Agris Liepiņš: Garīgais stiprinājums 30
“Latvijas Avīzē” bija publicētas Lielbritānijā dzīvojošo un strādājošo latviešu atbildes uz jautājumu – vai Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības motivēs latviešus atgriezties dzimtenē? Atbildes dažādas, vieni plāno atgriezties, citi nedomā to darīt. Uzdotais jautājums manī raisīja pārdomas. Lai aplūkotu bībeliskās vietas, pagājušo nedēļu nobraucu līdz Izraēlai. Neesmu kristietis un nedevos turp svētceļojumā, lai gūtu garīgu stiprinājumu, bet pārsteidzošā kārtā tiku garīgi stiprināts. Tiesa – nedaudz citā skatījumā.
Izraēla ir tuksneša zeme, būtībā četrdesmit piecus procentus valsts teritorijas aizņem tuksnesis. 1896. gadā Austroungārijā mītošais ebreju žurnālists Teodors Hercls publicēja darbu “Ebreju valsts”. Sacerējuma galvenā doma – ebreju tautai jāatgriežas savā zemē un jāveido tur savas mājas, sava ebreju valsts. 1909. gadā sešdesmit divas ģimenes pārdeva tiem piederošos īpašumus Eiropā, sameta kopā naudiņu un nopirka no palestīniešiem gabaliņu tuksneša. Ir saglabājusies šo ģimeņu kopbilde pēc ierašanās Svētajā zemē. Tuksneša vidū uz plikām smiltīm sēž eiropeiskā apģērbā tērpta ļaužu grupa, bet aizmugurē kāds vīrs izspūrušiem matiem kaut ko kliedz. Pēc nostāstiem, viņš esot saucis – vai patiešām jūs, neprātīgie, ticat, ka šo tuksnesi var pārvērst pasaku oāzē?! Sešdesmit divas ģimenes lika pamatus šodienas Telavivai. Staigājot pa šodienas Telavivu, redzot palmas un zālienus, kur katram dēstiņam klāt pievienota caurulīte ūdens pilināšanai un koku stumbros ievietoti datori, kas signalizē, ja palmai trūkst veldzes, raugoties debesskrāpjos un bulvāros, grūti noticēt, ka pirms simt gadiem te bija tuksnesis un pārdesmit neprāšu, kuri ticēja savas valsts idejai. Var, protams, iebilst, ka kolonistu rīcībā bija starta kapitāls. Viņi Eiropā nodibināja Ebreju nacionālo fondu un ar tā starpniecību vāca līdzekļus zemes pirkšanai un apmetņu izveidei. Var teikt, ka pasaules miljonāri, Rotšildu ieskaitot, iepirka eikaliptu dēstus un sūtīja uz Svēto zemi, var daudz ko teikt, bet vienu noliegt nevar – ebreju ticība savai valstij, viņu nelokāmā vēlme dzīvot pašiem savā zemē bija cieta kā krams. Ebreji uz savu valsti brauc līdz pat šai baltai dienai, viņu skaits aug, un lepnums par savu valsti nekur nav pazudis. Atšķirībā no latviešiem, kuriem Latvijas valsts nozākāšana ir kļuvusi par tādu kā modes lietu, Izraēlā nesastapu nevienu ebreju, kurš nicinoši izteiktos par savu zemi. Kaut problēmu, par kurām varētu gausties, visticamāk, netrūkst arī viņiem.
Otra lieta, ko novēroju Izraēlā un ko ļoti gribētos redzēt arī Latvijā, ir visas tautas nepārprotami un skaidri pausta gatavība aizstāvēt savu valsti pret jebkuru pārspēku. Latvijā esmu dzirdējis viedokli, ka mūsu zemi esot grūti aizstāvēt, jo mums nav manevra iespēju. Aiz muguras Baltijas jūra, bet otrā pusē neizmērojamie Krievijas plašumi, un militāra uzbrukuma gadījumā karaspēkam nav kur atkāpties. Neesmu militārpersona, bet, manuprāt, Izraēlā ir stipri līdzīga situācija. Arī viņiem nav lielu manevra iespēju. Aiz muguras Vidusjūra, bet otrā pusē skaitliski daudz lielākās arābu valstis – Jordānija, Sīrija, Libāna, Ēģipte. Neskatoties ne uz ko, ebreju tautai nav domas, ka valsti varētu arī neaizsargāt. Izraēlas armijā dien visi ebreji, kā sievietes tā vīrieši, un viņi to dara ar lielu degsmi. Karaklausībai netiek pakļauti ģimeņu vienīgie bērni, bet arī viņi grib aizstāvēt savu zemi. Tādos gadījumos jādabū atļauja no katra vecāka atsevišķi.
Divas lietas, ko novēroju Izraēlā, – vēlme atgriezties un dzīvot savā zemē, nelokāma griba to aizstāvēt – stiprināja manu garu. Latvijā atgriezos ar ticību, ka arī latviešu tauta atgriezīsies savā zemē, gribēs tajā dzīvot un briesmu brīdī būs gatava savu valsti aizstāvēt pret jebkuru pārspēku.
