– Kangera kungs izteicies, ka viņš komisijas darbu redz vēl plašāk, neaprobežojoties tikai ar “maisiem”. 9
– Jā. Ir doma, ka jānoskaidro vēl tā VDK dokumentu daļa, kas tagad glabājas Iekšlietu ministrijas un Policijas koledžas arhīvā. Bet par šīm lietām un uzdevumiem nopietni runāsim tad, kad komisija patiešām reāli nonāks LVI pārziņā, jo jāskatās, vai ar viņu spēkiem tas tiešām būs paveicams.
– Tātad Tieslietu ministrija vairs nebūs pār komisiju noteicēja. Bet kas būs tas drosmīgais, kas pateiks, ko un kā pētīt?
– Tāpēc jau ir komisija un tai ir vadītājs. Komisijai jādarbojas patstāvīgi, arī lemjot. Mans pienākums ir nodrošināt komisijas vadītājam akadēmisko brīvību. To arī garantēsim. Bet es neesmu tik ļaunās domās par mūsu valsti un ierēdņiem, lai apgalvotu, ka agrāk kāds politisks spiediens ir bijis. Vienkārši šīs lietas ir ļoti jūtīgas. Bet pareizi ir, ka šī “bēda” tiek noņemta jau pašā sākumā. Mums tomēr ir pietiekami daudz ienaidnieku. Atcerieties, kā bija ar Valsts prezidenta kancelejas Latvijas Vēsturnieku komisiju? Visu laiku skanēja – ja jau tas ir Valsts prezidenta pakļautībā, tad jau politisks pasūtījums. Kaut patiesībā Latvijas Vēsturnieku komisija ir tikai kā viens papildu projekts vēsturniekiem, kā viens grants, lai varētu organizēt izpēti, sasaukt konferences, izdot rakstus. Ja nebūtu šīs valsts naudas, nekas tāds nebūtu izdarīts. Un, protams, visi Latvijas Vēsturnieku komisijas izskatītie jautājumi bija aktuāli. Un ir aktuāli vēl šodien. Tomēr – visu laiku tie pārmetumi skanēja. Tāpēc tik jūtīgā lietā kā “čekas maisi” labāk, lai viss notiek akadēmiskā vidē.
– Bet jums katru gadu vajadzēs budžetu. Kura instance to valdībā pieprasīs?
– Es saprotu, ka komisijai bija atvēlēti 250 000 gadā. Projekta ilgums ir trīs gadi. Nupat saņēmām ziņu, ka šim gadam atvēlētā summa kļuvusi mazāka – ap 245 000, jo daļa jau iztērēta komisijas administrēšanai Tieslietu ministrijā. Ja VDK dokumentu komisijai domāto budžetu caur IZM nodos LU, kas to tālāk nodos mums LVI, tad pētījumu tāmi komisijai acīmredzot apstiprināsim mēs, institūts.
– Un kā jūs iedomājaties komisijas galaproduktu? Kā ziņojumu? Publikācijas?
– Man kā vēsturniekam šķiet, ka tai jābūt izvērstai publikācijai, iespējams, vairākām. Kārlis Kangeris ir paredzējis pievērsties vairākām izpētes tēmām, kuras varētu noslēgties ar zinātniskām konferencēm, kam savukārt sekotu publikācijas, piemēram: “VDK un inteliģence”, “VDK un psihiatrija”. Viens ziņojums būtu pārāk niecīgs iznākums tādam darbam. Rezultāts nevar “palikt gaisā” kā kaut kāds dokuments, kuru kāds varbūt redzējis, bet kāds nav redzējis.
