– Vai viņi, jūsuprāt, to saprot? Kad jūs sēdējāt vēl cietumā Krievijā, šeit bija Eiropas Parlamentārās asamblejas sesija, kurā ne visi balsoja par rezolūciju, lai jūs atbrīvotu brīdī, kad jau bijāt pieteikusi savu trešo bada streiku. 3
– Man ir mierīga attieksme pret cilvēcīgiem vājumiem, jo es labi apzinos, ka tikai personīgās sāpēs katrs kļūstam jūtīgs. Kamēr nesāp, nesaprotam citus. Es uzskatu, ka te mums tomēr ir jāatceras vēsture. Kad Hitlers ieņēma Reinas apgabalus, viņš arī pretendēja uz vāciešu apdzīvotajām teritorijām, kurām viņš palīdz. Tieši tā, kā Krievija “palīdzēja” krieviem Krimā. Taču tas bija sākums Otrajam pasaules karam un Otrajā pasaules karā bija ierauta visa Eiropa. Mums jāatceras vēsture un jāapzinās, ka sāta sajūtas un limitu pašpietiekamam tirānam nav.
– Vai jūs jūtat, ka Ukraina šobrīd spēj kļūt par palaidējmehānismu Krievijas –Eiropas karam? Jūs un jūsu kolēģi notikumus Ukrainā sauc par karu, nevis konfliktu.
– Bet, protams, ka tas ir karš, nevis konflikts! Man gan ļoti negribētos, lai Ukraina un Eiropa pārvēršas par kaujas lauku. Tāpēc esmu ar mieru sarunāties, bet ne šaut. Taču arī otrai pusei ir jādzird mūsu teiktais un arī Eiropai ir jāklausās, ko mēs sakām. Ja pārtrūks vārdi, tad atskanēs lādiņu sprādzieni un ložu svilpieni. [..]
Sankcijas ir politiska, ekonomiska valoda, lai nebūtu jāsvilpo lodēm. Ja vārdus nedzird, bet mēs nevēlamies raidīt lādiņus, tad vienkārši ieviešam boikotu. [..]
Karš ir smags un samierināšanās vajadzīga no abām pusēm, citādi ceļš uz nākotni nav iespējams! Pareizticīgajiem ir pat tādi Piedošanas svētki, kad viens otram lūdz piedošanu un salīgst. Bet vai Krievija šobrīd ir gatava nekomandēt? Gatava neskalot smadzenes Donbasa iedzīvotājiem, kas palikuši okupētajās teritorijās? Mēs būtu gatavi sākt sarunas, lai savstarpēji apmainītos ar visiem karagūstekņiem pēc principa “visi pret visiem”. Bet Krievija uz to nav gatava.
– Krievijas puse tagad noteikti prasītu, vai ir kaut kas, par ko arī Ukrainai jāatvainojas? Vai visi tie Minskas vienošanās punkti ir izpildīti no Ukrainas puses? Arī Latvijas deputāte, kura sveica jūs šeit Strasbūrā, ieteica jums kļūt par to solījumu advokāti, kurus Ukraina nekad nav izpildījusi.
– Es gan nekad neesmu nākusi uz Krievzemi slaktēt krievu tautu. Es viņu priekšā ne par ko neesmu vainojama. Viņi ienāca manā zemē. Es esmu gatava atvainoties tiem savējiem puišiem Donbasā, uz kuriem mēs viens uz otru šāvām. Mūsu starpā ir par ko runāt nākotnē. Tā ir mūsu Ukrainas tauta. Krievijai savukārt būtu vismaz jāiziet otrpus robežai, jāatdod visas sagrābtās zemes un jāatvainojas par sastrādāto.
– Kā minimums, atdot visas zemes, tajā skaitā Krimu?
– Protams.
– Un ja viņi atdos tikai Luhansku un Doņecku? Jo liekas, ka Eiropa jau gandrīz ir aizmirsusi, jau gandrīz pieņēmusi Krimas okupāciju.
– Jā, Eiropa ir aizmirsusi arī Budapeštas memorandu, kad Vācija, Francija, Anglija un Krievija, un tajā skaitā ASV, garantēja Ukrainai, ka tās teritorija un tautas drošība tiks aizsargāta. Krievija to ir aizmirsusi, savā dubultās morāles un lišķīgas politikas veidā iedūra mums dunci mugurā. Vai Rietumi ir gatavi pievienoties Krievijas rīcībai un aiztaisīt acis uz to visu, pat ja solīja mums savu aizsardzību? Ja mums šobrīd vēl aizvien būtu kodolieroči, Krievija nebūtu pārkāpusi mūsu robežu.
