“Konkurence vienmēr dzen uz priekšu.” Oskars Cibuļskis stāsta, kā gatavojas cīņai pasaules hokeja čempionātā 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas hokeja izlasei šosezon būs īpašs pasaules čempionāts, jo savās mājās. Viens no izlases aizsardzības balstiem pēdējos gados bijis Oskars Cibuļskis, kuru šobrīd 33 gados var jau saukt par vienu no komandas veterāniem.
Trīs bērnu – Annas, Martas un Olivera – tētis, kurus audzina kopā ar sievu Baibu. Oskaram aiz muguras septiņas planētas meistarsacīkstes, divās no tām izpelnoties arī Latvijas izlases TOP3 labākā spēlētāja atzinību.
Pēdējās četras sezonas Cibuļskis spēlējis Čehijā, pirms tam astoņus gadus mugurā vilcis Rīgas “Dinamo” kreklu, bet vēl pirms tam kā juniors gadu nospēlējis Mocarta pilsētā Zalcburgā. Šo sezonu Oskars aizvadīja Litvīnovas “Verva” vienībā.
O. Cibuļskis: Šobrīd ar izlasi trenējamies divās grupās, lēnā garā esam sākuši gatavoties pasaules čempionātam. Treniņos darām to, ko Bobs Hārtlijs prasa, lai gan viņa šobrīd vēl nav klāt. Ir viņa palīgi, bet Bobam kā katru gadu ir plāns, pie tā arī pieturamies. Gatavojamies uz kārtīgu cīņu. Mums jābūt gataviem sevi parādīt no labākās puses, kā sanāks, to redzēsim.
Tu būsi viens no visvairāk pieredzējušajiem spēlētājiem komandā, bet vēl jau jāiztur konkurence. Vai jūti elpu pakausī no jaunajiem čaļiem?
Par elpu pakausī neko neteikšu, bet komandā ir jauni puiši, kas grib sevi parādīt un pierādīt izlasē. Bet tā ir laba ziņa, jo vairāk tādu puišu mums būs, jo Latvijas hokejam labāk. Konkurence vienmēr dzen uz priekšu.
Kā vērtē šo sezonu, tev ceturto Čehijā, bet pirmo Litvīnovas klubā?
Tā kā sezona man vēl nav beigusies, neesmu to sev tā īsti analizējis. Ir bijušas labas un ne tik labas lietas. Ar klubu netikām tālāk izslēgšanas spēlēs, kas ir mīnuss, jo neizdevās, kā mēs gribējām. Bet individuāli man nav ko sev pārmest un sūdzēties, kopumā šī sezona klubā man bija ar pozitīvu zīmi. Tagad ir citi uzdevumi un mērķi – izlase.
Pirms sezonas bija runas, ka tu varētu atgriezties Rīgas “Dinamo”. Gaidīji līdz pēdējam brīdim no viņiem piedāvājumu? Jo ar Litvīnovu līgumu parakstīji vien septembra sākumā.
Tā īsti nebija. Litvīnovas piedāvājums man bija jau iepriekš, viņi mani uzrunāja iepriekšējās sezonas beigās, kura mums visiem beidzās martā līdz ar koronavīrusa pandēmiju. Tad man sekoja tiesāšanās ar iepriekšējo klubu no Hradeckrālovas, kas vienpusēji lauza līgumu. Kamēr tur nebija skaidrības, nesteidzos.
Jā, bija sarunas ar Rīgas klubu, bet nekas konkrēts. Sazvanījāmies ar Pēteri Skudru, bet nekāda liela interese no “Dinamo” nesekoja. Līdz ar to man daudz domāt nevajadzēja, jo pats arī gribēju braukt atpakaļ uz Čehiju.
Kā beidzās stāsts ar Hradeckrālovas klubu?
Bija tiesa, un mēs, vairāki spēlētāji, tajā uzvarējām. Mums samaksāja to, kas pienākas pēc līguma.
Pret bijušo komandu šosezon sanāca arī spēlēt izslēgšanas cīņās, bet zaudējāt ar 0-3. Tas tev bija principiāls duelis?
Protams, gribējās aizķerties, bet nesanāca. Es uz Hradeckrālovas klubu ļaunu prātu neturu, jo tas ir bizness. Viņi uzskatīja, ka viņiem taisnība, mēs, spēlētāji, ka mums. Tiesā uzvarējām.
Kā šogad Čehijas ekstralīga tika galā ar Covid-19 izaicinājumiem?
Kad es ierados komandā, tur treniņnometnes laikā jau pāris spēlētāji bija saslimuši un komanda jau bija atradusies vienā karantīnā. Sākumā bija treniņi, bet septembrī čempionāta sākums tika pārcelts par trim nedēļām, jo sāka slimot daudzās komandās, arī pie mums praktiski visi.
Arī es, bet vispār bez simptomiem, individuāli uzturēju sevi formā, gāju ārā arī paskriet. Tas bija laiks, kad slimoja praktiski visās komandās. Pēc tam sezona atsākās, protams, bez skatītājiem.
Čehijā vienu brīdi diezgan traki gāja ar saslimušajiem, cipari bija ļoti lieli. Kā tas izpaudās ikdienā?
Jā, bija patraki, pēc astoņiem vakarā ārā no mājas nedrīkstēja iet, bija komandantstunda. Bija arī brīdis, kad nevarēja braukt ārā no savas pilsētas bez iemesla vai tikai ar negatīvu kovidtestu.
Visas sabiedriskās vietas – kafejnīcas, krodziņi, frizētavas – visu šo laiku bija ciet, tikai pārtikas veikali strādāja. Arī uz ielas sejas masku vajadzēja nēsāt.
Litvīnovā tev bija treneri ar labu pieredzi – Oršžāgs spēlējis NHL, Sikora trenējis KHL. Kā tev ar viņiem saskanēja?
Augstas klases treneri. Ar Sikoru biju jau strādājis iepriekš. Par komandu nav nevienas sūdzības, viss bija nodrošināts ļoti labā līmenī. Dzīvoklis, mašīna, kā visur Eiropā.
Patīkami, ka bijām divi latvieši komandā, Uvis Balinskis arī labu sezonu aizvadīja. Mēs jau nebijām pirmie latvieši Litvīnovā, jo savulaik tur daudz Normunds Sējējs spēlējis.
Iepazinos ar dažiem viņa bijušajiem komandas biedriem, Normundu tur atceras ar ļoti labiem vārdiem. Litvīnova ir tāda rūpnīcu jeb industriālā pilsēta, bet apstākļi dzīvošanai labi.
Kad braucu uz turieni, šķita, ka būs sliktāk, nekā beigās izrādījās. Halle izremontēta, pilsēta arī patīkama.
Septembrī noslēdzi līgumu pēc sistēmas 1+1. Paliksi Litvīnovā?
Šobrīd līgums par otro gadu nav parakstīts. Pats varu izvēlēties līdz aprīļa beigām, palikt vai ne. Klubs arī nespiež. Viņiem interese ir, bet steigas nav, jo klubam arī jāzina savas iespējas. Laiks rādīs.
