Ziemas ķiplokus audzēt ir izdevīgi, taču jārēķinās ar lieliem ieguldījumiem 9
Elejas pagasta piemājas saimniecībā “Kimjāņi” ķiplokus audzē jau sesto gadu, un platības šogad sasniegušas 5 ha. Par veselības un garšaugu karali dēvēto kultūru “Kimjāņu” saimnieks Artūrs Kims sākotnēji audzējis nelielā platībā, bet tad nolēmis pievērsties lielākiem apjomiem. Jārēķinās, ka šajā biznesā ieguldījumi ir nevis simtos, bet tūkstošos mērāmi, atklāj saimnieks.
Pirmais gads, lai uzsāktu šo nodarbi, bijis vissmagākais. Kad viss iegājis savās sliedēs un strādā, tad ir nedaudz vieglāk, viņš stāsta. Ar reāliem ienākumiem var rēķināties saimniekošanas otrajā gadā. Pērn saimnieks gan piedzīvoja lielāko pārbaudījumu saimniekošanas vēsturē – izsaluši pilnīgi visi iestādītie ķiploki. Pēc tam īsu brīdi bijusi pat doma mest saimniekošanai mieru, bet, tā kā bija sagādāta tehnika un aprīkojums, Artūrs Kims nepadevās un turpina nodarboties ar šo rūpalu. Viņš lēš, ka dārzeņu sektorā ķiploks ir visrentablākā kultūra.
[wrapintext][/wrapintext]
Krīzes mācības
Lielākās izmaksas veido sēklas materiāls, lēš saimnieks. Vienā ha tiek stādīti ap 1,4 – 1,8 tonnas stādāmā materiāla. Kvalitatīvs sēklas materiāls maksā, sākot no 4 līdz 5,5 eiro/kg.
Pagājušajā nedēļā, apmeklējot “Kimjāņu” ķiploku lauku, bija redzams, ka zaļās lapas nedaudz sākušas dzeltēt. Saimnieks steidz skaidrot, ka tas noticis laikapstākļu ietekmē, proti, pavasaris bijis nedaudz par vēsu. Tiklīdz kļūs siltāks, arī krāsa mainīsies, jo “ķiploks ir liels siltummīlis” – vislabāk tam patīk augt plus 14 – 20 grādos.
Izvērtējot LLKC aprēķinātās izmaksas, lauksaimnieks norāda, ka, piemēram, daivošanas izmaksas ir mazākas, ravēšanas un kaplēšanas viņa saimniecībā nav, bet ir rušināšana un miglošana, kas ir mehanizēts process. Vagošanai četras reizes ir minimālais skaits, bet ziedkopu noraušana saimniekam izmaksā ap septiņi eiro par vienu dobi, kas kopumā uz vienu hektāru ir 140 eiro. Saimnieks strādniekiem maksā par gabaldarbu, bet ļoti daudz dara arī pats, taču algu par to, protams, nesaņem, līdz ar to kopējās izmaksas ir mazākas.
Lielākas izmaksas saimniecībā varētu veidoties tad, kad būs izveidota saldētava un žāvēšanas telpas.
Sēklu audzē paši, taču arī iepērk. Tas īpaši bijis aktuāli pērn, kad ķiploki izsala un vajadzējis iepirkt lielākus sēklas apjomus. Ar Ukrainas šķirni “Ļubaša” paveicies, jo šobrīd kupli saaugušajai kultūrai rādītāji esot tik labi kā vēl nekad saimniecības vēsturē. Artūrs vienu paraugu nodemonstrē, sakot, ka pagaidām aug labi un izskatās, ka briest laba raža – to varot noteikt pēc laksta jau pavasarī. Vidēji vienā ha stāda 1,3 – 1,5 tonnas ķiploku, bet šķirni “Ļubaša” nācies izstādīt pat 1,8 tonnas. Artūrs domā, ka labāk ķiplokus stādīt ciešāk un blīvāk, jo tad jāapstrādā mazāka platība un tiek ieekonomēti resursi. “Mēs jau varējām, piemēram, pushektāra vietā izstādīt pat hektāru, bet ir starpība, vai apstrādā pusi vai veselu hektāru,” klāsta zemnieks. Ukrainas sēklas tirgotājs sēklu pat devis uz pēcmaksu, sakot – izaudzē un tad samaksāsi par sēklu. Šķirne ir ļoti ziemcietīga, un tas bijis viens no apsvērumiem, kāpēc izvēlēta tieši “Ļubaša”. Izrādot lauku, Artūrs ik pa laikam demonstrē vagas, kur notiek eksperimenti ar šo kultūru. Saimniecībā iegādāta jauna Spānijas firmas “ZOCAPI” tehnika – kombains un stādāmā mašīna, kas visus darbus ļauj paveikt salīdzinoši ātrāk, proti vienā dienā iespējams iestādīt divus ha ķiploku.
Krīze bijusi arī sava veida mācībstunda. Ja ķiploki pērn nebūtu izsaluši, viņš nebūtu iegādājies Ukrainas stādāmo materiālu, bet būtu pats mēģinājis iztikt ar paša izaudzēto. Taču jau tagad redzams, ka gaidāmā “Ļubašas” raža divas līdz trīs reizes pārspēs vietējo ķiploku ražu – vairāk nekā 10 t/ha, bet pagaidām saimniekam negribas skriet vilcienam pa priekšu, jo “cāļus skaita rudenī”.
Aizvējā garšvielu karalis īpaši labi augot, arī kārtīgs mitrums nepieciešams. Vai ķiploks ir kaprīzs? Artūrs pēc savas pieredzes saka, ka neviens gads nav līdzīgs iepriekšējam, lai arī viņš rūpīgi veic pierakstus un analizē dažādus parametrus. Viens no secinājumiem – ļoti daudz kas atkarīgs no laikapstākļiem. Solītais siltums tikai veicinās ķiploku strauju nogatavošanos, teic Artūrs, piebilstot, ka problēma varētu būt žāvēšana – “jo biezāka miza ķiplokam, jo grūtāk to izžāvēt”. Ļoti regulāri nākas sekot līdzi, kā ķiploks aug, un analizēt, kas tam vēl nepieciešams.
Pēc vienas no iepriekšējām publikācijām komentāros Artūram pārmesta pārāk liela minerālmēslu lietošana, bet viņš to atspēko, sakot, ka bez papildu mēslojuma un mikroelementiem tomēr nav iespējams izaudzēt labu preci.
Perspektīvā plānots izveidot telpas žāvēšanai, kā arī telpas uzglabāšanai, lai ķiplokus realizācijai varētu piedāvāt arī ziemā. Klienti paši sameklējot “Kimjāņu” saimniecību, paredzēts sadarboties ar “Mūsmāju dārzeņiem” un šoruden jau startēt “Rimi”. Tirgotājiem svarīgs piegāžu apjoms – ar audzētāju tie sāk pārrunas, ja zemnieks var piegādāt vismaz 10 tonnas un vairāk.
Jo skarbāki laikapstākļi, jo ķiploks būs stiprāks, spriež Artūrs, piebilstot, ka arī klimatiskie apstākļi ir ļoti piemēroti tā audzēšanai. Spānijā vai Ķīnā klimats ir daudz maigāks, līdz ar to arī ķiplokiem nav tā stipruma. “Pie mums pietiek apēst kilogramu vietējo ķiploku, lai uzņemtu nepieciešamo stiprumu, bet tur būtu jāpatērē divi vai trīs kilogrami,” tā “Kimjāņu”saimnieks.
Ar sirdi un dvēseli
“Kimjāņu” saimnieks redz labas iespējas nozares izaugsmei. Arī viņš pats savā saimniecībā domā ķiploku platības trīskāršot vai pat pieckāršot. “Noiets šeit ir. Kāpēc mums, Latvijā, jāēd spāņu un ķīniešu ķiploki, ja varam izaudzēt ķiploku tādā pašā cenā?” viņš vaicā. Šogad “Kimjāņi” startējuši uz ES finansējuma saņemšanu, un projekts ir apstiprināts.
Tā kā nozarei ir liela perspektīva, plānots attīstīties un iesniegt vēl kādu projektu. Viņš neslēpj, ka līdz šim nevis peļņas gūšana bija primārais, bet azarts audzēt. “Man patīk pats process, nav bijusi neviena diena, kad nebūtu apmeklējis savu ķiploku lauku,” atzīst saimnieks. Viņš ir pārliecināts, ka šajā nozarē izdosies tas, kas “ar sirdi un dvēseli būs iekšā”. Nodarboties ar lauksaimniecību viņš sācis, iedvesmojoties no vecākiem – Aijas un Jāņa Kimiem, kas jau ilgstoši nodarbojas ar tomātu, gurķu, kā arī zemeņu audzēšanu.
Kāpēc izvēlēts ķiploks? Iespējams, daļēji stimuls bija viens no iepriekšējiem gadiem, kad ķiplokiem bija ļoti laba vairumtirdzniecības cena – pat 3,80 eiro/kg. Artūrs Kims ir pārliecināts, ka vietējā prece tirgū būs vajadzīga, un ir gatavs sējumu platību palielināt līdz 100 ha. “Doma ir dabūt cenu tādu, lai pircējs izvēlas vietējo preci. Lai cena būtu līdzvērtīga un spānim vairs nebūtu izdevīgi ievest ķiplokus,” tā zemnieks.
