Trūkst pierādījumu par lācēnu vietējo izcelsmi 1
Gaišā dienas laikā ceļa posmā no Rūjienas uz Valmieru garāmbraucēji 16. jūnijā novērojuši lāčus, tie jūnijā redzēti arī Valkas novadā Ērģemē, bet Kārķu pagastā tie saplēsuši skābbarības rituļus. Trīs lāči jūnija beigās pastaigājušies arī pa Latvijas un Igaunijas robežpilsētas Valgas ielām. 2. jūlijā lāči izpostījuši bitenieka Jāņa Frīdenberga dravu pie Stompaku purviem. Vai tas nozīmē, ka lāču populācija Latvijā atjaunojusies?
Lāči, lielākoties Igaunijas un Krievijas izcelsmes, Latvijā manīti teritorijās gar visu ziemeļaustrumu robežu, tas ir, sākot no Ainažiem līdz pat Zilupei. Lāči manīti arī Krāslavā un citur, tie pārkļuvuši arī pāri Daugavai. “Lāču Latvijā tik tiešām ir kļuvis vairāk, tos arī biežāk pamana. Modernās tehnoloģijas ļauj nofotografēt un publiskot sociālajos tīklos.
Agrāk par to pat nestāstīja, šķita, ka neticēs,” apstiprina mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks Jānis Ozoliņš. Latvijā ienākušie lāči spēj pārvietoties ātri un tālu. To apliecina fakts, ka lāči sastapti ne tikai Igaunijas pierobežā, bet arī netālu no Rīgas, pie Lietuvas robežas un pat Kurzemē. Tiesa gan, lācis no cilvēka parasti vairās un spēj pazust nemanot. Tādēļ cilvēks, uzturoties mežā, bieži vien pat nenojauš, ka aizbiedējis lāci.
Būtiski pieminēt, ka Valgā mednieki lāčiem ausīs pamanījuši krotālijas un noskaidrojuši, ka pekaiņi auguši nebrīvē un palaisti savvaļā Krievijas pusē. “Lāču audzēšanai nebrīvē ir diezgan sena vēsture, kas saistīta ar to, ka ziemā no migas uzcelta lācene parasti pie saviem mazuļiem neatgriežas un līdz ar to lācēni lemti bojāejai.
Izcelšana Krievijā joprojām varētu būt saistīta ar medībām, jo tur ir atļautas lāču medības ziemā, bet ir arī citi iemesli, kāpēc lācene pamet mazuļus, piemēram, dzinēji medībās uziet virsū lāču migai negribot vai arī iztraucē mežizstrādātāji.” J. Ozoliņš norāda, ka, no migas nejauši izceļot lāču māti, cilvēkiem būtu jārīkojas atbildīgi. Visos citos gadījumos iztraucētais mazulis jāatstāj mierā, jo mamma atgriezīsies, bet lāču gadījumā tas nenotikšot. Līdz ar to vienīgā humānā rīcība ir lācēnus savākt, ziņojot par notikušo Dabas aizsardzības pārvaldei.
Trūkst pierādījumu par lācēnu vietējo izcelsmi
Lai gan brūnie lāči Latvijā ir seni iemītnieki, tie mūsu valsts teritoriju sāka apdzīvot, beidzoties pēdējam ledus laikmetam pirms 9–11 tūkstošiem gadu, taču tagad tie kā populācija faktiski ir iznīcināta. Tam, ka lāči mūsdienās Latvijas teritorijā vairotos, trūkst pierādījumu. Taču regulāri novērojami lāči, kas ieklīst no Igaunijas vai Krievijas teritorijas, lai gan apmēram 20 lāču varētu mūsu valstī arī ziemot.
Lāču pētnieks J. Ozoliņš zina teikt, ka iepriekšējā ziemā dzimušu lācēnu novērojumu Latvijas centrālajā daļā tomēr nav. “Lāču mammas kopā ar lācēniem riesta laikā cenšas attālināties no lāču koncentrācijas vietām, jo tēviņi ir bīstami. Mamma, mieru meklēdama, aizceļo vairākus desmitus kilometru, un tad vairs nevar saprast, mūsējā vai igauniete.” Neesot arī pavisam mazo lācēnu ticamu novērojumu Latvijā laikā, kad tie tikko atstājuši migu, proti, aprīļa beigās, maija sākumā. “Visi lācēnu novērojumi ir laikā, kas sakrīt ar lāču riesta kulmināciju pirms Jāņiem,” piebilst J. Ozoliņš.
Katru gadu Latvijā tiek veikts lāču monitorings. Piecās dabas aizsargājamās teritorijās, kurās lāči bijuši tradicionāli, pētnieki apzina pēdas. “Saskaņā ar šiem datiem 2018. gadā bijuši vairāk nekā 20 lāči, kas varētu gada laikā uzturēties Latvijas teritorijā. Vai akurāt viņi ziemo, to mēs tomēr nevaram pateikt. Ziemas migas šajā pavasarī atradām trīs vai četras, no kurām lācis ticis iztraucēts. Mēs paši lāčus ziemā nemeklējam,” stāsta “Silavas” pētnieks. Institūta zinātnieki sākuši arī lāču ģenētiskā materiāla salīdzinājumu, tas ļaus pateikt, cik tad lāču Latvijā dzīvo. Lai nav tā, ka vienu un to pašu ķepaini skaitām vairākas reizes. Kopumā Latvijā lāčus pēdējos gados novēro pat vairāk nekā 50 reizes gadā.
Ja lācis novērots agri pavasarī – martā, aprīļa sākumā – Vecumu apkārtnē, pie Stompaku vai Ziemeļu purviem, ap Aloju, Staiceli, visticamāk, ķepainis tur tuvumā arī ziemojis.
Šobrīd Eiropā izdala desmit brūno lāču populācijas. Latvijā sastopamie brūnie lāči pieder tā dēvētajai Baltijas populācijai.
Kā nenobīties no lāča
Tas, ka lāčus varēsim satikt arvien biežāk, liks arī cilvēkiem atcerēties par sadzīvošanu ar pekaiņiem. Un, pirmkārt, parastam meža apmeklētājam no lāčiem nav jābaidās. “Dravas īpašniekam lācis gan ir apgrūtinājums, jo risks ir diezgan drošs. Ja lācis dravu pamanījis, to nopostīs. Tāpēc biškopjiem jādomā, kā no lāča izvairīties. Var mēģināt dravai vilkt apkārt elektrisko sētu. Ar elektrisko ganu, kādu izmanto liellopu ganīšanai, lāča apturēšanai varētu būt par maz. Ieteikt biškopim neganīt bites mežā būs slikts padoms, acīmredzot jādomā, kur novieto dravu,” bilst J. Ozoliņš. Varbūt stropus var likt uz paaugstinājuma? Var, bet tiem jābūt nopietniem, jo lācis prot rāpties. Pieslienoties kājās, pieaudzis lācis var sasniegt pat triju metru augstumu. “Agrāk, kad greba bišu dores, ap stumbru lika gredzenveida sētiņu, kas neļāva lācim pārrāpties.”
Ieraugot lāci, nevajag kliegt un skriet paniski projām, bet gan lēnām atkāpties. Ja lācis pieceļas pakaļkājās, neuzskatīt to par uzbrukumu, dzīvnieks tikai grib labāk saskatīt. Lācis ir jāpatur acīs un iešanai ir jābūt projām no lāča, nevis tam tuvojoties.
J. Ozoliņš arī neiesaka glābiņu meklēt kokā. Tur var nākties visai ilgi sēdēt, un, ja lācis gribēs noķert, viņš labāk un ātrāk nekā cilvēks mācēs rāpties. “Risks, ja vien cilvēks pats neiet virsū lācim, nav liels. Jo lācis, cik vien var, izvairās no cilvēka. Varbūtība nokļūt starp nesen dzimušiem lācēniem Latvijā pagaidām ir ļoti, ļoti niecīga.
Bet, ja nu tā gadījies, tad labākais padoms ir palikt mierā, nekustīgam, jo lācene centīsies mazuļus savākt un aizvest.” Parasti lāču uzbrukumi cilvēkam saistīti ar ievainojumiem un medībām, bet Latvijā lāču medības nav atļautas. Ja pamanīts lācis ar krotālijām ausīm, noteikti nevajag mēģināt dzīvnieku pabarot.
J. Ozoliņš aicina Latvijā izveidot dzīvnieku policiju – ātrās reaģēšanas speciālistu komandu – un izstrādāt pasākumu reglamentu gadījumiem, kad lāču atbaidīšanai, pārvietošanai vai likvidācijai nepieciešama praktiska rīcība cilvēku drošību apdraudošās situācijās.
Svarīga loma lāču barībā ir arī gaļai
* Pieauguša lāča tēviņa ķermeņa garums var pārsniegt 2 m, bet masa – 300 kg. Atsevišķi indivīdi spēj izaugt pat līdz 480 kg. Mātītes vidēji ir mazākas: ap 70% no tēviņa garuma un ap 200 kg svarā.
* Igaunijas populācijā lāči lielākoties ir tumšbrūni.
* Lāči ir visēdāji, kas barību pārsvarā iegūst, savācot no zemes vai izrokot no augsnes virskārtas un nedzīvās zemsedzes, atplēšot mizu celmiem un nedzīviem kokiem, kā arī apkožot lakstaugus un kokaugu dzinumus. Lāči nesmādē arī zivis. Vasaras vidū un otrajā pusē par galveno barību kļūst meža ogas. Rudeņos tiek ēstas ozolzīles.
* Visai bieži lāči izposta bišu dravas, salaužot stropus un iznīcinot bišu saimes.
