Garīgās vibrācijas izstādē “Pastelis” 0
Galerijas “Daugava” Vecrīgas izstāžu zālē līdz 29. oktobrim skatāma pasteļglezniecības izstāde “Pastelis”, kurā eksponēti darbi gan no galerijas kolekcijas, gan vecmeistaru, gan citu mākslinieku vēl nepublicēti darbi. Izstādē redzami Georga Barkāna, Felicitas Pauļukas, Ģederta Eliasa, Induļa Landausa, Edvīna Kalnenieka, Jāņa Strupuļa, Baibas Vegeres gleznotie pasteļi.
Jau no 17. gs. Rietumeiropā pastelis tiek uzskatīts par līdzvērtīgu tehniku eļļas glezniecībai, tā ziedu laiki – baroks un rokoko, tātad 18. gadsimts. Tā ir glezniecība ar savu tēmu loku un savu īpašo attieksmi pret skaistumu, ar savu estētiku, savu poēziju. Tā ir trausla, īpašu attieksmi prasoša māksla, šī “sausā glezniecība” ir tikai krāsu puteklīši uz audekla vai papīra virsmas, tāds mirkļa, aizejoša sapņa nospiedums. Gleznojuma virsmai ar roku pieskarties nedrīkst, to liedz pastelis, jo ar šo tehniku radītie darbi ir uztverami tikai ar sirdi.
Felicita Pauļuka latviešu mākslā 20. gadsimta otrajā pusē izveidoja latviešu pasteļglezniecības tradīcijas un piepildīja latviešu glezniecības saturu un formu ar jēgu, meistarību un spēku. F. Pauļuka dzimusi 1925. gadā. 1940. gadā viņa sāka studēt Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, kuru pabeidza pēc kara izraisīta studiju pārtraukuma. Viņas pedagogi bija Ģederts Eliass, kura darbi arī apskatāmi šajā izstādē, un Leo Svemps. F. Pauļuka gleznoja figurālos portretus, aktus. Latvijas Mākslinieku savienības vadītājs Igors Dobičins uzsver, ka F. Pauļuka bijusi kā “Latvijas zīmols” pasteļglezniecībā. “Kopš 60. gadiem F. Pauļuka konsekventi pievērsās pastelim. Visu mūžu māksliniece uzskatīja, ka “tas prasa strādāt ar sirds asinīm. Tikai pārvaldot pasteļa specifiskās izteiksmes iespējas, var atrast jaunas vērtības”.
Latviešu glezniecībā Edvīns Kalnenieks pamatoti tiek uzskatīts par līderi pasteļglezniecībā. “Pētot E. Kalnenieka glezniecību, kaut kur pavīd Pīters Brēgels, jūt mākslinieka simpātijas pret Borisu Bērziņu un Polu Sezānu, ne jau tikai dēļ meistara gleznotajām klusajām dabām, kurās ir ne tikai savā formā tik interesantie bumbieri, bet ir arī āboli un baltais galdauts, vairāk šo tuvību jūtu caur krāsu, kas viņiem abiem ar Sezānu ir emociju nesēja, krāsā jaušams mākslinieka dvēseles stāvoklis, ne tikai motīvā, tēmā. Lai gan E. Kalnenieka glezniecībā vienāda nozīme ir visām tās komponentēm – krāsai, gaismai, telpai, faktūrai –, mākslinieks tās apvieno harmoniskā polifoniskā skanējumā,” skaidro galerijas vadītāja Anda Treija. “Pasteļglezniecībā ļoti nozīmīga ir mākslinieciskās formas izpratne un materialitātes izjūta,” teic E. Kalnenieks.
Baibas Vegeres interešu loks nav mainījies – viņa ir uzticīga pasteļglezniecībai. Smalka, trausla, jūtīga tehnika, un tāda ir arī tajā radītā māksla. B. Vegeres uzmanības centrā vienmēr bijis cilvēks, visbiežāk sieviete – skaista, stipra, gudra, sieviete ar noslēpumu, ar savu jūtu dzīvi un intelektu. Viņas modeļi visbiežāk ir kolēģi, tātad mākslinieki, draugi, un kā modeli viņa izmantojusi arī sevi. “No pasteļa ir ļoti grūti uztaisīt kopiju. Es, piemēram, strādāju uz audekla, tas ir ļoti plāns, tas vibrē, kad es velku pa to ar krītiņu. Atkarībā no mana garastāvokļa man, piemēram, var “nošļukt” roka, bet tieši no tā veidojas kas pilnīgi netverams, un to atkārtot vairs nevar,” saka B. Vegere.
Pastelim raksturīgs konkrētu tēmu loks, ko nosaka tehnikas specifika – samtaina, it kā drusku “miltaina” virsma, klusināts gaismēnu risinājums, kas raisa elēģiskas noskaņas. “Pastelis ir virsmas tehnika, kas ļauj īstenoties garīgām vibrācijām,” tā pasteļglezniecību savulaik raksturojis Kurts Fridrihsons.
