.
Baigais adrenalīns
Vilku epopeja sākusies pagājušajā gadā. Kopā ar vairākiem Alojas medniekiem laiduši uz vilkiem, viens no medību biedriem pratis piegaudot, bet viņam tovakar pelēči nav atsaukušies. Pamēģinājis Nauris. “Vienā brīdī sadzirdu, ka man aiz muguras kaut kas paņem. Jārauj vaļā, lai redz, kas sanāk. Kā sāku, visa saime atbild – gan lielie, gan mazie. Ņemu vēl un dzirdu, ka lielais tuvojas rūkdams. Vilks pienāca tik tuvu, ka varēju to caur krūmiem saredzēt. Skatos, viņš tur staigā un nesaprot, kas es tāds esmu, jo vējš pūš uz manu pusi. Tuvāk arī netiek, jo grāvis pilns ar ūdeni. Sajūta bija laba – baigais adrenalīns!” ar sajūsmu stāsta mednieks un piebilst, “tas bija āķis lūpā.”
Reiz piezvanījusi kāda saimniece, ka uz viņas lauka dzīvojas seši suņi. Skaidrs, ka tie nav suņi, bet vilku kucēni, nospriedis Nauris un kopā ar Ati Timermani devušies uz pļavu. Pēc piecpadsmit minūšu “dziedāšanas” izdevies izvilināt divus vilcēnus un vienu nomedīt. Nauris sapratis, ka virziens pareizais un vilku medības jāturpina. Apmēram gadu uz Krogzemnieku medību iecirkni vedis paliekas no medījumiem, lai ar ēsmu šai vietai piesaistītu dzīvniekus. Sabūvējis mednieku tornīšus arī citur un regulāri pārbauda, vai nav redzamas pelēču pēdas. “Vilks ir pārsteidzoši gudrs. Viņš var mežmalā nosēdēt divas trīs stundas un pētīt, vai tur kaut kas kustas vai nekustas. Tev liekas, ka viņa nemaz tur nav, viena mana neuzmanīga kustība – un vilks jau projām. Tomēr es kā mednieks varu kļūdīties daudzas reizes, bet vilks – tikai vienu,” spriež Nauris. Šoruden, kad viņš gandrīz nedēļu ik vakaru bija nosēdējis Krogzemnieku medību tornī, vilki tomēr pieļāva kļūdu.
11. septembra vakarā ap astoņiem Nauris atkal bija tornī. Jau krēslo, bet ar labu binokli visu var redzēt. “Skatos, uz lauka kaut kas ir, pirmajā rāvienā nodomāju – lapsa, taču attopos – kāda tur lapsa – un tinkš maucu virsū! Ne tēmēklī, ne binoklī neko nevar redzēt. Tāda dusma! Kāpju zemē un eju uz to vietu, kur raidīju šāvienu. Apmēram sešu metru attālumā guļ vilku mamma. Skaidrs, ka visa štelle ir pareiza un vajag tikai turpināt.”
Otrā dienā mednieks, daudz nedomādams, atkal braucis uz to pašu vietu un ieriktējies tornītī. Pusdeviņos kāpis zemē, lai piegaudotu, jo no torņa to nevarot darīt. Vilki jūtot augstumu, tā vismaz saka speciālisti. “Nogaudoju, paņem lielais, paņem kucēni. Lielais vēl tālu, bet mazie – apmēram simts metru attālumā. Paņemu vēlreiz – šie arī. Kāpju tornī un gaidu. Lauku apspīd pilnmēness, ideāli var redzēt, taču vilku nav. Deviņos atkal kāpju zemē un uzgaudoju – kucēni ir tuvu, atsaucas arī lielais. Gaudoju vēlreiz – šie gaudo kā traki! Es ātri tornī augšā un pēc piecpadsmit minūtēm redzu, ka uz lauka pieci gabali, četri mazie un viens lielais. Paņemu binokli – 179 metri. Nu, patālu. Pagaidām vējš ir labvēlīgs, bet, ja lielais uznāks tīruma viducī, viņš mani saodīs un būs projām. Domāju – nav ko vilkt garumā, laiks labs, redzamība ļoti laba. Pirmo no atbalsta ņemu lielo. Redzu – tas ir zemē, bet vilcēni pilnā sparā joņo prom pa tīrumu. Beigās – divi zemē, divi izspruka.” Tā Alojas medniekam ar neatlaidību, pacietību un meistarīgu piegaudošanu divdesmit četru stundu laikā izdevās nomedīt četrus vilkus.
Uz Sarkangalvīti
Naura maizes darbs pēdējos divpadsmit gadus saistīts ar mežistrādi, tāpēc esot viegli savienot amata pienākumus ar vaļasprieku. Pirms septiņiem gadiem kļuvis par mednieku, jo bez ikdienas darba gribējies vēl kaut ko. Piesaistījusi Alojas mednieku kluba šautuve, kurā iekārtoti skrejošās mežacūkas, aļņa, sportinga u. c. šaušanas stendi. Kolektīvs jauno censoni pieņēmis ar prieku – vietējais taču, dzimis, audzis un skolojies Alojā. Pirmās medības izdevušās veiksmīgi – aļņa teļu noguldījis uz vietas un arī pašam savs medniekstāsts jau krājumā.
“Viens vecāks mednieks no mūsu kolektīva prasa, vai varu viņam nomedīt sivēnu. Saku, Dzintar, nav problēmu! Skrienu jau trīs četras dienas, taču medījuma kā nav, tā nav. Kā parasti – kad vajag pēc pasūtījuma, nesanāk.
Atbraucu no medībām mājās, laukā pilnmēness, domāju, jāpastaigā pie mājas – mežacūkas man visu pagalmu uzrakušas. Dzirdu, kaut kas nobrīkšķ. O, nu beidzot būs! Eju uz to vietu, kur siena ruļļi – skatos, kaut kas milzīgs. Pētu binoklī – briežu bullis, nu tāds monstrs! Man licence ir, domāju, ja reiz tā – lai būtu. Stundu lavījos klāt un paņēmu. Bullim ragi ar piecpadsmit žuburiem. Ļoti liels, smuks un pēc vecuma arī bija ņemams. Pārpalikumus no medījuma aizvedu uz Krogzemniekiem ēsmai, lai nākamā dienā ietu uz vilkiem. Sēžu vienu vakaru – nekā, otru – nekā, trešā dienā – manā barotavā lielā mežacūka riktējas, visu vilku ēsmu notiesājusi! Es šo – čik un ciet. Zvanu kluba priekšniekam Aigaram Rumbergam un stāstu – gāju uz cūku, dabūju briedi, gāju uz vilku, dabūju cūku, kā lai vilku dabū? Jāiet uz Sarkangalvīti – viņš man saka.”
Pēc četru vilku veiksmīgām medībām Nauris trīsdesmit vakarus atkal gājis “uz Sarkangalvīti”, bet – pa tukšo, tikai pāris reižu pelēci samanījis. Šomēnes rezultāts ir 30:0 vilku labā, piebilst mednieks.
