Sandra Vensko: Kultūras pārrāvums kā ielāps uz ielāpa 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Tam, kurš jūt līdzi sirmgalvim, vārgdienim, mocītam dzīvniekam, vienmēr atradīsies burvju palīgi, ar kuriem kopā var paveikt visneticamākos darbus. Līdzjūtība un atsaucība ir otrs svarīgākais tikums, vajadzīgs ne tikai pasakā, bet vēl vairāk sūrajā ikdienā,” tā Knuts Skujenieks rakstījis par ukraiņu tautas pasakām sērijas “Brīnumzeme – pasaules tautu pasakas” grāmatas ievadā. No teksta jāsecina, ka dzīves grūtākajos mirkļos kāds pārdabisks spēks iejaucas tur, kur netaisnība sāk dominēt pār taisnīgumu. Garīgums.
Pasakas ukraiņu valodā ir viens no tiem emocionāli gaišajiem vēstījumiem, kas piektdienas vakaros skan “Latvijas Radio 4” “Doma laukumā”, tās savā repertuārā iekļaut izvēlējusies Laura Vilcāne, Ukrainas bēgle lasa pasakas ukraiņu bērniem Latvijā, tā garīgi atbalstot tos bēgļu bērnus, kuriem šobrīd vairs nav savu dzimto māju, ierastās vides un ir izārdīta ierastā kultūras vide.
Pārmaiņas katram atbraukušajam ir pārbaude arī Latvijas kultūras telpai, tāpat ukraiņu valodas lietojums un saziņas valodas izvēle savā ziņā ir pārbaude, cik daudz empātijas piemīt demokrātiju baudījušai sabiedrībai, cik atvērti un saprotoši kļūst vērtējošie, savstarpēji nepazīstamie cilvēki saskarsmē ar jauno situāciju. Vai iespējams pasargāt no traumas, ko bērna apziņā radījis karš, to zina tikai paši bēgļi, cilvēki, kuriem visu dzīvi būs jāsadzīvo ar domu par varmācīgu attieksmi pret sevi savā valstī, kur pasaku vietā uzsvars uz naidu, vardarbību un rezultāts – tuvinieku zaudēšana un bailes nomirt.
Kultūras pārrāvums kā ielāps uz ielāpa – viss, no kā cilvēks iegūst dzīves pieredzi, garīgo pārdzīvojumu, pa kripatiņai kopā stiķējams mītnes zemē. Tāda arī šo vakara pasaku lasījumu nozīme – nepārraut garīgo saikni, nejaukt ar izpostīto, neļauties panikai, noturēt valodas nepārtrauktību. Kādam jābūt burvim palīgam, un šajā konkrētajā gadījumā tas ir Latvijas Radio.
Tie, kuri klausījušies vakara pasakas latviešu valodā, spēj novērtēt šāda raidījuma nozīmi ukraiņu valodā. Ukraiņu bērniem, kuri pārdzīvojuši reālas šausmas, pazaudējuši sev tuvus un mīļus cilvēkus, dzīvniekus, pasaka kara apstākļos varētu šķist piliens okeānā pret to varmācību, ko īsteno pieaugušo brutālais prāts.
Ko no kultūras piedāvājuma, kādus literārus darbus cilvēki izvēlēsies, kādas izrādes noskatīsies svešā valstī, laiks rādīs, kad zudīs valodas barjera. Kopš nežēlība ir acīm redzama, saskatāma kā reāli notikumi, iztēlei vairs nav nozīmes, neskaitāmos veidos ļaunums, kas gadu desmitiem attēlots kino, izsitis robu mentālajā plānā un nu cilvēka psihi ārda fiziski.
Pat fantastikas filmā nav atpazīstams tik daudz ļaunuma, ko katru dienu apziņā un sarunās fiksē cilvēki, veidojot kopīgu kara ainavu, ko atrāda publiskajā telpā. Ne velti māksla ir kā vienots organisms, kur vieta gan skaistajam, gan neglītajam, ja vien apvienojumā neuzvar kroplais un necenšas pārņemt pasauli.
Dzejnieka Knuta Skujenieka teiktajam par ukraiņu tautas pasakām, par burvjiem palīgiem, kas atjauno taisnīgumu, šobrīd ir ne tikai simboliska nozīme. Šajā viltus un neiecietības karuselī visneaizsargātākie ir bērni – tie, kuri vēl neprot lasīt, kuriem veltītas bērnu grāmatas, ierunātas pieminētās pasakas.
Otrais pasaules karš bēgļu gaitās no Latvijas teritorijas aizdzina ne tikai inteliģenci, cieta bērni, karš ārdīja tautas apziņā iekodēto pamatu. Spēja saglabāt un noturēt latviskumu, dzīvu latviešu valodu ir labs piemērs ukraiņiem, vēl vairāk – no Latvijas bēgļu gaitās līdzi aizceļojošais un aizvestais kultūras mantojums tolaik tika nosargāts, grāmatas, ko aizliedza Latvijā, svešumā neiznīcināja tautas pašapziņu, to saturs nepazuda un nesajaucās kopīgajā valodu katlā.
Daļai no kultūras mazumiņa, ko ukraiņu bērniem svešumā iespējams saņemt Latvijā, līdzās rezonē vēsturiskā atmiņa, arī pasaku grāmatas, un valodas izjūta ir šāda brīvības, apzināšanās būt un pastāvēt neatkarīgi no vietas, kur bēgļu gaitās cilvēks nokļūst pret savu gribu.
