Ciemos Kārķos, kur top Latvijā garšīgākais meža ziedu medus 1
Kārķu pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības ”Dzintari” jaunais saimnieks Igors Ignatjevs var justies lepns – biškopības profesionāļi, degustējot nepilnu simtu medus paraugu, par Latvijā garšīgāko pērn atzinuši viņa dravas meža ziedu medu.
Amata noslēpumi
Kamēr medus vācējas atpūšas, biškopis pošas nākamajai sezonai – kausē vasku, gatavo stropiem jaunus rāmīšus, lai pavasarī, līdzko daba modīsies, bites tiktu pie darba.
“Pagājušajā gadā ziema ievilkās, bet aizkavējies pavasaris atnāca strauji, liekot visiem pavasara ziediem uzplaukt reizē. Skatījos, kā bites nepagurdamas nolaidās uz ziedputekšņu savācējsliekšņa – galviņas, kājiņas vienos putekšņos… Tiklīdz bitēm nav, ko darīt, tās izjūt diskomfortu. Tikai cilvēkam reizēm šķiet, ka vislabākā dzīve būtu bez darba. Taču slinkodams biškopībā neko nesasniegsi. Dravniekam jābūt tikpat rosīgam kā viņa bitēm,” spriež Igors Ignatjevs, kurš ar biškopību nodarbojas jau divpadsmito gadu.
Patlaban viņa dravā ir 35 saimes, nākotnē cerot izvērsties līdz simtam – ne vairāk, citādi paši saviem spēkiem vairs netiktu galā, bet palīgu algošana nav vienkārša nedz no finansiālā viedokļa, nedz cilvēkresursu ziņā. Sameklēt uzticamu un krietnu darbinieku, kurš cita saimniecībā strādātu tikpat aizrautīgi un atbildīgi kā savā, šķiet gandrīz vai utopiski…
Pirmo saimi Igoram uzdāvināja kaimiņš, taču biteniekam nepieciešamās zināšanas un iemaņas galvenokārt gūtas, mācoties pašam no savas pieredzes. “Vecie dravnieki savus amata noslēpumus nemaz tik labprāt neizpauž. Atvērtāki varbūt ir tie, kuriem nav mantinieku, kas nākotnē varētu pārņemt viņu biznesu.”
Igoram šajā ziņā ir laimējies, jo viņiem ar Tatjanu aug dēls un meita. Maksimam ir deviņi, Diānai – seši gadi, abi jau tagad piepalīdz dravā, bet vislabprātāk našķējas ar medu un ziedputekšņiem. Igors atzīst, ka tieši bērnu dēļ pievērsies biškopībai, un priecājas, ka spēj nodrošināt viņiem iespēju augt tīrā vidē, ēst veselīgu pārtiku un, pats galvenais, būt kopā ar mammu. “Esmu laimīgs, ka manai sieviņai, kamēr bērni bija vēl pavisam mazi, nevajadzēja doties algotā darbā ārpus mājas. Naudas kādreiz var būt vairāk, kādreiz mazāk, bet tas ir briesmīgi, ja cilvēkbērnam jāaug bez mātes tāpēc, ka viņa devusies peļņā uz ārzemēm…”
Kā prece nonāk pie pircēja
Pamazām Igors biškopības lietās ieinteresējis arī sievu. Tagad Tatjana ir neatsverams palīgs ziedputekšņu vākšanā un produktu fasēšanā. Ignatjevi no dravas iemanījušies paņemt visu – medu, ziedputekšņus, propolisu, bišu maizi. Brīvajā laikā piemājas darbnīciņā lej vaska sveces. Igors uzskata, ka tieši produkcijas daudzveidības dēļ hobijs izvērties veiksmes stāstā. Tas, ka “Dzintaru” medus atzīts par garšīgo Latvijā, protams, sniedz gandarījumu, vairo popularitāti, taču, lai paplašinātu klientu loku, ar godalgām un labu reklāmu vien ir par maz. Jāsagatavo medus paraugi, nepieciešamie dokumenti un prece jāpiedāvā pašam.
Tas, ka produkcija nāk no bioloģiskās biškopības saimniecības, daudziem joprojām nešķiet svarīgi. Pircējiem vairāk rūp cena.
Latvijā ļaudīm ir ļoti zema pirktspēja – īpaši laukos, kas kļūst aizvien tukšāki. Vairākums palikušo nepavisam nav turīgākie.
“Cenšamies saglabāt saikni ar klientiem, kuri mūsu medu pērk jau gadiem. Tiem, kuri to pagaršojuši, reklāma vairs nav vajadzīga. Kaimiņš iesaka kaimiņam, draugs draugam,” stāsta Igors. Izdevīgāk ir sastrādāties ar individuālajiem klientiem, jo veikali uzliek savu uzcenojumu, tad vēl PVN, un tādējādi par medus burciņu, ko pie Igora mājās var nopirkt par nepilniem trim eiro, dažā veikalā prasa pat vairāk par septiņiem…
Kur tad var iegādāties Latvijā garšīgāko medu, ja ceļš līdz Kārķiem šķiet par tālu? To piedāvā vairākos suvenīru, garšvielu un ekopreču veikalos Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Rūjienā. Uzticams dravnieka sadarbības partneris ir SIA “Oriola”, kas biškopības produktus izplata dažādās Latvijas aptiekās. Nākotnē biškopis iecerējis ierīkot savu veikaliņu Rīgā, Imantā. Ja viss veiksies, kā iecerēts, iespējams, drīz vien ar “Dzintaru” dravas medu varēs mieloties arī Vācijā.
Liels atbalsts saimniekošanā ir audžutēvs Juris un mamma Ludmila. Igora ģimene kopā ar viņiem uz “Dzintariem” pārcēlās 1989. gadā un sāka saimniekot kā Breša zemnieki, izmēģināja spēkus bioloģiskajā piena lopkopībā, taču no tās atteicās – negribējās savu gotiņu saražoto augstvērtīgo pienu atdot uzpircējiem par smieklīgu cenu, nedz arī pārdot uzņēmumam, kas to lēja vienā mucā ar parasto. Kādu laiku turējuši arī aitas, zosis un trušus, audzējuši upenes un pārdevuši bērnudārziem sulu, bet laika pārbaudi izturēja tikai divas nozares – cūkkopība un biškopība. Cūkkopība ir Jura ziņā, taču viņš, apveltīts ar īstu tirgotāja talantu, nāk talkā arī audžudēlam pārdot biškopības produkciju, savukārt Igora brālis Arturs, kurš dzīvo un strādā Rīgā, piegādā preces attālākiem pircējiem.
Ludmila palīdz kārtot dokumentus, aktīvi seko līdzi visiem nozares jaunumiem un iespējām saņemt Eiropas līdzfinansējumu. Tieši viņa gadiem ilgi centusies dēlu pierunāt iestāties Latvijas Biškopības biedrībā. Tiklīdz tas notika, “Dzintaru” medus ieguva augstu novērtējumu biškopības profesionāļu vidū. Droši vien šo atzinību saņemtu jau agrāk, jo garšas ziņā medus nav mainījies…
Pērn Igors pārliecinājās arī par to, cik liela nozīme tirgū ir preces iesaiņojumam. Konkursā par labāko medus produkcijas etiķeti viņa radošais darbs ieguva otro vietu. “Skaists iesaiņojums, protams, sadārdzina preces cenu, bet cilvēks, kurš šos produktus iegādājas dāvanām, ir ar mieru maksāt,” secina Igors. “Savukārt tie, kuri pērk medu lietošanai ikdienā, izvēlas trīslitru burkas, bet ziedputek-šņus – plastmasas maisiņā.”
Pati daba nāk pretī
Biškopības speciālistu atzinību un citu valstu pircēju interesi “Dzintaru” medus izpelnījies ar daudzveidīgo sastāvu. Aizvadītajā sezonā tajā noteikti 24 dažādu ziedu putekšņi. Pati daba nāk pretī dravniekiem, kuru Kārķos nav mazums. Pat pie pamatskolas ierīkota neliela drava, lai bērni bitenieka Pētera Cābuļa vadībā varētu apgūt biškopības pamatiemaņas. Ne jau velti bite radusi vietu pagasta ģerbonī!
“Dzintari” atrodas meža ielokā, bites vāc gan pļavas, gan meža ziedu putekšņus un nektāru. Arī pats dravnieks rūpējas par ievākuma daudzveidību, ierīkojot bitēm ganības ar bišu amoliņu, facēliju un ežziedēm, kas lieliski bagātina medus garšu. Piecus sešus stropus pagājušajā vasarā pārvietojis tuvāk latvāņu audzei. “Jo tuvāk medus- augi, jo lielāks ienesums. Ja bitei līdz ganībām jāmēro vairāki kilometri, reizēm tā atgriežas tukšā, jo visi ziedputekšņi iztērēti degvielas vietā.”
Medus vācējas ir pasargātas arī no visu biškopju lielākā bieda – intensīvās lauksaimniecības. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadu saimniecības apkaimē nav lietotas ķimikālijas, jo arī kaimiņi savu zemi apsaimnieko tikai ar videi draudzīgām metodēm. “Daba par to mums visiem desmitkārt atmaksā,” bilst Igors.
Ar ārzemniecēm neaizraujas
Dravā lielākoties pārstāvētas Latvijas bites, kas, salīdzinot ar ārzemniecēm, esot niknākas, taču izturīgākas, mūsu klimatam piemērotākas. Ne viens vien spiets saķerts turpat piemājas mežā. “Arī manā dravā ir pa kādai ārzemniecei, bet no siltajām zemēm nākušām gēnos ieprogrammēts, ka jāsāk perot jau februārī, taču pie mums tad visbiežāk ir lielākais aukstums.”
Biškopja veiksme atkarīga arī no laika apstākļiem. Vasarā lielākais ienaidnieks ir ilgstošas lietavas, ziemā – straujas gaisa temperatūras svārstības.
Igors dravnieku salīdzina ar zeltraci – kā viens, tā otrs vērtīgā mērķa sasniegšanā spiests ieguldīt ļoti smagu darbu. Un ne tikai…
“Saskaņā ar ES normatīviem visām bišu produktu sagatavošanai nepieciešamajām iekārtām jābūt no nerūsējoša tērauda, kas attiecīgi maksā. Ja tās pirktu tikai par savu naudu, maksātu līdz mūža vakaram. Tāpēc liels atbalsts šajā ziņā bija ES līdzfinansējums pusnaturālo saimniecību atbalstam. Pagājušajā gadā pirmoreiz saņēmām nacionālās subsīdijas, iegādājāmies jaunus bišu stropus un rāmīšus, – stāsta Igors. Par labāko dravnieks atzīst Latvijas stāvstropu un šīs bišu mājas iepērk no biškopības inventāra ražotājiem Smiltenē. Ziedputekšņu sagatavošanai līdz ar tradicionālo kalti viņš iegādājies arī mitruma savācēju, jo sausā gaisā putekšņi žūst daudz ātrāk.
Igors uzskata, ka biškopība ir progresīva ražošanas nozare, ar ko iespējams nopelnīt pārtikušas vecumdienas. Viņš ir diplomēts apavu ražošanas tehnologs, savulaik beidzis Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu, bet šajos gados tik pamatīgi iesakņojies laukos, ka par atgriešanos galvaspilsētā vairs nedomā. Nesen Igors ievēlēts par mednieku sporta kluba “Kārķi” valdes priekšsēdētāju.
“Īstam saimniekam jāprot viss – uzcelt kūti, salabot elektrību un mašīnas, savest kārtībā santehniku,” spriež Igors. Un Tatjana apstiprina, ka viņas vīrs ir cilvēks ar zelta rokām, bez kurām saimniecībai nebūtu tāda uzrāviena.
Bet tiem, kuri baidās no bišu dzēlieniem, Igors iesaka ievērot piesardzību. Cilvēkam gadiem ilgi var nebūt nekādu alerģisku reakciju, līdz pēkšņi tās parādās. Pašam gan sanācis otrādi: pirmajos saimniekošanas gados bišu sadzeltie pirksti pampuši tā, ka ar grūtībām spējis tos pakustināt, taču ar laiku organismā izstrādājusies imunitāte. Bērnībā bijusi arī alerģiska reakcija pret medu, bet tagad to varot ēst, cik vien tīk.
