Garnizona kapi pie Salaspils nometnes memoriāla: vai meklē jaunas vietas rituāliem? 0
Rīgas pašvaldība tiesības rūpēties par cara laiku militāro kapsētu pie Salaspils atvēlējusi kādai sabiedriskai organizācijai, kuras pamatmisija ir rīkot Latvijā Krievijas vēstniecības atbalstītās krievu kultūras dienas. Kopt šo meža stūri vēlējās arī Salaspils novada dome, taču tika ignorēta.
“Rīgas mežu” īpašums
Garnizona kapsētu Salaspils apkaimē iekārtoja 19. gadsimta beigās, kad teritoriju vasaras apmācību nometnēm sāka izmantot Rīgā izvietotās Krievijas impērijas armijas daļas. Teritorija, kurā ir vecie kapi un kas atrodas netālu no Salaspils nometnes memoriāla, mūsdienās atrodas pašvaldības SIA “Rīgas meži” īpašumā.
Kapos apglabāts nepilns simts no 1886. līdz 1914. gadam miera laikos slimību vai citu nelaimju dēļ mirušu cara Krievijas armijas karavīru un viņu ģimenes locekļu.
Kapsētas centrā slejas, iespējams, zvanu torņa paliekas. Ir arī vairāki kapu pieminekļi. Tomēr ne simtgadīgie apbedījumi likuši pievērst šai vietai uzmanību. Garnizona kapos nacistu okupācijas laikā apbedīts arī nezināms skaits Salaspils nometnē mirušo cilvēku.
“Kauli pēc lietus”
Salaspils novada dome drīz pēc tam, kad 2018. gada februārī tika atklāta ar Okupācijas muzeja vēsturnieku palīdzību atjaunotā Salaspils nometnes memoriāla ekspozīcija, 2018. gada 12. martā nosūtīja Rīgas domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam lūgumu nodot ap pushektāru lielo meža gabalu salaspiliešiem apsaimniekošanā “vēsturiskā objekta izpētei, atjaunošanai, labiekārtošanai, piemiņas vietas izbūvei un tā turpmākai uzturēšanai, kā arī vēlākai reģistrēšanai Salaspils novada pieminekļu sarakstā”.
Novada domes priekšsēdētāja Raimonda Čudara parakstītajā iesniegumā bija uzsvērts, ka Salaspils pagasta teritorijā ietilpstošā militārā kapsēta nekur nav reģistrēta ne kā vēsturisks objekts, ne apbedījuma vieta.
Tāpat tika piebilsts: “Pēdējā laikā šajos kapos arvien biežāk dažādas stihiskas “labiekārtošanas” akcijas rīko dažādi pašpasludināti vēsturnieki un sabiedriskie darbinieki, kuru darbības apšaubāmā metodoloģija, iespējams, tikai pasliktina, nevis uzlabo vēsturiskā objekta stāvokli.”
Kapu sakopšanas talkas pēc savas iniciatīvas jau aptuveni desmit gadus rīko Latvijas krievvalodīgo aprindās pazīstamais vēstures entuziasts Igors Gusevs un ar viņu saistīta biedrība “Explorer”. Regulārs talku atspoguļotājs ir prokremliskais Krievijas medijs “Sputņik”. Diemžēl Guseva redzējums visbiežāk atgādina pseidovēsturi ar padomju laika ideoloģijas un lielkrievu šovinisma piedevu (Gusevs, piemēram, uzskata, ka Livonijas Indriķa hronikā minētie vendi, kas reiz dzīvojuši Kurzemē, bet 13. gadsimtā – pie Cēsīm, bijuši senslāvi, tātad krievi uzskatāmi par Latvijas teritorijas pamatiedzīvotājiem).
Pa šiem gadiem kapu teritorijā radusies arī jauna kopiņa – “Nacisma upuriem – Salaspils koncentrācija nometnes ieslodzītajiem”. Kas un vai kāds zem tās apbedīts, skaidrības nav. Guseva sociālajos tīklos publicētie apgalvojumi, ka Garnizona kapos aprakti “600 Salaspils koncentrācijas nometnē miruši bērni”, ka nacisti “slēpuši” Salaspils nometnē mirušos, lielā skaitā tos glabājot virs cara laika apbedījumiem, izskatās nekritiski patapināti no 1944. gadā sagatavotā Latvijas PSR Ārkārtas komisijas ziņojuma.
Diplomētie vēsturnieki ne reizi vien norādījuši – šī komisija strādāja ar konkrētu uzdevumu atrast apstiprinājumu “fašistu zvērībām”, lai ilgtermiņā to izmantotu politiskiem un ideoloģiskiem mērķiem.
Tādēļ protokolu saturs bieži vien ir falsifikācija. Tikmēr Gusevs “Sputņik” sižetos klāsta: “Virs zemes, it īpaši pēc spēcīga lietus vai sniegam kūstot, pavasarī parādās kauli.”
Labi ļaudis palīdzēja
Salaspils novada dome, gada laikā atbildi no Rīgas domes nesagaidījusi, rakstīja atkārtoti. Atbildes nebija, toties pienāca vēsts no kāda “Kultūras attīstības fonda” valdes priekšsēdētāja Vlada Bogova, kurš informēja, ka viņa vadītais fonds 2018. gadā noslēdzis vienošanos ar “Rīgas mežiem” par attiecīgā nogabala apkopi.
Fonds turpināšot biedrības “Explorer” uzsākto darbu.
Esot arī saņemta atļauja uzstādīt un 11. aprīlī “Starptautiskajā fašistu koncentrācijas nometņu ieslodzīto atbrīvošanas dienā” (tāda tiek atzīmēta citās valstīs, jo 1945. gada 11. aprīlī ASV armija atbrīvoja Buhenvaldes koncentrācijas nometni) atklāt divas granīta piemiņas plāksnes ar tekstu latviešu un krievu valodā. Uz vienas: “Krievijas impērijas armijas kareivjiem un viņu radiem/Mūžīga piemiņa”, uz otras: “Gaiša piemiņa Salaspils mocekļiem/1941–944”.
Vlads Bogovs līdzīgi Gusevam ir no “neakadēmisko” krievvalodīgo vēstures interesentu plejādes. Bet kas ir “Kultūras attīstības fonds”? Spriežot pēc internetā atrodamās informācijas, praksē tā pamatuzdevums līdz šim bijis gadskārtējo krievu kultūras dienu organizēšana. Viens no sabiedriskās organizācijas deklarētajiem uzdevumiem ir “vēsturisko pieminekļu un militāro apbedījumu saglabāšana, restaurācija un uzstādīšana”. Fonda vietnes sadaļā “Pateicības” par sniegto atbalstu dažādiem projektiem pirmās rindas ieņēmusi Rīgas dome un tās struktūras, kam seko Krievijas Federācijas vēstniecība Latvijā.
Atbildēs uz “LA” jautājumiem par fonda darbību Bogovs ir diezgan skops: “Mums viss notiek uz brīvprātības pamatiem.” Nekāds īpašais finansējums kapu teritorijas sakārtošanai tāpēc neesot nepieciešams. Granīta plāksnes? “Palūdzām palīdzību cilvēkiem, kam šī vieta nav vienaldzīga.” Uz jautājumu, vai nauda nākusi no privātpersonas, Rīgas domes vai Krievijas vēstniecības, viņš atsaka: “To pagaidām neatklāšu.” Arī par pašu svinīgo pasākumu 11. aprīlī daudz netiek teikts: “Būs vienkārši ziedu nolikšana. Varbūt kāds pāris vārdus pateiks.”
Jāpiezīmē, ka aizvadītā gada septembrī, atzīmējot “Salaspils atbrīvošanas dienu”, Garnizona kapos ieradās Krievijas un Baltkrievijas vēstniecību delegācijas.
Attiecībā uz tālākajām iecerēm Bogovs ir atklātāks – viņa mērķis ir panākt, lai minētie kapi tiktu iekļauti Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas objektu sarakstā kā kopjama piemiņas vieta, līdzīgi daudzajiem padomju armijas brāļu kapiem Latvijas teritorijā. Tad rūpes par to varētu nodot Salaspils novada domei. Kā līdz tam juridiski nonākt, Bogovam gan nav skaidrs.
“Pretenziju nebija”
Salaspils novada domes priekšsēdētāja palīgs Gatis Puriņš teic, ka dome bijusi gatava organizēt pamestajā kapsētā kvalificētu izpēti: “Mūsu vēlme bija pabeigt līdz ar Salaspils memoriāla sakārtošanu iesākto. Un, tā kā šī vieta ir saistīta ar nometni, arī to bijām iecerējuši sakārtot kā apskates un piemiņas vietu. Tas, ko uz improvizētajām planšetēm tur sarakstījusi kaut kāda nevalstiska organizācija, es nezinu, kas tur ir patiesība un kas ne. Viņi esot atraduši kaulus. Bet ne viņi tos kaulus nodeva ekspertīzei, ne ko… Pieaicināja “baķušku” un turpat apglabāja. Mēs par to zinām tikai to, ko viņi paši raksta savos blogos.”
Rīgas domes viedokli šā raksta tapšanas laikā “LA” neizdevās iegūt, bet “Rīgas mežu” valdes priekšsēdētājs Aivars Tauriņš uzsver: “Tās aktivitātes, kas Rīgas domes virzienā bijušas no Salaspils novada puses, līdz “Rīgas mežiem” nav atnākušas. Salaspils novada dome mums ne pušplēsta vārda neteica, kaut mēs esam šī zemes gabala īpašnieki. Ja viņi gribētu, varētu pat no mums nopirkt šo zemi.”
Kas attiecas uz Garnizona kapu kopējiem, tad “Rīgas mežiem” 2009. gadā bijis uz trim gadiem noslēgts sadarbības līgums ar “Explorer”, bet 2018. gada maijā tāds pats līgums noslēgts nu jau ar “Kultūras attīstības fondu”. “Mums bija mežziņa ziņojums, ka tie cilvēki to vietu kopj. Tā kā ar ideoloģiju nenodarbojamies, no “Rīgas mežu” viedokļa nekādu pretenziju pret viņiem nebija. Mums nebija nekādu indikāciju, ka tur notiktu kaut kas tāds, kas traucētu pārējiem Latvijas iedzīvotājiem.”
Meklē jaunas vietas rituāliem?
Viss jau būtu labi, ja vien runas par Garnizona kapiem kā Salaspils nometnes upuru masu apbedījuma vietu neizklausītos pēc vēlmes “pievilkt” klāt to, kas kādam nepieciešams, spriež vēsturnieks Uldis Neiburgs. Kad 1944. gadā vācieši sāka atrakt un iznīcināt Salaspils apkaimes nometņu masu kapu saturu, Garnizona kapsētā šādas operācijas netika veiktas. “Vai nu tur masu kapu nebija, vai arī vācieši neuzskatīja, ka tur ir kaut kas slēpjams,” spriež Neiburgs.
Vēsturnieks Kārlis Kangeris norāda, ka, vadoties pēc Salaspils nometnes kaprača liecībām, uz Garnizona kapiem vesti tikai tie nometnē mirušie, kam nebija radinieku: “Cik tur apglabāti, mēs nezinām. Tur apbedīja arī tos no Baltkrievijas atvestos bērnus, kas nomira nometnē 1943. gadā. Nomirušo bērnu skaits svārstās starp 250 un 650. Taču, cik bērnu tika aprakts tur, kapracis nezināja. Padomju karagūstekņus Garnizona kapos neglabāja.”
Tādējādi precīzu Garnizona kapos apbedīto Salaspils ieslodzīto skaitu nezina neviens.
To varētu noskaidrot tikai izpēte. Bet pagaidām rodas iespaids, ka pēc akcentu maiņas Salaspils memoriāla ekspozīcijā dažs vienkārši meklē jaunas vietas saviem rituāliem, jo memoriāls, lietojot Kremļa propagandas kanāla “Sputņik” izteicienu, ir “izkropļots”.
Memoriāli – Krievijas ietekmes instruments
No Latvijas Valsts drošības dienesta 2018. gada publiskā pārskata:
“Militāri memoriālais darbs papildina jau ilgstoši novērotās Krievijas vēsturiskās atmiņas nostiprināšanas aktivitātes Latvijas sabiedrībā. Galvenais militāri memoriālā darba mērķis ir ne tikai uzturēt un saglabāt esošos memoriālus saskaņā ar starpvalstu vienošanos, bet arī maksimāli plaši iedzīvināt Krievijas vēsturisko atmiņu caur konkrētiem fiziskiem objektiem.
Par to liecināja Krievijas vēstniecības interese atjaunot realitātē pilnīgi neeksistējošus militāros memoriālus un pieminekļus arī no Krievijas i mpērijas laikiem.
Memoriāli un pieminekļi nereti tiek izmantoti, lai pie tiem rīkotu dažādus Krievijas vēstures interpretāciju atbalstošus pasākumus, tādēļ to skaita mākslīga palielināšana ir potenciāls Krievijas ietekmes instruments, ar kura palīdzību turpināt šķelt Latvijas sabiedrību. (..)
Krievijas vēstniecība daudz aktīvāk centās apzināt tos Krievijas tautiešu aktīvistus un organizācijas, kurām ir potenciāls nodarboties ar zinātnisko un praktisko darbu militāri memoriālajā jomā (piemēram, uz Krievijas vēstures un kultūras izpēti orientētie klubi un militārās arheoloģijas grupas).”
