Garīguma dziesma. Maija Svarinska vērtē jauno Pūt, vējiņi! iestudējumu 1
Nacionālais teātris 100. sezonu sācis ar lielisku dāvanu ne tikai saviem skatītājiem, bet arī visai Latvijai. Ir tapusi izcila izrāde “Pūt, vējiņi!”. Es pat teiktu, unikāla izrāde, jo pirmo reizi, cik zinu no savas profesionālās pieredzes, ir sasniegts tāds inscenējuma līmenis, kas nudien ir pielīdzināms Raiņa poēzijas mērogam. Citiem vārdiem, ir iestudēta ne tikai Barbas-Ulda-Zanes-Gatiņa mīlas drāma, kuras kontekstā tiek ietverti arī ģimenes konflikti un dažādu sociālo slāņu attiecības, bet tieši tas, ko uzrakstījis Rainis – garīguma dziesma, aicinot uz to, kur tautas dēls “/../pats top skaists un smalks, ved lēnā varā Uz jaunu būtni tautu cilvēcībā”.
Gadsimtu dzīlēs
Izrāde sākas, uz skatuves avanscēnas iznākot Esmeraldai Ermalei un Ģirtam Jakovļevam. Viņi lasa Raiņa lugas prologu. Tomēr galvenais, kāpēc šie aktieri parādās pirmie, ir tas, ka viņi bija Baiba un Uldis Gunāra Pieša slavenajā filmā “Pūt, vējiņi!”. Slavenajā – pirmām kārtām Imanta Kalniņa ģeniālās mūzikas dēļ. Pārlaicīga mūzika, kas arī režisoram Elmāram Seņkovam palīdz pacelt savu izrādi tajos augstumos, kuros dzīvo Raiņa vārdi. Aktieri pabeidz lasīt prologu, nesteidzīgi aiziet no skatuves, un ieskanas tik labi atpazīstamie akordi no I. Kalniņa “Pūt, vējiņiem!”. Tiem, ietrīsoties mūzikas skaņās, paļāvīgi atsaucas skaistais, lielais un smagais skatuves priekškars – vai nu vējš nedod miera, vai pats aizgūst vēja spēku.
Bet, kad priekškars atveras, skatītājs gluži vai apstulbst.
Acu priekšā stāv it kā koris (Tautas deju ansambļi “Līgo” un “Teiksma”) – stāv uz augstiem pakāpieniem, kas stiepjas visā skatuves garumā un augstumā. Kā uz Mežaparka Lielās estrādes. Visi stāvošie – sievietes un vīrieši – ieģērbti tautas tērpos. Izrādē tiek izmantotas Kurzemes novada etnogrāfisko tautas tērpu reprodukcijas no TDA “Līgo” kolekcijas. Dziedāt šis koris nesāk. Tas vizuāli saplūst ar mūziku, ievedot skatītāja iztēli ne tikai nesenajos Dziesmu svētkos, bet arī gadsimtu dziļumos, tādēļ šķiet, ka redzi latviešu tautu iznākam no vēstures dzīlēm un vienlaikus it kā kāpjam augšup. Scenogrāfe un vizuālās koncepcijas autore Monika Pormale šajās kāpnēs ietvērusi varenu metaforu, kas raksturo Raiņa poētiskās pasaules būtību – virzību uz augšu.
Režisors E. Seņkovs, kuram tagad jau ir darba pieredze XVI Deju svētku deju lieluzvedumā, un pazīstamie horeogrāfi Jānis Purviņš un Agate Bankava ir izstrādājuši spēles partitūru tēliem, ko izrādes gaitā šis koris spēlē. Turklāt tēli var atainot kaut ko konkrētu, bet pēkšņi vienā momentā pārvērsties simbolā, kas ietverts Raiņa dzejā. Piemēram, Barbas vainadziņš, kas tiek apdziedāts dzejā un ko ieraugām kora meiteņu galvās, bet tad dzirdam tekstu par salasītajām ogām, kuras izmētā saērcinātais Uldis, un no visām pusēm zemē lido norautie vainadziņi, un tā šis stāsts mūsu acu priekšā pārvēršas tajā metaforā, ko pats dzejnieks ieaudis notikumā ar ogām.
Neaprakstīšu visu poēzijas vizuālo dzīvi E. Seņkova izrādē. Tā ir pašiem jāredz, jāizdzīvo. Nav nevienas detaļas bez simboliska satvara. Teiksim, “koristu” izvietojuma kompozicionālā nomaiņa – arī tā ir jāspēj nolasīt, jo katrā ainā tai ir sava nozīme. Brīžiem koris klusi atbalso varoņu runāto tekstu. Piemēram, kad dzirdam, ka plaši tiekot apspriests viss, kas noticis ar Uldi un Zani, koris bubina līdzi. Bet kā tad citādi: visos laikos it visās tautās vienmēr uzvar kaisle aprunāt citus. Bet, kad Barba/Baiba pēkšņi noģībst, vairākas meitenes korī arī noslīgst zemē. Skaidrs, jo gadu gadiem Barbas sāpes nav dziedējamas. Tā ik pa brīdim izrādes gaitā mūs uzrunā tēlu simboliskā sasauce ar mūsdienām.
Būtiski režisora akcenti
Visa lugas darbība, kas attīsta varoņu savstarpējās attiecības, notiek vai nu avanscēnā, vai uz kāda no tā saucamo koristu rindas pakāpiena. Nav nekādas sadzīviskas scenogrāfijas, kas raksturotu notiekošā vidi. Taču aktieru tēlojums ir ļoti konkrēts. Viņi spēlē bez jebkāda poētiskā patosa. Spēlē dzīvus cilvēkus, mūsu laikabiedrus, kas kā savas tautas pārstāvji lieliski iekļaujas izrādes kopējā atmosfērā.
Visi aktieri valkā etnogrāfiskos tautas tērpus. Lāsmas Kugrēnas Māte, ieģērbta jo sevišķi bagātīgā krāšņumā, parādoties uzreiz pievērš sev uzmanību. Arī poza valdonīga. Māte – izrīkotāja. Šo lomu spēlēt nav viegli, jo režisors varonei atvēlējis tikai statiskas mizanscēnas, ar ko aktrise godam tiek galā. Turpretī kalponei Ortai gluži otrādi – vajag daudz tipināt, turpu šurpu šaudīties.
Aktrise Lolita Cauka radījusi interesantu tēlu – dzīvīgu, gudru varoni, kas visu redz un saprot un sevis dēļ nepārdzīvo un necieš.
Nav nekādas šņukstēšanas. Kad L. Kugrēnas Māte viņu izdzen no mājām, Orta tikai pavīpsnā un ātri aiziet. Brīvs cilvēks.
Kolorīti strādā Madara Botmane (Anda), Inga Misāne-Grasberga (Ciepa) un Raimonds Celms (Didzis). Viņu tēlos arī ir jaušams mūsdienīguma akcents gan spēles ritmā, gan tādā kā uzvedības seksuālā vaļībā. Uzmanību saistošs ir arī Kārļa Reijera atveidotais Gatiņa tēls. Jauns cilvēks, kas apradis ar savu slimību, sapņo par mīlestību, lai rastu iedvesmu dzīvot. Bet, kad Gatiņš saprot, ka uz Barbu nav ko cerēt, jaunekļa maigumu nomaina uzstājīgs pieprasījums, lai viņa būtu viņam līdzās. Īsteni dramatisks pārdzīvojums ieskanas Agneses Cīrules tēlojumā. Viņas Zane ir tikumīgs cilvēks, ko plosa kaisle un pašas sirdsapziņas ēdas.
Jāatzīst, ka mans lomu uzskaitījums nav nejaušs. Tādējādi gribu uzsvērt, ka E. Seņkovs šajos tēlos nav tiecies atklāt kādu principiāli jaunu rakursu, tā sakot, spēlējam Raini. Bet, lūk, galvenajās lomās var manīt būtiskus režisora akcentus. Kad uzzināju par Nacionālā teātra pirmo pirmizrādi šajā sezonā, biju pārliecināta, ka Barbas/Baibas lomā redzēšu Agnesi Cīruli. Kura gan cita, ja ne viņa – tik gaiša skaistuma pilna. Taču ne. E. Seņkovs izvēlējies Lauru Siliņu, kā arī Ulda lomu uzticējis iesācējam Jēkabam Reinim. Izrādes darbības gaitā sapratu, kāpēc ir pieņemts lēmums galvenajās lomās neakcentēt varoņa un varones ampluā. Marginalitāte ir principiāla. Uldis pamana nepamanāmo Barbu – tādu, kādai arī mēs šodien bieži vien nepievēršam uzmanību.
Arī pats Uldis ir visumā gluži parasts puisis, delveris, kas paradis dzīvot ar azartisku vērienu. Tāpat kā tas ir Rainim. Tomēr, pretstatā teātra tradīcijai, šim Uldim nepiemīt vīrišķā skaistuma vilkme. Skaists viņš kļūst, kad pēkšņi iemīlas Barbā, jo viņa dvēselē pamostas dziļu jūtu pārņemts vīrietis, kas prot domāt un spēj saprast. Balsts. Tas Uldis, kuram Rainis būtībā uzticējis tiesības vienatnē doties Latvijas nākotnē.
Nē, nevis vienatnē. Kopā ar mūžībā aizgājušo Barbu, tas ir, kopā ar ilgām pēc mīlestības. Ar šo sapni no dzīves atvadījusies arī Barba – gluži parasta mūsdienu meitene, kas zina savu vietu dzīvē. Maliņā stāvētāja. Tiesa, viņai ir sava stingra pārliecība par lietu kārtību. Diemžēl aktrises spēlē retorikas spēks brīžiem nomāc jūtu patiesumu. Tēlam vēl vajag attīstīties un augt. Taču pārsteidzoši, ka šis trūkums izrādei kopumā netraucē.
Uzvar režijas kopējā tēlainība. Uzvar iestudējuma mākslas spēks. Un finālā mēs ieraugām, kā iezaigojas Daugavas viļņi, dzenot laivu jūriņā – “Jūras baltā augstumā!”. Ieraugām, kā vējš nes sauļup sapni par Mīlestību. Tas ir cilvēces mūžīgais ceļš.
Rainis, “Pūt, vējiņi!”, izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī
Režisors: Elmārs Seņkovs, scenogrāfe un vizuālās koncepcijas autore: Monika Pormale, komponists: Imants Kalniņš, kostīmu mākslinieks: “MAREUNROL’S”.
Lomās: Jēkabs Reinis, Laura Siliņa, Agnese Cīrule, Madara Botmane, Lāsma Kugrēna, Lolita Cauka, Raimonds Celms, Inga Misāne-Grasberga, Kārlis Reijers; piedalās tautas deju ansambļi “Līgo” un “Teiksma”.
Nākamās izrādes: 20., 21., 22. septembrī.
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņš: “Ne tikai lielisks Nacionālā teātra 100. sezonas sākums, bet arī teātra novatorisko izrāžu attīstība, uzrunā gan idejiski, gan izteiksmes līdzekļu ziņā (telpa, mūzika, kustības, vārds).”
Laura Melne: “Gudra izrāde, fantastiska scenogrāfija, uzrunājoša aktierspēle. Spēcīgs jaunās sezonas sākums. Un arī jaunie krēsli ļoti ērti.”
Dace Akule: “Iestudējums (ģenerālmēģinājums) pārsteidza ar jaudīgumu, smalku ironiju atsaucēs uz mūsdienām, vizuāli bagātīgo baudījumu un lielisku tradīciju un tagadnes saspēli, dziļi balstoties 1973. gada episkās filmas skaistumā. Bravo radošajai komandai!”
Teatris.lv., twitter.
