Zemessardzē šogad iestājušies gan studenti, gan mācītāji 0
To, ka šogad zemessardzē (ZS) stājas aktīvāk nekā iepriekš, rāda statistika: pērn ZS pavisam uzņemtas 480 personas, bet šā gada astoņos mēnešos par zemessargiem kļuvuši jau 492 cilvēki. Vai Ukrainas notikumu sakarā cilvēki aktīvāk domā par nepieciešamību aizstāvēt savu valsti, vaicāju trim jauniem zemessargiem.
Zināju, ka šogad zemessardzē iestājies pieredzējušais luterāņu mācītājs Guntis Kalme. Nesen, 23. augustā, zemessarga zvērestu deva arī katoļu priesteris Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles vikārs Renārs Birkovs. Jautāju, kas viņu rosināja mācīties apieties ar ieročiem un vai tas saskan ar priestera amata sūtību.
“Ja es nebūtu katoļu priesteris, droši vien būtu karavīrs,” atzīst Renārs. Vēl pirms teoloģijas studijām viņš apsvēris iespēju kļūt par kapelānu bruņotajos spēkos. Mācību laikā Rīgas Garīgajā seminārā pārrunājis savus nodomus ar arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču un saņēmis atbalstu. Bet NBS pašreiz nav vakantu kapelāna štata vietu, turklāt, Renārs spriež, ka vispirms viņam jāiegūst vairāk pieredzes un brieduma. Viens no armijas kapelāniem ieteicis – pamēģini zemessardzē, iegūsi pieredzi un to vari savienot ar darbu draudzē!
Ukrainas notikumi liek domāt par to, ko bīskaps Bulis teica Aglonā: vai mēs esam gatavi aizstāvēt savu tēvzemi – vai pietiks gudrības un spēka. Renārs jau ir piedalījies mācībās un vērtē, ka tās bijušas tādas, kā sagaidījis. “Armijas disciplīna, noteiktība, fiziski treniņi, tas viss kopā ir aizraujoši! Mācāmies šaut uz nedzīvu mērķi, un tur nekādu pretrunu ar kristīgo ticību nav,” spriež Renārs. Priesteris uzsver, ka arī karavīriem māca šaut tāpēc, lai viņi šīs zināšanas izmantotu tikai tad, kad nepieciešams, kad to prasa valsts aizsardzība, drošība, miera uzturēšana. No kāda karavīra Renārs dzirdējis atziņu, ka priesterī karavīri ieklausās, ja zina, ka viņš mācībās gājis cauri tiem pašiem pārbaudījumiem kā visi citi.
No kristieša viedokļa raugoties, cilvēkam ir pienākums aizstāvēt sevi un arī savu tēvzemi. Zemessardzē neiet ar domu “gribu karot”, bet pamatmotivācija ir – nosargāt savu māju, tēvzemi. Renārs salīdzina – ja mājai uzbrūk, tad ģimenes tēvam ir pienākums aizsargāt savu sievu un bērnus, un viņš nav bruņojies tāpēc, ka viņam ļoti patiktu ieroči, gribētu kauties un šaut. Nē, viņš gādā, lai ģimene dzīvo drošībā.
Vikārs, stājoties zemessardzē, informēja, ka ir priesteris un vēlas kļūt par kapelānu. Renārs skaidro, ka par kapelāniem visas starptautiskās konvencijas ir noteikušas, ka viņi misijās vai kara gadījumā nepiedalās operācijās, nedodas operācijās vai izlūkošanā. Pirmajā apmācību gadā viņš ir ieskaitīts kājnieku rotā, bet vēlāk tikšot domāts, kādai citai rotai viņu piekomandēt.
Jautāju, vai var salīdzināt izjūtas, kādas bija, dodot priestera solījumu un zemessarga zvērestu. Renārs teic: “Atceros, savas ordinācijas dienā, kļūstot par priesteri, sajutu, ka uzņemos atbildību. Tāpat, dodot zemessarga zvērestu, apzinājos, ka savu spēju un kompetences robežās palīdzēšu savai valstij. Šķistu, kā priesteris var dot to pašu zvērestu, ko zemessargs – nesaudzēt dzīvību, veselību, spēkus tēvzemes aizsardzībai. Protams, ka nedarīšu to, ko dara kājnieki, bet es, nesaudzējot spēkus, strādāšu kā priesteris, palīdzot karavīriem, stiprinot garīgi, palīdzot viņa morālās stājas veidošanā.”
Kā izdodas mācības zemessardzē savienot ar pienākumiem draudzē? Vikārs saka: “Man ir atsūtīts apmācību plāns, un ar to rēķinos – mēģinu salikt, kura sestdiena ir draudzei, kura – zemessargiem.”
Nesen “DNB Latvijas barometra” aptaujas rezultātos bija teikts, ka desmit procentu jauniešu vecumā līdz 24 gadiem domā, ka skolā vajadzētu mācīt militāro mācību.
Renārs uzskata, ka katram puisim pusgads vai gads pēc skolas beigšanas būtu jāpavada kādā militārā struktūrā: “Armijā puisim var iemācīt praktiskas lietas. Kaut vai nedēļas nogales pavadot zemessardzē, viņš daudz ko iemācītos un saprastu, uz daudzām lietām paskatītos citādi. Jo tur mācībās rokās ir pielādēts ierocis, un tā vairs nav filma, tā vairs nav datorspēle, un tādā situācijā jaunietis aizdomātos par atbildību.”
“Biju jaunsargs, kļuvu zemessargs”
“Obligātais militārais dienests ir pārāk dārgs un varbūt ne tas efektīvākais veids,” uzskata jaunsardzes pašpārvaldes vadītājs, LU vēstures students un zemessargs Pauls Maurers. Viņš zina, ka dažās skolās māca priekšmetu par valsts aizsardzību, un domā – labi būtu, ja to mācītu plašāk. Kā piemēru min Šampētera vidusskolu, kur jaunsargu instruktora vadībā jaunieši apgūst pamatzināšanas valsts aizsardzībā. Pauls pats ir pabeidzis Natālijas Draudziņas ģimnāziju un pirms tam Oskara Kalpaka Rīgas tautas daiļamatu pamatskolu. Tajā bija arī jaunsardzes vienība, kurā Pauls iesaistījās un aktīvi darbojās. Puisis vērtē, ka jaunsardzē gūtās zināšanas noder dažādās situācijās arī ikdienā – droši orientēties mežā, sasiet stiprus mezglus u. c. Tāpat jaunsardzē iemāca disciplīnu, ka jāpilda apņemšanās un solījumi un viss jāizdara laikā. Fiziskie treniņi uzlabo stāju. Arī viens no Paula klasesbiedriem dien zemessardzē, jau ir kaprālis instruktors, vēl vairāki citi klasesbiedri darbojušies jaunsardzē. Pauls atminas, ka pērn kā jaunsargs soļojis 18. novembra parādē un izjutis lielu gandarījumu.
Zemessarga zvērestu viņš šogad deva reizē ar 30 citiem jaunsargiem Dobeles bataljonā sarīkotajā jaunsardzes nometnē un atceras, ka, izrunājot vārdus “netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību”, bija gan emocionāla pacilājuma sajūta, gan apjauta, ka tas ir ļoti nopietni.
Pauls uzskata, ka zemessardzē stājas ne jau tikai tāpēc, lai iemācītos rīkoties ar ieroci un nepieciešamības gadījumā karotu par savu tēvzemi, bet arī, lai darītu labus darbus jebkurā laikā, jo zemessargi palīdz plūdu vai citu nelaimju gadījumos, palīdz nodrošināt sabiedrisko kārtību, piemēram, pilsētu svētkos u. c.
Jaunietis ir pārliecināts, ka studijas augstskolā un darbošanos zemessardzē var labi savienot. Turklāt atlīdzība par zemessarga pienākumu veikšanu studentam ļoti noder.
Ģimenes tradīcija
Madara Andrejonoka pērn iestājās zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljonā, bet šoruden viņas tētis Arnis Andrejonoks nolēmis atjaunot savu darbību zemessardzē, tāpēc nu abi dosies uz mācībām kopā.
“Visu bērnību man tētis ir bijis paraugs. Un, tā kā esmu liela patriote, man gribējās iesaistīties un būt gatavai aizstāvēt valsti,” jauniete saka. “Ar katru mācību reizi vairāk saprotu un varu vairāk izdarīt. Treniņos mācos pareizi reaģēt, arī pārvarēt stresu un bailes, turklāt pats galvenais mācībās ir komandas darbs.”
Madara mācās Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā un vasaras sezonā strādā Siguldā kafejnīcā, ko apsaimnieko “LGK atrakcijas”. Siguldā tūristu pieplūdums ir nedēļas nogalēs, un mācības zemessardzē arī notiek sestdienās, tāpēc jautāju, kā izdodas visu apvienot. Madara uzsver, ka darba devējs izturas saprotoši un tāpēc visu var sakārtot tā, lai nevajadzētu pamest zemessardzi.
Treniņu pārgājieni ar smagām somām un ieroci rokās nav viegli, taču, tā kā meitene ar sportu nodarbojusies kopš agras bērnības, viņai spēka un izturības pietiek. Šķēršļu pārvarēšana mežā vai lēkšana āliņģī gan bijusi jauna pieredze.
Pieminu, ka nesen sociālajos tīklos kāds jurists bija vīzdegunīgi paudis attieksmi pret sievietēm zemessardzē, sak, mājsaimnieces, kuras grib karot… Uz to Madara atbild: “Ja cilvēks ar degsmi grib aizstāvēt savu valsti, nav jādala – vīrietis vai sieviete. Un nevajag sacīt, ka “viņas grib karot”. Jo neviens saprātīgs cilvēks negrib karu. Vienkārši jābūt gatavam dažādām situācijām. Es ļoti mīlu savu zemi un, lai kas notiktu, te palikšu un rīkošos.”
Sākumā Madaras mamma raizējusies, kāpēc meitai vajadzīgs šis dienests, bet tagad arī viņa jūtoties lepna par abiem savas ģimenes zemessargiem.
