Gatis Puriņš: Vai Levits “KPV LV” sabrukuma dēļ pārskatīs tai piešķirto finansējumu no valsts budžeta? 14
Gatis Puriņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Politiskās partijas “KPV LV” sabrukums Valsts prezidentam Egilam Levitam ir radījis leģitīmu vēlmi pārskatīt tai piešķirto finansējumu no valsts budžeta – 643 369 eiro kalendārā gadā –, ko aprēķināja, pamatojoties uz Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem.
Lai to izdarītu, ir jāatver Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums, bet tas nozīmē, ka drīzumā gan dažas Saeimas frakcijas un neatkarīgie deputāti, gan Valsts prezidents mūs paredzami priecēs ar dažādiem priekšlikumiem. Malā nestāvēs arī tauta sociālajos tīklos un žurnālisti.
Pastāv populārs uzskats, ka valstī visu nelaimju cēlonis ir politiķi, kas, izmantojot partijas, vēlēšanu ceļā uzkundzējas tautai un Saeimā pieņem dažādus kaitīgus likumus, kas vērsti uz latvju nācijas sākotnēju paverdzināšanu un tai sekojošu Dievzemītes iznīcināšanu.
Turklāt partijas ar to biedriem pārstāv tikai nelielu sabiedrības daļu, tāpēc piešķirt tām valsts naudu laikā, kad skolotāju, mediķu, policistu, ugunsdzēsēju un citu cienījamu sabiedrības locekļu algu palielināšanai nepietiek līdzekļu, ir noziegums.
Jau tagad kāds pilsonis, kurš deklarējis vēlmi atgriezties politikā, aicina “izbeigt partiju finansēšanu no valsts budžeta un atjaunot godīgas vēlēšanas”, jo esošā kartība ir labvēlīga jau Saeimā pārstāvētām, nevis jaundibinātām partijām.
Pat ja kaut kam no iepriekšminētā varētu ar zināmām iebildēm arī piekrist, tad tomēr jānorāda, ka tieši politiskās partijas ir vienīgais likumīgais veids, kā apzinīgiem pilsoņiem pašorganizēties, lai iesaistītos cīņā par varu un, nevardarbīgi pārveidojot realitāti atbilstoši saviem priekšstatiem par labo un ļauno, pārvaldītu sabiedrību, proti, piedalīties politikā.
Lai cik tas dīvaini skanētu, bet sabiedrības pārvaldīšana arī ir pakalpojums un par to ir jāmaksā. Jāatgādina arī, ka savulaik partiju finansēšana no valsts budžeta tika ieviesta, vienlaikus ievērojami samazinot fizisku personu ziedojumu apmēru partijām, lai atbrīvotu tās no dažādu šaubīgu tipu ietekmes. Politiskajā procesā iesaistītie apgalvo, ka mērķis daļēji jau esot sasniegts – daži pilsoņi ar naudas koferiem Saeimas ēdnīcā vairs neesot manīti.
Pamēģināsim iztēloties vismaz dažu iespējamo likuma grozījumu priekšlikumu saturu un ar tiem saistītos riskus. Pašreizējais regulējums nosaka, ka politiskajai partijai vai partiju apvienībai, par kuru pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā divi procenti vēlētāju, piešķir valsts budžeta finansējumu kalendārā gada laikā 4,50 eiro apmērā par katru iegūto balsi, 50 eirocentu apmērā par katru iegūto balsi pēdējās pašvaldības domes vēlēšanās, 50 eirocentu par katru iegūto balsi pēdējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās un papildus 100 000 eiro partijai, par kuru pēdējās Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vairāk nekā pieci procenti vēlētāju. Vienlaikus noteikts, ka kopējais vienai politiskajai organizācijai (partijai) piešķirtais valsts budžeta finansējuma apmērs viena kalendāra gada laikā nedrīkst pārsniegt 800 000 eiro.
Iespējams, kāds varētu rosināt turpmāk noteikt, ka valsts budžeta finansējums ir jāsaņem arī tā saucamajām reģionālajām partijām, kas darbojas tikai vienā vai dažās pašvaldībās un par kurām nobalsojuši attiecīgi vairāk nekā divi procenti un vairāk nekā pieci procenti vēlētāju pašvaldības domes vēlēšanās.
Kaut arī tas varbūt būtu taisnīgi, tomēr, ņemot vērā zemo vēlētāju aktivitāti pašvaldības domes vēlēšanās un vispārējo vēlmi samazināt partiju skaitu, maz ticams, ka šāds priekšlikums gūtu atbalstu. Jo vairāk tāpēc, ka likums jau tagad mudina partijas konsolidēties reģistrētās apvienībās, lai saņemtu valsts finansējumu par panākumiem pašvaldības domes vēlēšanās.
Lai nākotnē novērstu nevajadzīgus tēriņus “sprāgoņu” partijas uzturēšanai, ļoti iespējams, ka varētu gribēt noteikt principu “nauda seko deputātam”, proti, sasaistīt valsts budžeta finansējumu kalendārā gada laikā nevis ar vēlēšanu rezultātā iegūto deputātu skaitu, bet ar faktisko deputātu skaitu katra kalendārā gada noteiktā datumā, piemēram, tieši gadu pēc Saeimas vēlēšanām.
Šāda pieeja gan prasītu grozīt arī Saeimas Kārtības rulli, kas aizliedz viena nosaukuma deputātu kandidātu sarak sta deputātiem iestāties citā frakcijā.
Šāds risinājums novērstu situāciju, kad partijas realitātē vairs nav, bet esošā finansējuma dēļ to mākslīgi uztur pie dzīvības daži veikli darboņi. Tomēr pastāv risks, ka šādā gadījumā kāds varētu mēģināt sevi “pārdot” citai frakcijai par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību – vienas Saeimas laikā vismaz trīs reizes.
Visbeidzot valsts budžeta finansējumu papildus esošajiem kritērijiem varētu sasaistīt arī ar partijas biedru skaitu. Turklāt varētu noteikt, ka vērā ņemami ir tikai tie biedri, kas regulāri maksā biedru naudas, tādējādi apliecinot gan savu fizisku esību, gan savu ieinteresētību partijas tagadnē un nākotnē, gan to, ka šī partija tiešām pilda visas politikas teorijā aprakstītās funkcijas – par to tiešām būtu vērts maksāt.
Diemžēl šobrīd lielākās daļas partiju biedri regulāri nemaksā biedru naudas un arī aktīvi nepiedalās partiju dzīvē, bet tikai skaitās partijās. Tam ir vairāki izskaidrojumi – gan organizatoriski, gan psiholoģiski. No vienas puses, partijas ir ieinteresētas “aizmirst” par statūtos ierakstītajiem draudiem izslēgt biedrus par biedru naudas nemaksāšanu, jo no biedru skaita ir atkarīga to pastāvēšana.
No otras puses, biedri bieži vien zaudē vēlmi veikt regulārus maksājumus, jo neredz un arī nejūt atgriezenisko saiti un centrālā biroja interesi par sevi.
Tomēr arī šāds papildu kritērijs varētu radīt problēmas, jo, piemēram, varētu būt tā, ka kāds pilsonis nodibina partiju, par kuras kolektīviem biedriem kļūst kādas vienas (vai varbūt pat vairāku) evaņģēliskas draudzes locekļi, jo viņu garīgais līderis tā sludina, turklāt arī ar biedru naudas apzinīgu un regulāru maksāšanu šādā gadījumā noteikti nebūtu problēmu. Nav šaubu, ka tā mēs tiktu vismaz pie vienas labi organizētas un motivētas masu partijas ar ievērojamu valsts budžeta finansējumu pēc panākumiem vēlēšanās, nav tikai skaidrs, vai tas nāktu par labu arī demokrātijai Latvijas Republikā.
Tomēr pastāv arī iespēja, ka, izvērtējot ieguvumus un zaudējumus un negribot ķēpāties ar tautā tik nepopulāru lietu kā partiju finansēšana no valsts budžeta, deputāti visu atstās pa vecam, jo 14. Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem.
