Gatis Šmits: esam zemnieki pilsētā 0
Režisors Gatis Šmits jo veiksmīgi apliecinājis savu radošo talantu un profesionalitāti vairākos mākslas virzienos – kino, teātrī, mūzikla žanrā un operā. Šobrīd režisors atkal atgriezies pie skatuves dēļiem – 11. maijā Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos viņa veidotā kriminālmelodrāma “Mežonīgā pilsēta”.
Gata Šmita kino kontā starp citām ir godalgotās “Vogelfrei” un “Aģents iemīlas”, arī skatītāju iemīļotā “Seržanta Lapiņa atgriešanās”, to papildina veiksmīga debija mūzikla žanrā, iestudējot “Les Misérables”, veiksme arī operas jomā – “Augļu koks ir Jāzeps” Baltajā namā. “Mežonīgā pilsēta” Dailes teātrī turpina operas komponista Ērika Ešenvalda, austriešu scenogrāfa Rūdolfa Bekiča un Gata Šmita radošo sadarbību. Režisors teic: “Vairāk vai mazāk profesionāli orientējos gan kino, gan teātra izteiksmes līdzekļos, bet teātris Latvijā laikam ir visstiprākā kultūras kodola lieta, tajā iesaistīti daudzi profesionāli cilvēki, ko par kino nevar teikt. Darbs teātrī man, pirmkārt, ir darbs kopā ar draugiem, kur var smieties, kaut ko mainīt, uztraukties, nonākt absolūti neatrisināmos strupceļos, kas tomēr izrādās atrisināmi. Man tā ir iespēja komunicēt ar cilvēkiem. Filmu tu lielākoties taisi viens.”
Šoreiz – debija Dailes teātra Lielajā zālē, tā nav joka lieta, atzīst režisors. Dailes telpai ir milzīga nozīme, lai arī šā teātra skatītājs esot mīkla pat pēc superveiksmīgās izrādes “Naži vistās”, kas spēlēta “rekordlaiku” – sešas sezonas pēc kārtas. Šoreiz, iestudējot “Mežonīgo pilsētu”, režisors izvirzījis gana sarežģītu uzdevumu – mēģināt strādāt gan tā, lai prieks intelektuāļiem, gan tā, “lai patīk visiem”, gan ar piebildi – bez kompromisiem.
“Ko tur liegties, šī ir repertuāra izrāde, tādēļ tā jātaisa tā, lai aktieriem būtu prieks to spēlēt daudz reižu pēc kārtas. Teātris no manis neprasa kases grāvēju, bet es labprāt tādu uztaisītu.”
Gatis Šmits pasmaida – laikam jau iepriekš teiktais liecinot, ka nu jau pagātnē ir “studenta niknuma periods”, kāds bijis, studējot kinomākslu Ņujorkas universitātē vai veidojot izrādes “Nepanesamā teātra artelī” kopā ar domubiedriem Viesturu Kairišu un Dž. Dž. Džilindžeru. “Tagad vajadzīgi tādi jaunie, kādi bijām arī mēs – ar radikālu, melnbaltu redzējumu. Lai atnāk un paskatās, kas te notiek, un vienkārši izgrūž mēslainē to, kas nav vajadzīgs. Šobrīd nemanot pielavījusies brīnišķīga jaunu režisoru paaudze – mums ir trīs, četri, pieci režisori, kam ir ļoti lieli mērķi, un kādi desmit, kuriem noteikti jābeidz strādāt.”
Režisors spriež, ka kino aina pie mums esot daudz bēdīgāka nekā teātra joma. “Ja paskatāmies kino savienības biedru sarakstā, redzam, ka lielākā daļa no viņiem ir no padomju laika. Toreiz bija milzīgs valsts atbalsts, bija garie filmēšanas periodi, normāli apmaksātas vietas, “dāčas” un volgas. Tagad atbalsts ir niecīgs, skaidrs, ka ir grūti atrast spēkus nomainīt paradigmu.” Gatis Šmits piebilst – ir vēl kāda problēma: “Mēs, latvieši, esam lauku cilvēki, kas pilsētā nonākuši salīdzinoši nesen, pagājušā gadsimta sākumā, bet kino ir pilsētnieku lieta tāpat kā politika. Tas ir stāsts par zemnieku, kas pēkšņi nonāk pilsētā. Parīzē bija revolūcija jau pirms cik gadiem? Mums tā kultūras astīte ir daudz īsāka. Cik simtus gadu viensētās dzīvoja ģimenes, apkārt mainījās daba, cilvēks savām rokām iekopa laukus, skatījās uz šo harmoniju, bet nekad nestrādāja sev, nebija iespējama iniciatīva, nekad nebija veiksmes stāstu. Tagad mēģinām izlikties par kaut ko citu, aizpildīt Eiropas Savienības valsts lomu, bet tie neesam mēs. Bet, veidojot kino, šāda pašapziņa ir svarīga, tev ir jāzina, ko vajag! Tagad man nav sajūtas, ka mūsu kritika, arī nacionālais kinofestivāls aptvertu, kas šodien būtu vajadzīgs mūsu kino. Tādēļ ir sajukums, ievēro to, kurš skaļāk kliedz presē.”
Paša Gata Šmita teātra saknes iestiepjas vēl “vecajā Dailē”, kur darbojās režisora vecmāmiņa, pazīstamā aktrise Lūcija Baumane, un vectēvs, Smiļģa aktieris un spožais raksturlomu tēlotājs Luijs Šmits. “Man bija tā laime redzēt “Spēlē spēlmani” vismaz septiņas reizes, tas man kā bērnam ierakstījies galvā, ir palikuši nospiedumi,” pasmaida režisors.
Jaunais iestudējums “Mežonīgā pilsēta” tapis pēc amerikāņu autora Džima Tompsona darba “Wild city”. Krimināla melodrāma vēsta par karstgalvi, izbijušu policistu mīlnieku un cietumnieku, kura kontā ir ievainots ģenerālis, piekauta līgava un nošauts pārinieks, un viņš turpina iekulties nepatikšanās.” Gatis Šmits steidz skaidrot, dramatizējums šajā gadījumā veidots kopīgi ar izrādes komandu: “Ir svarīgi uzmanīgi vērot procesu, atstāt “galus vaļā” un sasiet tos tā, kā tas tiešam ir, nevis veidot iepriekš gatavu dramatizējumu. Šāds darbs ir interesantāks, trauksmaināks, izaicinošāks. Mums ir melodrāma, tur ir krimināls žanrs, iespējams, arī komēdija. Mēs gan nemēģinām stāstīt stāstu par to, kurš kuru mēģina nogalināt, bet stāstām galvenā varoņa dzīves ceļu, kurā ir diezgan daudz notikumu.”
Nē, nē, atgaiņājas režisors, melnā humora nebūšot. “Tas būs ļoti humāns, bērnišķīgs, dzīvi apliecinošs humors. Jā, runa ir par melnām lietām – naftu, naudu, bet mēs uz to skatāmies ļoti specifiskā leņķī, caur varoņu dzīvesstāstu. Kriminālstāsts te vairāk izmantots kā cirvis zupai. Tomēr šī nav komēdija tīrā veidā kā mēģinājums sasmīdināt cilvēkus. “Tas notika ar viņiem” (G. Šmita veidota izrāde, pēc kuras motīviem tapusi kinofilma “Seržanta Lapiņa atgriešanās” un nule piedzīvoja pēdējo izrādi Jaunajā Rīgas teātrī. – A. K.) ir kaut kādā ziņā līdzīgs pamats, tikai tur visu stīgu veidojām uz pārpratumiem, bet šeit ir nedaudz skumjākas, liriskākas stīgas. Skaidrs, ka būtu jābūt trakam, lai nopietni izstāstītu stāstu par viesnīcu, istabenēm un visu no tā izrietošo.”
