Latvijas kamaniņu sportisti gatavi noturēt latiņu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gatavi noturēt latiņu visaugstākajā līmenī – Latvijas kamaniņu sportisti ar entuziasmu gaida šonedēļ Siguldā paredzēto Pasaules kausa piekto posmu un Eiropas čempionātu. Tā mūsējiem ir labākā iespēja nodrošināt finansējumu nākamajai sezonai jeb maizes mači.
Rekordu grozs
Iepriekšējā nedēļas nogalē Siguldā notikušajā ceturtajā Pasaules kausa izcīņas posmā mājinieki uzvarēja četrās no piecām disciplīnām, bet Elīna Vītola ieguva sudrabu. Latvijas Kamaniņu sporta federācijas ģenerālsekretārs (LKSF) Kristaps Mauriņš nedomā, ka konkurenti būtu ko pietaupījuši Eiropas medaļu dalīšanai, kas bija paredzēta Lillehammeres trasē, taču norvēģi organizatorisku iemeslu dēļ no posma atteicās. Gluži otrādi – bija lieliska iespēja izmēģināt labāko ekipējumu.
Atkārtoti latviešiem dominēt būs grūtāk – pirmkārt, konkurentiem papildu nedēļa treniņiem Siguldā, otrkārt, mainīsies laika apstākļi. “Uzlikām sev lielu atbildību, bet domāju, ka varam vēl labāk. Protams, rezultāti bija ļoti augsti, taču uz pjedestāla var būt arī vairāki mūsu sportisti,” norāda Latvijas izlases treneris Inārs Kivlenieks. “Gaidāmi siltāki laika apstākļi, un tādiem mēs pat esam vairāk gatavi nekā mīnusiem, jo Siguldā aukstā laikā bieži nesanāk braukt. Ceru, ka tas mums dos vēl lielāku priekšrocību.”
Latvijas sportistiem šobrīd pieder arī četri trases rekordi. Iepriekšējie trijās tradicionālajās disciplīnās bija noturējušies sešus gadus. Cik ilgs mūžs būs šiem? “Mēs jau esam smējušies – labo trases rekordu un šķiet – kur vēl ātrāk. Taču paiet gads, divi, trīs, tehnikā visu laiku ejam uz priekšu. Kādu Pasaules kausu nākas ziedot, lai pārbaudītu idejas. Šoreiz paldies trases komandai, ledus bija perfekti sagatavots, un rekordi tiktu laboti arī siltākos laika apstākļos. Viss attīstās, domāju, ka ne tuvu neesam sasnieguši maksimumu,” spriež Kivlenieks.
Aizrādījumi pēc uzvaras
Mārtiņš Bots un Roberts Plūme pirms sezonas nekādi nevarēja sadzīvot ar jaunajām kamanām, taču pēdējā brīdī izdevās atrisināt problēmas un šobrīd par tehniku galva nesāpot. “Kamanas ir ļoti ātras, tikai jāsavalda,” atzīst Plūme. Pēc savas otrās individuālās uzvaras karjerā “Roboti” arī dabūja pa mici – jo uz pjedestāla nedziedāja Latvijas himnu. Pēc triumfa stafetē abi aizrādījumus ņēma vērā un himnas vārdi izskanēja no visa mūsu kvarteta. Viņi uzsver, ka iepriekšējā nedēļas nogalē gūtie panākumi Eiropas čempionātā nedos nekādas dividendes – cīņa sāksies no nulles.
Gints Bērziņš gandarīts, ka dota vēl viena iespēja kļūdu labojumam. Viņš vēlas pierādīt, ka ir labāka līmeņa braucējs nekā septītās vietas. Jānovēl, lai izdodas brīvdienās justies kā Elīnai Vītolai – ļoti laimīgam.
LKSF prezidents Klāvs Vasks pieļauj, ka perfektā iepriekšējā nedēļas nogale Latvijas komandai iedos papildu emocionālo slogu, vienlaikus paužot pārliecību, ka sportisti ir tam gatavi. Laika prognoze nedēļas nogalei sola kādu grādu virs nulles un nokrišņus, tādējādi mazāka nozīme varētu būt sportistu meistarībai un lielāka – tehnikai.
Šajā sezonā Pasaules kausā debitē sieviešu divnieku sacensības. Pagaidām maza konkurence, taču jau nākamajā sezonā arī šai disciplīnai jābūt iekļautai stafetē. Ja tas notiktu jau šodien, stafetē sacenstos sešu valstu komandas. Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas prezidents Einars Fogelis uzsvēra, ka atkāpšanās ceļa nav, jo sieviešu divnieks iekļauts 2026. gada ziemas olimpisko spēļu programmā, tostarp arī stafetē. Pēc sezonas Siguldā varētu notikt starptautiska treniņu nometne, kur dāmas slīpētu meistarību.
Necelt bērnus pie trases
Kristaps Mauriņš, LKSF ģenerālsekretārs: “Pēc ceturtā posma bija tikšanās ar FIL sporta direktori, kas uzrauga visu sacensību norisi, un par Jonasa Mellera ārpus trases izlidojušajām kamanām secinājām – tā notiek. Varam pateikt paldies Dievam, ka viss beidzās laimīgi. Šonedēļ trasē izliksim zīmes, lai cilvēki ir uzmanīgi, lai nelien zem metāla aizsarga, jo tam ir noteikta funkcija, ne tikai smukumam. Abos taisnes galos būs apsargi. Nevaram aiztaisīt pieeju pavisam ciet, jo kamanas var aizlidot arī piecus metrus tālu. Cik mums zināms, šis bija piektais gadījums vēsturē, kad kamanas izlidojušas no trases – trīs reizes Soču trasē un vienreiz sen atpakaļ Georgam Haklam Austrijā. Trases būvētas tā, ka kritiena gadījumā kamanām jāpaliek trasē, jo, pirmkārt, tā ir sportistu drošība. Taču nekad nevar paredzēt visu. Tas ir līdzīgi kā rallijā, kur cilvēki stāv trases malā, vai hokejā – ripa var lidot tribīnēs. Tā ir arī cilvēku atbildība, pats biju šokā, ka daudzi vecāki bērnus ceļ augstāk un tuvāk trasei. Saprotu vēlmi labāk redzēt, bet jādomā par drošību, arī sportistu, jo nevar garantēt, ka, piemēram, bērna cimds neiekritīs trasē.”
