Cenzūra ir vajadzīga jebkurā valstī – uzskata krievu režisors Andrejs Končalovskis 3
Festivāla “Baltijas pērle” ietvaros šonedēļ Dailes teātrī Eiropas pirmizrādi piedzīvoja Andreja Končalovska teātrī “Mossovet” iestudētās A. Čehova lugu triloģijas noslēdzošā daļa “Ķiršu dārzs”. Jau iepriekšējos gados Rīgā tika izrādītas arī triloģijas pirmās divas daļas – “Tēvocis Vaņa” un “Trīs māsas”. Savukārt A. Končalovska jaunākā, 2016. gadā uzņemtā, filma “Paradīze” svētdien kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā tika izrādīta pirmoreiz. Tieši par šo filmu 2016. gadā Venēcijas kinofestivālā A. Končalovskis ieguva balvu “Sudraba lauva” kā labākais režisors. Šogad par filmu “Paradīze” viņš ieguva Krievijas nacionālo balvu “Zelta ērglis” – kā viens no producentiem par labāko filmu un kā labākais režisors.
Andrejs Končalovskis dzimis 1937. gadā. Viņa spilgtākās filmas ir “Tēvocis Vaņa”, “Romance par mīlētājiem”, “Sibiriāde”. Kopā ar Andreju Tarkovski Končalovskis sarakstījis scenāriju Tarkovska 1966. gadā uzņemtajai filmai “Andrejs Rubļovs”. 1980. gadā Končalovskis pirmoreiz pārcēlās uz ASV, kur strādāja Holivudā. Pie tā laika spilgtākajiem darbiem pieder filma “Marijas mīļākie”.
Melnbaltā filma “Paradīze” stāsta par notikumiem Otrajā pasaules karā, darbība notiek Francijā, Itālijā, Vācijā Aušvicē, kur vācu virsnieks Helmūts ieskatās koncentrācijas nometnē ieslodzītajā krievu kņazienē Olgā, bet viņa, kaut varētu izbēgt, ziedo savu dzīvību, lai glābtu citu ieslodzīto un divus mazus ebreju zēnus. Vai filmas varoņiem ir arī reāli prototipi?
A. Končalovskis: Reāls prototips ir viens – kņaziene Vera Oboļenska – labi zināms uzvārds Krievijā. Reāla personība, kas filmā izmantota kā prototips galvenajai varonei Olgai (atveido Andreja Končalovska dzīvesbiedre aktrise Jūlija Visocka. – V. K.). Veru Oboļensku sodīja Berlīnē, jo viņa bija to krievu emigrantu vidū, kuri iekļāvās militārā franču grupā, kas pretojās okupantiem. Oboļenska un viņas līdzgaitnieki glāba ebreju bērnus, un par to viņus iznīcināja.
Filma ir psiholoģiski smaga, un varbūt arī tādēļ pirms aplausu vētras tās beigās viens otrs skatītājs zāli pameta, lenti līdz galam nenoskatījies. Kāda ir sajūta, dzirdot noklaudzam durvis?
Es sen nedomāju par to, kā filmu uztvers. No panākumiem publikā filma nekļūst ne labāka, ne sliktāka. Tā ir milzu ilūzija, ka filma, kam ir panākumi, ir arī mākslinieciski laba. Kā reiz teicis režisors, viens no franču jaunā viļņa veidotājiem Žans Liks Godārs – ja labai filmai ir panākumi, tas nozīmē, ka publika to nav sapratusi…
Zinot jūsu īpašo interesi par Čehovu, tā droši vien nav nejaušība, ka arī filmā rakstniekam ir sava loma – vācu virsnieks Helmūts kā slāvists raksta disertāciju par Čehovu, bet, uzraugot gāzes kameru mašinēriju, no cita virsnieka mutes izdzird ko viņa pārliecību iedragājošu – ka arī Čehova mīļākā nosmacēta turpat, gāzes kamerā.
Šo faktu uzzināju pirms vairākiem gadiem, lasot kādu grāmatu par Čehovu. Čehovam bija mīļākā, ebrejiete, ar kuru viņam galu galā nekas nesanāca, un sieviete apprecējās ar citu. Taču savu dzīvi viņa beidza gāzes kamerā Aušvicē… Tas ir fakts. To izlasot, biju satriekts.
Kas Čehovā kā rakstniekā ir tas īpašais, kas daudzu gadu garumā piesaistījis jūsu uzmanību?
Jā, Čehovs ir viens no mani visvairāk ietekmējušiem māksliniekiem – ar savu prozu, biogrāfiju, raksturu. Pirmoreiz Čehovu iestudēju 1972. gadā, filmējot “Tēvoci Vaņu”. Toreiz man bija viena izpratne, tagad cita. Pēdējos trīsdesmit gados Čehovs kā personība man atklājusies no visdažādākajām šķautnēm. No vienas puses, kā ārkārtīgi principiāls cilvēks, no otras – liels ciniķis, kurš nemīl sievietes, bet tajā pašā laikā ir liels donžuāns. Dzīves pēdējos piecpadsmit gadus viņam ir skaidrs priekšstats, ka viņš nomirs daudz agrāk nekā tad, ja nebūtu slims. Rakstniekā ir sapratne un apjēga, cik maz atkarīgs no mums pašiem. Neviens jau patiesībā negrib zināt savu nāves stundu. Bet, ja mēs to zinātu, daudz citādākām acīm skatītos uz cilvēkiem un visu pārējo sev apkārt.
Nupat Latvijas Nacionālajā teātrī režisors Elmārs Seņkovs iestudējis Čehova “Kaiju” kā komēdiju. Izrāde lieliska, bet daudzi brīnās: Čehovs, “Kaija” un – komēdija? Jūsu “Ķiršu dārzs” arī iestudēts kā komēdija. Kā atklājāt, ka tā nav drāma, kā daudziem šķiet joprojām?
Daudzi viedokļi par Čehovu radušies, pateicoties milzum lielam skaitam režisoriski ļoti viduvēju Čehova darbu traktējumu. Maztalantīgi cilvēki darbojas arī teātrī, viņu ir pat vairākums. Tāpat kā dzīvē vispār. Romantiskais priekšstats par Čehovu ir vislielākā klišeja. Par “Ķiršu dārzu” autors pats ir teicis – man tā ir nevis drāma, bet komēdija, pat farss! Jābūt vienkārši zinātkārākiem, jāpēta Čehova teksti, viņa vēstules. Arī par “Kaiju”, kuru Staņislavskis iestudēja kā romantisku drāmu, Čehovs teica – Staņislavskis manu lugu ir pazudinājis! Ja vēl ļoti jauns cilvēks, kāds ir viens no galvenajiem varoņiem “Kaijā”, par sevi, kā tas dzīvē dažkārt gadās, domā, ka viņš jau ir ģēnijs, vai tas nav smieklīgi? Un, lūk, jums komēdija. Čehovs nemīlēja varoņus, bet gan tos neapdāvinātos, garlaicīgos, ikdienišķos cilvēkus – vienkārši tādēļ, ka tiem bija lemts mirt. Un tā ir lielākā gudrība: varoņus nav par ko mīlēt, bet vienkāršos cilvēkus vērts mīlēt kaut vai par viņu ilūzijām un sapņiem. Čehovs ir teicis – neieredzu Krievijas provinci. Jo viņš pats bija provinciālis… “Tēvocis Vaņa”, “Trīs māsas” un “Ķiršu dārzs” ir kā vienas simfonijas trīs daļas. Tāpēc mēs spēlējam šīs izrādes vienās un tajās pašās dekorācijās, un man ir sapnis kādreiz atvest uz Rīgu visas trīs izrādes vienlaikus un spēlēt trīs vakarus pēc kārtas, kā mēs to laiku pa laikam darām Maskavā.
Vai Krievijā valsts atbalsta teātri?
Maskavā ir 58 teātri. Apmēram pusi dotē valsts, otru – Maskavas dome. Vidējā biļešu cena ir 12 eiro, kas bez valsts subsīdijām nebūtu iespējams. Dažos privātos teātros biļešu cena var sniegties arī līdz 200 eiro. Taču, protams, Maskava un Pēterburga krietni atšķiras no pārējās Krievijas.
Kas, jūsuprāt, Krievijai ir Putins – veiksme vai nelaime?
Savaldīgs, gudrs politiķis. Par Obamu vai Hilariju Klintoni viņš saka – “mūsu partneri diemžēl nesaprot…” Jēdzienu “ienaidnieki” šādā kontekstā nesaklausīt… Vārda “prostitūta” vietā Krievijas līderis teiks – “meitenes ar pazeminātu sociālo atbildību”. Visvienkāršākais, ko var izdarīt “zemnieks” – un te es nedomāju cilvēkus, kas ar un sēj, bet ar citu vērtību izpratni –, ir sākumā visu varu atdot vienam cilvēkam un pēc tam viņu dievināt vai dancot uz viņa zārka. Bet patiesībā no tā viena cilvēka Kremlī nemaz nav atkarīgs tik daudz, kā daudziem šķiet.
Par ko Krievijā mākslā nedrīkst runāt?
Es tādas tabu tēmas nezinu. Bet cenzūra ir vajadzīga! Jebkurā valstī. Godīgi sakot, cilvēka gatavība brīvībai ir liela ilūzija. Kas notiek pasaules ekonomikā? Desmit ģimenēm pieder 92 procenti visas pasaules bagātību. Kā viņnedēļ rakstīja “Times” – sešiem cilvēkiem pieder puse visas pasaules finanšu ienākumu. Seši cilvēki iepretim trim miljardiem. Lūk, brīvais tirgus. Ja alkatība ir tik stipra, vērts padomāt, vai cilvēks ir pelnījis brīvību?
Jūs esat veidojis filmas kā Krievijā, tā Amerikā. Kur, jūsu skatījumā, ir Holivudas, amerikāņu kino un kur – krievu kino spēks?
Der atgādināt, ka Holivuda, kā zināms, nav Amerikas, bet starpnacionāla kompānija, tāpat kā “Coca-Cola”, ko jūs taču nesauksit par amerikāņu dzērienu. Holivuda ir vienkārši radīta Amerikā, tāpat kā “McDonald’s”, un tās ražojumi ir universāli, bez nacionalitātes. Betmens, supermens un visi pārējie līdzīgie nav amerikāņu varoņi. Tas ir mīts. Amerikāņu kino savā ziņā ir pametis Holivudu. Sešdesmito gadu beigās amerikāņu kino piedzīvoja pēdējos elpas vilcienus Holivudā. Tādi brīnišķīgi režisori kā Mārtins Skorsēze un citi Holivudā vairs nefilmē. Savukārt amerikāņu autorkino spēks ir tā reālismā, kas ataino Ameriku. To pašu var teikt arī par krievu kino. Tomēr – ir tāds vispārzināms amerikāņu teiciens: laiks ir nauda. Savukārt krievu apziņā iekodēts, ka laiks ir nenovērtējams. Un tāpēc krievu cilvēks var stundām pavadīt svētā mierā filozofiskā vienatnē kaut vai meža vidū. Tāpēc krievu filmas var būt lēnas, apcerīgas, skumjas, ar ilgiem, ilgiem, nesteidzīgiem kadriem.
Ko pats tagad filmējat?
Gatavoju divas filmas. Ceru, ka vienu jau šogad sākšu uzņemt, to sauks “Grēks”, stāsts būs par Mikelandželo, spēlēs itāļu aktieri. Un vēl man ir doma uzņemt filmu par kompartijas funkcionāru pagājušā gadsimta sešdesmitajos. Tas varētu būt labs cilvēks, kas tic komunismam un ne ar ko neatšķiras no mana “vācu drauga” (jau minētais vācu virsnieks Helmūts filmā “Paradīze”. – V. K.), kurš saka – ja dzīvotu Krievijā, es būtu komunists. Atklājās jau karjeristi un nelieši, bet vidējā līmeņa partijas darbinieks bija vienkāršs cilvēks, kurš varbūt vairāk dabūja desu, bet svēti ticēja komunisma ideāliem. Vēsturiskie apstākļi, vara un tās spiediens, kuram pakļaujoties cilvēks izdara šausmīgas lietas, ir lielākā cilvēciskā traģēdija. Man nāk prātā tāda aina – mušas lido no vienas sienas uz otru, apsēžas uz palodzes. Un domā, ka brīvi lido, kurp vēlas. Taču, tā kā viņas lido čemodānā, pat nezina, ka šo čemodānu kāds kaut kur nes.
