Lielākā aizraušanās – tandēms 0
Par saviem hobijiem Gatis varot runāt daudz un ilgi. „Vēl gribas pieminēt, ka man patīk daba, tāpēc jau braucu ar tandēmu,” savā vēstulē turpina Gatis. „Patīk dzīvā radība. Patīk jūra. Patīk ceļot, it sevišķi, ja vēl var pakuģot. Katru vasaru dodos uz Vāciju uz tandēmu nometni. Sekoju līdzi dažādām sporta aktivitātēm, auto un velosportam, it īpaši pirmajai formulai. Spēlēju šahu un dambreti, ja ir ar ko!
Par riteņbraukšanu, par tandēmiem man ir vesels stāsts. Tad, kad biju mazs, vecvecāki bija nopirkuši riteni ar atbalsta ritenīšiem, bet braucieni nekad nebija gari, jo kaut kā nepadevās, nevarēju noturēt līdzsvaru un daudz gāzos. Ritenis arī bija tas cietējs. Tad man bija apmēram pieci gadi. Tad ilgi un dikti riteņi neinteresēja. Bija bail līdzsvara dēļ.
Skolas gados, kad mācījos Strazdumuižas internātvidusskolā, dzīvojām Jaunmārupē, kur mamma mīt joprojām. Satiksme tajos laikos bija stipri mierīgāka. Tolaik brālis mani pierunāja, lai es pamēģinu pabraukt ar viņa riteni „Škoļņik” vai kā nu to sauca. Bija traki. Līdzsvaru kaut kā noturēju, bet ar stūri bija grūts pasākums, un tad, protams, tikai pa taisno un pāri apmalei zālē iekšā… Pamazām, pamazām šo māku kārtīgāk apguvu.
Kad man bija gadi četrpadsmit, krustmāte uzdāvināja saliekamo velosipēdu ar lielajiem riteņiem. Gājām riņķot pa stadionu. Pirmais brauciens arī bija labais… Tajos laikos jau nebija tā, ka nopērc un brauc. Bija viss jāsaskrūvē! Cik pašam tas sanāca, tik bija, un līdz ar to viena daļa izjuka jau pirmajā dienā. Pēc tam, cik redze atļāva, braukāju pa parku pa Jaunmārupi. Ritenis, protams, stipri cieta, jo atgadījās jau visādi.
Kad man bija kādi astoņpadsmit, vienā braucienā sapratu, ka grūti daudz ko saskatīt. Tā arī noliku riteni – palaidu pensijā. Vectēvs paņēma sev un remontējot šausminājās, kāds tas ir.
Pagāja laiks. Kaut kur internetā izlasīju, ka ir tādi tandēma riteņi, un interese atjaunojās. Lasīju Guntas Bites rakstu, kā viņa ar tandēmu piedalījusies Vācijā šāda tipa nometnē. Ap 2009. gadu Latvijas Neredzīgo biedrībā parādījās viens pašbūvēts tandēms, ar to devos savā pirmajā braucienā. Tur bija dažādas peripetijas – kad var vai nevar to dabūt remontā. Tā sapratu, ka jāmēģina tikt pie savējā. Pirmo nopirku izskatā glītu, bet tehniski smagu un milzīgu. Sarkanu ar baltu. Kad mēģināju pārdot, neticēju, vai kāds pirks, bet zvans bija jau nākamajā dienā. Protams, kaulējās. Tā esmu šos tandēma riteņus gan pircis, gan mainījis, gan arī parakstījos uz „Kreicbike” (Gata Kreicberga) taisīto. Tagad pats cenšos tādu sakonstruēt un mēģināšu pārdot, pagājušoruden Vācijā iepirkts jauns rāmis un dakša, pārējās detaļas dabūtas tepat uz vietas.
Tandēmi man bijuši kādi pieci. Pašlaik liekas, ka esmu nonācis pie optimālā. Tā kā man 2012. gadā Strazdumuižas internātvidusskolas fizkultūras pasniedzējs Vladimirs Priede piedāvāja braukt uz Vāciju, uz tandēmu nometnēm, kopš tā laika sāku tās regulāri apmeklēt. Šovasar augustā tāda arī ir ieplānota, lidmašīnas biļetes jau kabatā, arī dalības maksa samaksāta. Tas grūtākais – sagaidīt un nobraukt, jo tur jau nav taisnu ceļu, bet, par laimi, mans pārinieks tandēmā ir redzīgs. Trakākā līdz šim bijusi 2013. gada vasara Veimāras pilsētas tuvumā, kur bija ļoti stāvi un augsti kāpumi.
Tajos gados man bija maza prakse braukšanā, tagad jau vairs nav no svara kilometri un cik daudz stundu nosēdēts. Atceros – pirmajā gadā prātoju, kā nobrauksim tos 50 kilometrus ar pauzēm. Tagad labāk neteikt, cik kilometri jābrauc, – neko tas vairs neietekmē. Protams, ka tos skaitu, bet tas tā, vienkārši lai zinātu.
Līdz ar to esmu izbraukājies ar ļoti daudziem un dažādiem tandēmiem, esmu arī īrējis, jo ne visur var aizvest. Lielākā problēma ir izmērs, līdz ar to galva jāpalauza arī par glabāšanu. Visa mana dzīve saistīta ar tandēmiem, līdz ar to lielu daļu arī pats skrūvēju. Ja kaut ko specifisku vajag, tad gan jāpasauc palīgs. Mans jaunākais brālis smejas, ka es laikam bez mitas domājot tikai par tandēmiem. Lūk, tā!”
