“Garšīgs” atmiņu stāsts par randiņiem un iemīlēšanos 80.gados: “Es biju tik apjucis – šī visskaistākā meitene ir nonākusi man klēpī” 35
“Facebook” ir kāda interesanta grupa ar nosaukumu “Mēs 80-tajos”. Tajā ļaudis dalās ar fotogrāfijām, atmiņām, reizi pa reizei lasāms arī kāds aizraujošs stāsts. Lielisks stāstnieka talants piemīt Raivim Kalniņam, kurš šajā grupā dalījies ar stāstu par iemīlēšanos 80. gados.
Raivja stāsta burvība slēpjas ne tikai raitajā valodā, bet arī izmantotajos vārdos, ko saprot lielākoties vien tie, kas piedzīvojuši 80.gadus. Ar Raivja atļauju publicējam viņa stāstu par 1988.gada 16.decembrī notikušo kādā diskotēkā.
“Līdz pat desmitiem vakarā mēs, bariņš skolas internāta iemītnieku, sēdējām uz gultām, klausījāmies kasešu magnetofonā „Fancy” un „Bad Boys Blue” un spēlējām zolīti uz „flēzītēm”. Ja kādam jāpaskaidro – „flēzīte” ir kaut kas līdzīgs knipim, tikai ar diviem vai trīs pirkstiem reizē, tos sasprindzinātus un atvilktus ar otras rokas palīdzību, spēji palaižot vaļā. Sliktāks kāršu spēlētājs pēc kāršu spēlē pavadīta vakara uz galvas varēja sataustīt vairākus punus, jo no kārtīgas „flēzītes” reizēm pat dzirksteles šķīda gar acīm.
Uzvaras prieku un zaudējuma sāpes mēs divatā ar klasesbiedru jeb čomu remdējām ar senču aliņu ko zagšus bijām atnesuši no veikala, jo pārējie internāta iemītnieki vēl bija „sīkie”, kam alus nepienācās. Tie dzēra limonādi „Buratino”. Alu savos septiņpadsmit gados mēs brīvi varējām nopirkt veikalā, jo abi bijām gandrīz divus metrus gari un zem deguna mums jau rēgojās ūsu aizmetņi. Kad pienāca pulkstens desmit es jau biju krietni noreibis. Sameklējis savu pēdējo rubli ieejas biļetei es piebiedrojos čomam un mēs devāmies uz ciema kultūras namu no kurienes jau varēja saklausīt muzikas dunoņu.
Lai cik alkohols nebūtu slikts un kaitīgs, tam ir viena laba īpašība. Tas ļauj aizmirst savus kompleksus un ļauj atbrīvoties. Pie kultūras nama ieejas stāvēja un pīpēja bariņš ar vietējiem puišiem, kas greizi noskatījās uz mums. Mēs viņiem bijām ne savējie, ne arī svešie. It kā mēs bijām no kaimiņu ciema un no vienas puses svešinieki un konkurenti, bet mēs mācījāmies vienā vidusskolā kopā ar viņiem, tādēļ no otras puses it kā savējie. Tāpēc bieži vien viss bija atkarīgs no mūsu pašu uzvedības.
Es, alus apreibināts, saskatīju starp viņiem divus puišus no vienpadsmitās klases, pamāju tiem un piedāvāju alu no tikko iesāktās pudeles. Viens no tiem neatteicās un paņēma pudeli, un tas nomierināja saspringumu arī starp visiem pārējiem. Mēs izlauzāmies cauri šim bariņam un devāmies iekšā kultūras namā. Cilvēku bija maz, vienīgi divi atsevišķi puišu un meiteņu bariņi stutējās pa stūriem piesmēķētā un pēc lētām smaržām smaržojoša foajē. Arī lielā zāle bija praktiski tukša un uz lakotās parketa grīdas neviens nedejoja. Skolas fizkultūras skolotājs, kurš uzraudzīja kārtību, nervozi staigāja apkārt, saprotot, ka viss vēl tikai priekšā. Skanēja kaut kāda nedejojama dziesma, bet uz skatuves skumjš dīdžejs tērpies „vārītās” džinsās, ausekļainā džemperī un modernās baltās botās, sakņupis sēdēja pie magnetofona lentēm nokrauta galda. Viņam blakus bija novietota gaismas iekārta jeb liela, nevīžīgi apzāģēta un melni nokrāsota finiera plāksne ar caurumiem, kuros bija iestiprinātas pārdesmit dažādās krāsās nokrāsotas parastās lampu spuldzes, kas ritmiski iedegās un nodzisa, radot zālē spocīgas ēnas un gaismas spēli. Pretējā zāles pusē uz soliem sēdēja dažas meitenes.
Pēkšņi čoms parāva mani aiz džempera un devās pāri zālei. Slidinoties pa lakoto parketu, mēs piegājām tuvāk un pamanījām, ka starp meitenēm ir mūsu klasesbiedrene un vēl pāris meitenes no citām klasēm. Vienu meiteni es nepazinu, bet čoms, kas mācījās šajā skolā jau no pirmās klases, viņu atpazina un iečukstēja man ausī, ka viņa bija mācījusies mūsu klasē līdz pamatskolas beigām un es varot viņu grābt nost. Manuprāt, un es biju par to pārliecināts, viņa bija ļoti skaista – smalka ar gariem gaišiem matiem un zilām acīm. Viņa smaidīja, raugoties uz mums, bet es alus reiboņa pārņemts dumji smaidīju viņai pretī.
Dīdžejs, pamanījis zālē potencionālus dejotājus, sarosījās un pielēcis kājās sakņupa pie sava lenšu magnetofona. Lēnais, gaudulīgais gabals nomainījās pret ritmisko un ļoti populāro „Pet Shop Boys – It’s A Sin”.
Čoms pastiepa roku un aizvilka klasesbiedreni dejot. Es paliku stāvot viens pret vairākām sēdošām meitenēm. Divas no viņām vienaldzīgi raudzījās uz dīdžeju. Viena, ar apaļu un pūtītēm noklātu seju, košļāja košļeni un raudzījās man cauri, it kā manis nemaz nebūtu. Bet meitene raudzījās uz mani un smaidīja. Mana sirds sāka dauzīties, un es pārvarējis kautrīgumu un vēlmi aizbēgt un noslēpties kaut kur kādā tumšā kaktā, palocījos pret meiteni.
“Nāksi?” es cerīgi jautāju. Un viņa aši piecēlās un ielika savu mazo plaukstu man rokā. Es iekšēji uzgavilēju un, saudzīgi turēdams viņas roku, devos uz zāles vidu, kur viens pret otru jau mīņājās čoms ar klasesbiedreni. Mēs no sākuma kautrīgi mīņājāmies viens pret otru, bet tad, muzikas ritma iedrošināti, visi četri izveidojām apli un sākām dejot. Man sāka griezties galva. Tur pie vainas bija gan alus, gan laime par to, ka skaista meitene neatteica man deju, gan muzikas skaļie dārdi un gaismu ņirbēšana acīs, gan hormoni manās asinīs un apjausma, ka es vēlos turpināt šo deju bezgalīgi. Meitene smaidīja un raudzījās man acīs, bet es raudzījos viņējās un mīņājos pa zāli muzikas ritmā. Dziesma beidzās un sākās nākamā, bet es aizmirsis, ka meitene varbūt vēlas beigt dejot, turpināju dejot. Viņa neizrādīja ne mazāko vēlmi atgriezties sēdēt malā, un mēs turpinājām.
Un tad sākās lēnā deja. Tā bija „Duran Duran” dziesma, “Save a Prayer”. Un atceros, kā atskurbinoša, elektrībai līdzīga dzirksts izskrēja man cauri, kad es piegājis viņai tuvāk apskāvu viņu un ar katru nākamo sekojošo lēno deju kļāvu sev klāt šo meiteni arvien tuvāk un tuvāk, līdz sajutu caur viņas džemperītim viņas izcilnīšus un visa viņas ķermeņa karstumu, kas virmoja pretī manējam, bet es labsajūtā pievēris acis un, elpojot viņas matu smaržu, glāstīju viņai muguru un matus.
Mēs kaut ko runājām, bet mūsu runa palika arvien klusāka un tuvāka. Es viņai kaut ko čukstēju ausī, un viņa tāpat man kaut ko atbildēja, bet laiks ritēja vēja spārniem. Un tā bija pirmā reize, kad es sajutu, ka meitene man nav vienkārša deju partnere, nav biedrs, vai vienkārši, blakus esošs cilvēks. Šī meitene bija kaut kas vairāk – es jutu to no viņas vieglajiem pieskārieniem manām plaukstām, kas man šķita bezgala patīkami, un no viņas strāvoja ne tikai siltums, bet arī interese par mani. Viņa raudzījās man acīs, nevis man garām, meklējot puišus man aiz muguras, un viņa dejoja ar mani, kā savu partneri nevis kā ar vienkāršu skolasbiedru.
Es atjēdzos, kad čoms man iebuhņīja sānos un noteica, ka disene beigusies. Es paraudzījos uz skatuves pusi un pamanīju, ka dīdžejs žāvādamies vāc nost savus magnetofonus. Meitene turējās man pie rokas un nekur netaisījās iet. “Ejam patusēt uz kojām?” es cerīgi ievaicājos. Visi sparīgi pamāja ar galvām un es atkal iekšēji iegavilējos. Un mēs visi bariņā līdz decembra tumšajam rītam sēdējām internāta atpūtas zālē uz tenisa galda. Čoms ar klasesbiedreni vienā, bet es ar meiteni otrā malā un apskāvušies sačukstējāmies, un runājām visādas dumjības, uz ko vien ir spējīgi divi septiņpadsmitgadīgi prāti, izjūtot kopīgu Tās lielās sajūtas tuvumu un burvību, kas apreibina un liek justies pieaugušam.
Tas bija skurbums un atskurbums reizē, un tās bija trīsas, kas skrēja pāri ķermenim, cenšoties noturēt sevī uz āru plūstošo vēlmi. Bet es pat neuzdrošinājos noskūpstīt meiteni uz lūpām, kad viņa jau bija ieraususies man klēpī, lai gan viņa man, šķiet, to neliedza. Es atceros, kā mans melnais kasetnieks telpas stūrī, spīdinādams savu vienīgo sarkano aci klusi, dudināja “Cocteau Twins” dziesmu “Carolyn’s Fingers”, un zilganā mēness gaisma caur logu apspīdēja viņas pieri un pievērtās acis, un es biju tik pārliecināts par savu apjukumu – šī visskaistākā un jaukākā meitene ir nonākusi man klēpī.
Es taču nebiju nekas – parasts lauķis, ar nonēsātām drēbēm, kam bija tikai tas, kas uzvilkts mugurā un ieaudzināts prātā. Es vēl to neuzskatīju par likumsakarību, bet gan par necerētu veiksmi – gluži kā miljonu vinnētājs loterijā, kurš nu nezina, kā rīkoties ar savu laimestu. Mēs visi tā jutāmies, sakļāvušies kopā gluži kā muļķa magnētiņi, kas ir spēruši soli, noķēruši savu dzirksti un atraduši otru, kam pielipt, un kurus neviens spēks tagad nevarētu atdalīt, bet kuri vēl nezina, ko darīt tālāk un kā ar savu spēku rīkoties. Un es arī nezināju – nemācēju, jo nekad to nebiju darījis. Man bija bail kļūdīties, izdarīt kaut ko nepareizi, aizvainot vai aizbaidīt. Gribējās kļūt viņas acīs vislabākajam, vismaigākajam, gribējās viņu aizsargāt, gribējās, lai šī mirkļa burvība nekad nebeigtos.
Valdīdams sajūsmas trīsas un glāstot viņas matus, es sadūšojos un noskūpstīju viņai pieri, bet kad pienāca laiks doties projām – pavadīju viņu līdz mājām. Un tad mēs sadevušies rokās stāvējām pēc kaķu nedarbiem smaržojošā, zaļi krāsotā kāpņutelpā, pie viņas vecāku dzīvokļa durvīm un man līdz asarām negribējās no viņas šķirties. Viņa aicināja mani pie sevis ciemos, bet es kautrējos satikties ar viņas vecākiem un apjucis nezināju, kā viņai to pateikt. Viņa pamanījusi manu mulsumu, pasmaidīja un pēdējo reizi piekļāvusies man klāt aizvēra aiz sevis dzīvokļa durvis.
Es pēc tam ilgi kā nolēmēts stāvēju pret šīm brūno dermantīnu pārvilktajām durvīm un nožēloju, ka negāju viņai līdzi un nenoskūpstīju viņu. Bet arī tas, kas bija, bija daudz priekš manis. Tas bija vairāk, nekā es līdz šim varēju gaidīt cerēt un izgājis no meitenes mājas kāpņutelpas laukā un smaidīdams kā Lieldienu zaķis, par spīti asajam, aukstajam rīta vējam, es slidinājos pa aizsalušo peļķu ledu, kas bija klāts ar lielām sarmas pārslām, bet, atgriezies internātā, gremdējos saldās atmiņās par šo vakaru un zilajām meitenes acīm, kas pat aiz aizvērtiem plakstiņiem raudzījās manī.
Es viņu noskūpstīju gadu vēlāk, pie kultūras nama, mūsu ciemā, kur viņa bija ar maniem klasesbiedriem atbraukusi uz balli. Strādājot kolhozā par šoferi, biju iebraucis kaimiņciema veikalā, kur viņa strādāja par pārdevēju. Es nopirku maizes kukuli, jo man kabatā bija tikai rublis, bet es būtu nopircis viņu kopā ar veikalu, ja vien man būtu bijis par ko. Mēs pārmijām dažus vārdus, un es uzaicināju viņu uz balli savā ciemā. Es nezināju, ka viņa jau bija ieskatījusies krietni vecākā puisī, kas jau tajā laikā nodarbojās ar biznesu un laikam bija iekārojamāks viņas acīs kā es. Arī viņš bija šajā ballē. Mēs ar meiteni nodejojām pāris dejas. Bet viņa vairs nebija tā pati. Viņa daudz runāja par dzīvi un par to, ka negrib dzīvot ilgāk par divdesmit gadiem, jo negrib būt veca, un beidzot viņa teica, ka viņai jādodas prom. Es viņu pavadīju līdz durvīm un viņa pastiepa man pretī lūpas.
Tagad es zinu, ka tas bija viņas atvadu skūpsts, jo viņa iekāpa šī puiša automašīnā. Bet tad es to vēl nezināju un biju apreibis no laimes. Un es biju iemīlējies.”
